- Jāj prom! viņš, sakniebis lūpas, nošņācās, dzīdams Ledusliesmu uz priekšu. Urgļi ir tepat! Eragons iedzina piešus Kadokam sānos. Zirgs palēcās uz priekšu un metās aiz Ledusliesmas. Viņi auļoja garām mājām un bija jau gandrīz tikuši cauri pilsētai, kad Eragona plauksta atkal ieniezējās. Viņš pamanīja nelielu kustību labajā pusē, un piepeši milzu dūre izsita jaunekli no segliem. Eragons pārlidoja pāri Kadokam un atsitās pret sienu, instinktīvi pieturēdamies pie sava stopa. Elsodams aiz sāpēm un pārsteiguma, viņš piecēlās stāvus, satvēris sānu.
Urglis slējās virs viņa, glūnīgi lūrēdams uz zēnu. Monstrs bija garš, trekns un platāks par durvju aili pelēku ādu un dzeltenīgām cūkas acīm. Rokas un krūtis izspīlēja muskuļi, pat krūšu bruņas bija urglim par mazu. Galvu sedza dzelzs cepure, no kuras pie deniņiem abās pusēs spraucās ārā auna ragi. Varenā roka turēja īsu, bīstamu zobenu.
Eragons aiz milzeņa stāva ieraudzīja, kā Broms sāka jāt uz viņa pusi, bet to apturēja otrs tikpat milzīgs urglis, kam rokās bija āva.
Muļķi, bēdz! Broms kliedza Eragonam, dodamies pretī ienaidniekam. Urglis, kas stāvēja pretī Eragonam, ierēcās un atvēzējās ar zobenu. Jauneklis atlēca, izbiedēti iekliedzoties, un ierocis nosvilpa viņam gar vaigu. Viņš apsviedās riņķī un, sirdij mežonīgi dauzoties, metās uz Jazuakas centru.
Urglis sekoja, smagajiem zābakiem klaudzot. Eragons izmisīgi sauca Safiru, tad no visa spēka centās skriet vēl ātrāk. Urglis mina viņam uz papēžiem, zēna izmisīgie pūliņi neko nelīdzēja. Lielie ilkņi atiezās rēcienam. Urglis jau gandrīz bija viņu panācis, kad Eragons tomēr spēja uzvilkt stopu un, uz mirkli apstājies, nomērķēja un izšāva. Urglis pastiepa roku un noķēra lidojošo bultu savā vairogā. Monstrs pietuvojās Eragonam, pirms viņš varēja izšaut otrreiz, un abi cīnīdamies nokrita zemē. Saķērušies ar rokām un kājām, viņi aizripoja pa zemi.
Eragonam pēkšņi brīnumainā kārtā izdevās pielēkt kājās, viņš skrēja atpakaļ pie Broma, kas, sēžot seglos, apmainījās nikniem cirtieniem ar savu ienaidnieku. Kur ir pārējie urgļi? Eragons izmisīgi domāja. Vai šie ir vienīgie Jazuakā palikušie ? Pēkšņi atskanēja skaļš cirtiens, un Ledusliesma zviegdams atkāpās. Broms saliecās seglos, asinis straumē plūda no rokas. Urglis aiz viņa iegaudojās uzvaras priekā un pacēla āvu nāvējošam cirtienam.
Eragons apdullinoši iekliedzās, ar galvu ietriecoties urglī. Monstrs pārsteigts apstājās, tad pagriezās pret jaunekli un atvēzēja āvu. Eragons izvairījās no cirtiena un iedzina nagus urgļa sānā, atstājot asiņojošas brūces. Urgļa vieplis niknumā sašķiebās. Tas atkal cirta, taču netrāpīja; Eragons paspēja atlēkt sāņus un skrēja uz priekšu pa aleju.
Eragons sakopoja visus spēkus, lai aizvestu urgļus prom no Broma. Viņš ieslīdēja šaurā ieliņā starp divām mājām un spēji apstājās, ieraugot, ka nonācis strupceļā. Viņš mēģināja izkļūt, taču urgļi jau bija aizstājušies priekšā ieejai. Viņi tuvojās, zākādami Eragonu savās čerkstošajās balsīs. Puiša skatiens šaudījās no vienas puses uz otru, meklēdams izeju, taču veltīgi.
Kad viņš stājās pretī urgļiem, acu priekšā aizslīdēja mirušie pilsētnieki, kas bija sakrauti kaudzē ap šķēpu, un nevainīgais bērns, kas nekad nekļūs pieaudzis. Domājot par viņu likteni, svilinošs, nikns spēks ielija katrā Eragona ķermeņa šūnā. Viņš gribēja vairāk nekā tikai taisnīgumu. Viss viņa būtībā pretojās nāvei tam, ka viņš varētu tā vienkārši mirt. Spēks auga arvien lielāks, līdz jauneklis juta, ka eksplodēs, ja tūlīt neradīs tam pielietojumu.
Viņš izslējās taisns, visas bailes bija zudušas. Viņš līgani pacēla stopu. Urgļi smējās un katram gadījumam aizsedza sevi ar vairogiem. Eragons skatījās pāri stopam, kā bija darījis jau simtiem reižu, un nomērķēja bultu. Viņā kūsāja gandrīz neizturama enerģija. Viņam tā bija jāatbrīvo vai arī tā aprīs viņu pašu. Piepeši viņam, nemaz to negribot, paspruka pār lūpām vārds. Viņš izšāva, kliegdams: Brisingr!
Bulta šņākdama aiztraucās pa gaisu, degdama zilās ugunīs. Tā trāpīja pirmajam urglim tieši pierē, un gaisā atskanēja sprādziens. No monstra galvas izšāvās eksplozijas vilnis, acumirklī nogalinot arī otru urgli. Eragons nepaguva aizbēgt, kad sprādziens sasniedza arī viņu. Taču vilnis izgāja viņam cauri, nenodarīdams neko ļaunu un sašķīzdams pret māju sienām.
Eragons elsodams stāvēja. Ievilkdams elpu, viņš paskatījās uz savu ledaino plaukstu. Gedwēy ignasia kvēloja kā balts, karsts metāls. Kamēr viņš skatījās, zīme atkal atguva iepriekšējo apveidu. Eragons sažņaudza dūri, un viņa ķermenim pāršalca pārguruma vilnis. Viņa spēki bija pilnīgi izsīkuši, it kā viņš vairākas dienas nebūtu ēdis. Eragona ceļi ieliecās, un viņš saļima pret sienu.
19. NODAĻA Brīdinājums
Tiklīdz bija atguvis spēkus, Eragons izstreipuļoja no alejas, vairoties no mirušajiem monstriem. Viņš netika necik tālu, kad Kadoks jau rikšoja klāt.
- Labi, ka tu neesi ievainots, Eragons nomurmināja. Zēns juta, ka briesmīgi trīc rokas un kustības ir savādi mehāniskas. Viņam likās, it kā tas viss būtu noticis ar kādu citu cilvēku.
Eragons uzgāja Ledusliesmu zirga nāsis bija plaši ieplestas un ausis cieši pieglaustas pie galvas -, tas dīžājās pie mājas stūra, kuru katru brīdi gatavs mesties auļos. Broms aizvien nekustīgi sēdēja seglos. Eragons domās nomierināja zirgu un, tiklīdz tas bija izdarīts, piegāja pie Broma.
Vecajam vīram uz labās rokas vīdēja gara, cirsta brūce. Asinis no ievainojuma plūda aumaļām, taču cirtiens nebija nedz dziļš, nedz arī plašs. Tomēr Eragons zināja, ka tas ir jāpārsien, pirms Broms zaudē pārlieku daudz asiņu. Brīdi paglaudījis Ledusliesmu, Eragons izslidināja Bromu no segliem. Vecais vīrs bija pārāk smags un nokrita zemē. Eragons bija satriekts par savu vājumu, jo viņš nebija spējis noturēt savu biedru.
Zēna galvā ieskanējās nikns kliedziens. Safira metās lejā no debesīm un nolaidās tieši viņa priekšā, spārnus nesakļaujot. Viņa nikni šņāca, viņas acis meta liesmas. Pūķa aste nikni kulstījās, un Eragons sarāvās, kad tā noplīkšķēja virs galvas. Vai tu esi ievainots ? viņa jautāja, niknumā vārīdamās.
- Nē, viņš atteica, noliekot Bromu uz muguras.
Viņa norēcās un iesaucās: Kur ir slepkavas? Es viņus saplosīšu gabalos!
Viņš lēni norādīja alejas virzienā. Nav nekādas vajadzības: viņi jau ir miruši.
Vai tu viņus nogalināji ? Safira izklausījās pārsteigta.
Viņš pamāja. Kaut kā tā sanāca. Dažos vārdos viņš aprakstīja, kas bija noticis, un vienlaikus meklēja seglu somās saites, kurās bija ietīts Zaroks.
Safira domīgi novilka: Tu esi audzis.
Eragons noņurdēja. Viņš atrada garu saiti un uzmanīgi atrotīja Broma piedurkni. Jauneklis iztīrīja brūci ar dažiem stīviem vēzieniem un cieši apsaitēja roku. Es gribētu, lai mēs būtu Palankāras ielejā, viņš bilda Safīrai. Tur es zināju, kādi augi noder dziedināšanai. Šeit man nav skaidrs, kas viņam varētu palīdzēt. Viņš pacēla Broma zobenu no zemes, notīrīja to un ielika atpakaļ maksti pie Broma jostas.
Mums jādodas prom, sacīja Safira. Var gadīties, ka apkārtnē ložņā urgļi.
Vai tu vari panest Bromu ? Tavi segli noturēs viņu vietā, un tu vari aizsargāt veco vīru.
Jā, bet vienu es tevi neatstāšu.
Labi, lido aiz manis, un dodamies prom no šejienes. Viņš piesēja seglus uz Safiras muguras, tad apkampa Bromu un mēģināja viņu pacelt, taču spēka vēl aizvien bija par maz. Safira, palīdzi!