Aizvijusies līdz līdzenumam, taka sadalījās trijos ceļos. Pirmais atzars veda uz ziemeļiem, uz to pusi, kur atradās Konona viena no lielākajām ziemeļu pilsētām. Otrais atzars veda pāri līdzenumam uz priekšu, bet pēdējais uz dienvidiem. Ceļinieki izpētīja visus trīs ceļus, meklējot razaku pēdas, un galu galā atrada tās uz vidējā atzara.
- Pēc visa spriežot, viņi devušies uz Jazuaku, Broms domīgi novilka.
- Kur tas ir?
- Tieši uz austrumiem. Jājot ar zirgiem, paies četras dienas, ja nekas nekavēs ceļā. Tas ir mazs ciems Ninoras krastā. Viņš norādīja ar roku uz Anoru. Mūsu vienīgā ūdenskrātuve ir šeit. Mums jāpiepilda ūdens maisi, pirms sākam doties pāri līdzenumam. Starp Jazuaku un šejieni nav nevienas citas ūdenskrātuves.
Eragons pamazām sāka just medību prieku. Pēc dažām dienām, varbūt pat ātrāk, viņš varēs izmantot savas bultas, lai atriebtu Garova nāvi. Un tad… Jauneklis vairījās domāt, kas varētu būt pēc tam.
Viņi piepildīja ūdens maisus, padzirdīja zirgus un arī paši padzērās, cik vien spēja. Safira piebiedrojās viņiem un arī iedzēra dažus malkus ūdens. Iestiprinājušies viņi pagriezās uz austrumiem un devās pāri līdzenumam.
Eragonam ienāca prātā, ka vējš viņu padara traku. Tā dēļ viņš jutās nožēlojami lūpas sasprēgāja, mute izkalta un acis
iekaisa. Nemitīgas brāzmas sekoja ceļiniekiem visu dienu. Un vakarā vējš tikai kļuva vēl spēcīgāks.
Nekādas nojumes tuvumā nebija, tādēļ viņiem vajadzēja veidot apmetni atklātā laukā. Eragons atrada kādu pundurkrūmu mazu, sīkstu augu, kas spēja augt šajos skarbajos apstākļos, un izrāva to. Viņš rūpīgi izveidoja ugunskuru un mēģināja kaudzi aizdedzināt, taču neizžuvušie zari tikai dūmoja un izplatīja kodīgu smaku. Pārskaities viņš pameta šķiltavas Bromam.
- Es nevaru iekurt, turklāt traucē tas griezīgais vējš. Varbūt tu vari to aizdedzināt citādi būs jāēd aukstas vakariņas.
Broms aptupās pie krūma un vērtējoši to aplūkoja. Viņš pārbīdīja dažus zarus, tad aizšķīla šķiltavas tā, ka dzirksteles vien pašķīda uz sauso augu. Sāka plūst dūmi. Broms drūmi paskatījās un mēģināja vēlreiz, taču viņam neveicās labāk par Eragonu. Brisingr! viņš nikni iesaucās, atkal šķiļot uguni. Pēkšņi parādījās liesmas, un viņš pakāpās malā ar priecīgu sejas izteiksmi.
- Te nu būs, laikam uguns gailēja iekšpusē.
Abi pacīnījās ar paštaisītiem zobeniem, kamēr ēdiens vārījās. Nogurums lika sevi manīt, tādēļ viņi saīsināja mācību stundu. Pēc tam kad abi bija jau paēduši, viņi nogūlās pie Safiras sāniem un aizmiga pateicīgi par viņas spārnu sniegto nojumi.
Rīts sveicināja viņus ar to pašu auksto vēju, kas gaudoja pāri baisajam plašumam. Eragona lūpas naktī bija sasprēgājušas, un katru reizi, kad viņš runāja vai smaidīja, tās noklāja asins lāses. Nolaizot lūpas kļuva vēl sāpīgākas. Bromam neklājās labāk. Viņi iedeva zirgiem nedaudz padzerties un tad kāpa tiem mugurā. Diena aizritēja vienmuļā un grūtā jāšanā.
Trešās dienas rītā Eragons pamodās krietni izgulējies. Turklāt vējš bija norimis un Eragons bija lieliskā omā. Taču drīz vien labais noskaņojums pazuda. Tālumā debesis satumsa un gaisu satricināja pērkona dārdi.
Broms paraudzījās uz mākoņiem un saviebās.
Parasti es izvairītos no šāda negaisa, taču tas sasniegs mūs, lai ko mēs darītu. Tad jau labāk doties uz priekšu.
Kad viņi tika līdz tumšajiem mākoņiem, visapkārt bija kluss. Viņi iejāja negaisa ēnā, un Eragons pacēla galvu. Negaisa mākonim bija dīvaina forma tas izskatījās pēc katedrāles ar milzīgu, izliektu jumtu. Mazliet sasprindzinot iztēli, viņš spēja saskatīt pīlārus, logus, ēkas stāvus un ņirdzošas gorgonas. Negaisā jautās mežonīgs skaistums.
Eragons nolaida skatienu un ieraudzīja, kā zāle sakustas milzīgā vilnī. Tikai pēc sekundes viņš saprata, ka vilni bija izraisījusi negaidītā vēja brāzma. Arī Broms to ieraudzīja, un viņi nolieca plecus, gatavodamies vētrai.
Kad negaiss jau teju teju bija turpat virs viņiem, Eragonam prātā ienāca šausminoša doma, un viņš atliecās seglos, kliegdams gan balsī, gan domās: Safir-a laidies lejā! Broms nobālēja. Virs galvām viņi ieraudzīja pūķi laižamies zemē. Viņa nespēs nolaisties!
Safīra savērsās virzienā, no kura viņi bija ieradušies, lai iegūtu laiku. Kamēr viņi skatījās, vētra nikni triecās pret viņiem. Eragons centās ievilkt elpu un saspieda ar gurniem seglus, kad neciešami griezīga skaņa piepildīja galvu. Kadoks sašūpojās un iedzina pakavus zemē, krēpēm plivinoties pa gaisu. Vējš pluinīja viņu drēbes, bet apkārtne satumsa sacelto putekļu mākoņos.
Eragons samiedza acis, cenzdamies saskatīt Safiru. Viņš ieraudzīja pūķi smagi nolaižamies un sakumpušu ieķeramies ar nagiem zemē. Vējš sasniedza Safiru brīdī, kad viņa jau locīja sev klāt spārnus. Ar niknu rāvienu vējš atrāva tos un pacēla pūķi uz augšu. Kādu brīdi viņa karājās, nespējot pakustējies. Tad vētra pūķi nometa lejā uz muguras.
Eragons spēji pavērsa Kadoku un auļoja atpakaļ pa taku, skubinādams zirgu gan ar piešiem, gan ar domām. Safira! viņš kliedza. Mēģini palikt pie zemes es nāku! Viņš juta, ka pūķis vārgi atsaucas. Kad viņi tuvojās Safīrai, Kadoks iecirtās un negāja tai klāt, tādēļ Eragons nolēca no zirga un metās pie pūķa.
Stops sitās pret galvu. Spēcīgs pūtiens izsita zēnu no līdzsvara, un viņš aizlidoja uz priekšu, nokrītot uz krūtīm. Eragons pūlējās piecelties un nikni uzrāvās kājās, nelikdamies ne zinis par nobrāzumiem.
Safīra bija tikai trīs jardu attālumā, taču zēns nespēja pienākt klāt viņas spārnu dēļ, tie bezspēcīgi plivinājās. Safira visiem spēkiem centās tos ielocīt. Zēns pieskrēja pie viņas labā spārna, cenšoties noturēt to pie zemes, taču vējš pameta pūķi uz augšu, un viņa aizkūleņoja virs Eragona. Dzelkšņi uz viņas muguras aizslīdēja tikai dažas collas no zēna galvas. Safira iedzina nagus zemē, cenzdamās noturēties lejā.
Viņas spārni atkal sāka celties gaisā, taču, pirms tie pacēla pūķa augumu, Eragons pieskrēja pie kreisā spārna. Spārns nokrakšķēja locītavās, taču Safira to paspēja piespiest pie ķermeņa. Eragons pārlēca viņai pār muguru un uzkrita uz labā spārna. Piepeši tas sāka celties augšā, bet zēns noslīdēja uz zemes. Viņš vēlās prom, taču tad spēja pielēkt kājās un atkal sagrāba pūķa spārnu. Safira centās spārnu salocīt, un Eragons ar visu savu spēku viņai palīdzēja. Vējš kādu brīdi cīnījās ar viņiem, taču pūķis un zēns to pieveica ar pēdējiem spēkiem.
Eragons piespiedās Safīrai, glaudīdams viņu. Vai ar tevi viss kārtībā? Viņš juta, kā pūķis dreb.
Safira atbildēja tikai pēc mirkļa. Es… man liekas, ka viss ir kārtībā. Viņa izklausījās satriekta. Nekas nav salauzts es neko nevarēju iesākt. Vējš man vienkārši neļāva. Es biju bezspēcīga. Viņa nodrebēja un apklusa.
Eragons noraizējies paskatījās uz pūķi. Nebaidies, tagad tu esi drošībā. Viņš ieraudzīja kaut kur tālumā Kadoku, kas stāvēja ar muguru pret vēju. Eragons domās lika zirgam atgriezties pie Broma. Tad viņš uzrāpās Safiras mugurā. Pūķis lēni rāpoja pa ceļu, cīnoties ar vētru, bet Eragons bija cieši ieķēries pūķa mugurā un turēja galvu zemu noliektu.
Broms sauca viņus, mēģinādams pārkliegt vētru.
Vai viņa ir savainota?
Eragons pakratīja galvu un nolēca zemē no Safiras muguras. Kadoks pierikšoja viņam klāt, klanot galvu. Kamēr puisis glaudīja dzīvnieka garo galvu, Broms norādīja uz tumšu lietus aizkaru, kas milzīgiem pelēkiem vāliem brāzās viņu virzienā.