- Neko. Viņš uzmeta Eragonam slepkavniecisku skatienu, tad sāka žēloties: Šis… puika ienāca un sāka kaulēties ar mani. Es lūdzu, lai viņš iet prom, bet šis nekustējās ne no vietas. Es pat piedraudēju viņam, bet tas necēla ne ausu! Šķita, ka Sloans sarūk augumā, kad skatījās uz Horstu.
- Vai tā ir taisnība? kalējs jautāja.
- Nē! atbildēja Eragons. Es viņam piedāvāju šo akmeni apmaiņā pret kādu mazumiņu gaļas, un viņš to pieņēma. Kad pateicu, ka atradu akmeni Korē, viņš atteicās tam pat pieskarties. Kāda starpība, no kurienes tas nācis?
Horsts ziņkārīgi paskatījās uz akmeni, tad atkal pievērsās miesniekam. Kāpēc tu netirgojies ar viņu, Sloan? Man pašam Kores vārds neiet pie dūšas, taču, ja runa ir par akmens vērtību, esmu gatavs likt ķīlā savu naudu.
Kādu brīdi jautājums palika bez atbildes. Tad Sloans nolaizīja lūpas un sacīja: Tas ir mans skārnis. Es te varu darīt visu, ko gribu.
Katrīna iznāca no Horsta aizsega un atmeta pār plecu savus kastaņbrūnos matus, tie novizēja kā kausēta vara strūkla. Tēvs, Eragons grib maksāt. Pārdod viņam gaļu, un tad mēs varēsim iet vakariņās.
Sloana acis bīstami samiedzās. Ej mājās, skuķi, tā nav tava darīšana… Es teicu: ej\ Katrīnas seja sastinga, un viņa izgāja no istabas saspringusi un neteikdama ne vārda.
Eragons neapmierināts skatījās, taču neiedrošinājās iejaukties. Horsts paraustīja bārdu un pieklājīgi sacīja: Labi, tu vari tirgoties ar mani. Cik daudz gaļas tu gribēji nopirkt, Eragon? Viņa vārdi atbalsojās visā telpā.
- Cik vien pietiktu naudas.
Horsts izvilka maku un sakrāva monētas kaudzē. Dod man labākos gaļas gabalus. Pārliecinies, lai to būtu gana daudz un Eragona soma būtu pilna. Miesnieks vilcinājās, un viņa skatiens šaudījās no Horsta uz Eragonu. Tu nerīkotos prātīgi, ja atteiktos man pārdot gaļu, Horsts piebilda.
Nikni lūrēdams, Sloans devās uz blakustelpu. Līdz viņiem nonāca neprātīgas ciršanas un tīšanas troksnis un lamuvārdi. Pēc vairākām gaidu pilnām minūtēm viņš atgriezās, nesdams kaudzi ietītas gaļas. Miesnieka sejā nepakustējās ne vaibsts, kad Horsts sniedza naudu. Sloans turpināja tīrīt nazi, izliekoties nevienu neredzam.
Horsts savāca gaļu un devās ārā. Eragons devās viņam pa pēdām, nesdams somu un akmeni. Saltais nakts gaiss uzvēdīja gājēju sejām, patīkami atsvaidzinādams pēc sasmakušā skārņa.
- Paldies, Horst. Tēvocis Garovs ļoti priecāsies.
Horsts klusiņām iesmējās. Nepateicies man. Man to gribējās izdarīt jau sen. Sloans ir negants nemiera cēlājs. Viņam nāks tikai par labu, ja viņš gūs pazemības mācību. Katrīna dzirdēja sarunu un atskrēja, lai pasauktu mani. Labi vien bija, ka atnācu, jūs abi jau bijāt gatavi uzsprāgt. Ķeza tikai tāda, ka es šaubos, vai nākamo reizi tevi vai kādu citu no tavas ģimenes šeit apkalpos pat tad, ja gribēsi maksāt skaidrā.
- Kāpēc viņš tā aizsvilās? Mēs nekad neesam bijuši lieli draugi, taču viņš vienmēr ir pieņēmis mūsu naudu. Un es nekad neesmu redzējis, ka viņš šādi izturētos pret Katrīnu, teica Eragons, atverot somu.
Horsts paraustīja plecus. Pajautā savam tēvocim. Viņš par to zina vairāk nekā es.
Eragons iestūķēja gaļu somā.
- Nu tad man ir vēl viens iemesls, lai steigtos mājās… lai atklātu šo noslēpumu. Ņem, tas pēc taisnības pieder tev. Viņš pastiepa akmeni.
Horsts iesmējās. Nē, paturi vien pats savu dīvaino akmeni. Kas attiecas uz samaksu, Albriks gatavojas braukt uz Feinsteru nākamajā pavasarī. Viņš grib kļūt par kalēju, un man būs vajadzīgs palīgs. Tu vari nākt un atstrādāt savu parādu brīvajā laikā.
Eragons zemu paklanījās, juzdamies ļoti apmierināts. Horstam bija divi dēli Albriks un Baldors, un abi strādāja viņa smēdē. Ieņemt Albrika vietu bija pagodinošs piedāvājums.
- Vēlreiz paldies tev! Es priecāšos strādāt kopā ar tevi. Viņš bija laimīgs, ka šādi var atlīdzināt Horstam. Viņa tēvocis nekad nebūtu pieņēmis žēlastības dāvanu. Tad Eragons atcerējās, ko viņa brālēns pateica pirms došanās medībās. Rorans gribēja, lai es nododu Katrīnai vēsti, tomēr, tā kā es to nedrīkstu, vai tu varētu to izdarīt?
- Protams.
- Viņš gribēja Katrīnai pateikt, ka ieradīsies pilsētā līdz ar tirgotāju atnākšanu un tad centīsies satikt viņu.
- Tas ir viss?
Eragons jutās nedaudz samulsis. Nē, Rorans gribēja, lai viņa zina, ka ir pati skaistākā meitene, ko jebkad redzējis, un ka viņš nedomā ne par vienu citu.
Horsta sejā parādījās plats smaids, un viņš piemiedza ar aci Eragonam.
- Tā lieta kļūst nopietna, vai ne tā?
- Jā, kungs! Eragons arī pasmaidīja un atbildēja: Vai jūs varētu viņai nodot arī manus pateicības vārdus? Viņa rīkojās ļoti jauki, aizstāvēdama mani pret savu tēvu. Es ceru, ka viņu par to nesodīs. Rorans būs nikns, ja es būšu ievilcis Katrīnu ķezā.
- Es tavā vietā par to neraizētos. Sloans nezina, ka viņa pasauca mani, tādēļ šaubos, vai viņš būs dusmīgs uz Katrīnu. Vai paliksi pie mums uz vakariņām?
- Diemžēl nevaru. Garovs mani jau gaida, sacīja Eragons, atsiedams saiņa galu. Viņš uzcēla to uz muguras un devās lejup pa taku, paceļot atvadām roku.
Smagais gaļas sainis gausināja gaitu, taču viņš ļoti vēlējās ātrāk nokļūt mājās un sparīgi pielika soli. Ciems un tā ugunis drīz vien palika aiz muguras. Mēness lēja pērļainu gaismu pār kalniem, peldinot laukus spokainā dienasgaismas atspulgā. Viss šķita izbalojis un vienmuļš.
Kad gājiens gandrīz bija galā, jauneklis nogriezās no ceļa, kas vijās tālāk uz dienvidiem. Uz paugura, ko slēpa sargājošo gobu ēnas, cauri garai zālei veda maza taciņa. Viņš uzkāpa pakalnā un ieraudzīja vāru gaismiņu, kas spīdēja no viņa mājas.
Mājai bija lubiņu jumts un ķieģeļu skurstenis. Dzegas karājās pāri balti nomazgātajām mājas sienām un meta ēnu uz zemi. Viena priekštelpas puse bija piekrauta ar iekuram sagatavotām malkas šķilām. Juku jukām sasviestie lauksaimniecības darbarīki blīvējās otrā daļā.
Māja bija stāvējusi pamesta veselu pusgadsimtu, kad viņi pārvācās uz to pēc Garova sievas Marianas nāves. Tā atradās desmit jūdžu attālumā no Kārvahallas tālāk par jebkuru citu māju. Ļaudīm tik liels attālums šķita bīstams, jo nevarēja paļauties uz ciema iedzīvotāju palīdzību grūtos brīžos, taču Eragona tēvocis nebija pierunājams.
Simt pēdu tālāk no mājas tumši krāsotā kūtī mitinājās divi zirgi Birka un Brugs, turpat arī vistas un govs. Dažreiz kūtī mājoja arī cūka, taču šogad viņi nevarēja to atļauties. Starp abiem steliņģiem kā ķīlis iespiedās rati. Lauku malā cieši noaugusi koku rinda slējās gar Anoras krastiem.
Kad zēns saguris nonāca pie mājas, viņš saskatīja vieglu kustību aiz loga. Tēvoc, tas esmu es, Eragons. Ielaid mani! Mazais slēģis uz kādu brīdi tika atrauts vaļā, un drīz jau arī durvis aicinoši pavērās.
Garovs stāvēja, ar rokām atspiedies pret durvju stenderi. Viņa drēbes karājās kā drāna uz koka karkasa. Kalsna, izbadējusies seja ar kvēlām acīm raudzījās no sirmojošu matu kodaļas. Garovs izskatījās pēc cilvēka, kuru jau sākuši iebalzamēt un tikai tad noskaidrojies, ka viņš taču vēl ir dzīvs.
Rorans guļ, tēvocis atbildēja Eragona vaicājošajam skatienam.
Lukturis lēja mirgojošu gaismu uz veca koka galda, kura šķiedras atgādināja milzīgu pirkstu nospiedumus. Blakus malkas plītij uz paštaisītām naglām karājās katli un pannas. Otras durvis vērās uz gaiteni, kas veda uz pārējo mājas daļu. Grīdas dēļus bija nopulējusi pēdu dimdoņa daudzu gadu garumā.
Eragons noņēma savu nastu un izvilka gaļu.
- Kas tas? Vai tu nopirki gaļu? Kur tu ņēmi naudu? tēvocis asi pajautāja, kad ieraudzīja ietītos saiņus.
Eragons ievilka elpu un tikai tad atbildēja:
- Nē, Horsts mums to nopirka.
- Tu viņam ļāvi maksāt? Es jau esmu sacījis, ka neiešu lūgt ēdienu. Ja mēs paši nevarēsim sevi pabarot, varam atkal pārcelties uz pilsētu. Tu nepagūsi ne acu pamirkšķināt, kad viņi jau sāks mums sūtīt savas vecās drēbes un visu laiku prašņāt, vai mēs spēsim pārlaist ziemu. Garova seja dusmās nobālēja.
- Tā nav žēlastības dāvana, Eragons atcirta. Horsts man ļāva atstrādāt parādu pavasarī. Viņam vajag palīgu, jo Albriks dodas prom.
- Pa kuru laiku tu grasies strādāt pie viņa? Vai tu domā atmest ar roku visiem saimniecības darbiem? galvu nokāris, jautāja Garovs.
Eragons pakabināja savu stopu un bultas uz āķa pie durvīm.
- Nezinu, kā es to paveikšu, viņš iekarsis sacīja. Turklāt es kaut ko atradu; tas varbūt maksā lielu naudu. Viņš nolika akmeni uz galda.
Garovs pieliecās pie tā, un viņa izsalkusi seja ieguva plēsonīgu izskatu, bet pirksti dīvaini noraustījās. Vai tu to atradi Korē?
- Jā, atbildēja Eragons. Viņš pastāstīja, kā tas noticis. Un ļaunākais ir tas, ka es pazaudēju savu labāko bultu. Drīz man būs jāuztaisa vēl dažas. Abi cieši skatījās uz akmeni. Laukā nolaidās krēsla.
- Kāds kalnos bija laiks? tēvocis taujāja, paceļot rokās akmeni. Viņa rokas to stingri satvēra, it kā baidoties, ka tas piepeši varētu pazust.
-Auksts, Eragons atbildēja. Sniega gan nebija, taču katru nakti uzkrita salnas. Garovs satraukti noklausījās ziņas. Rīt tev būs jāpalīdz Roranam novākt pēdējos miežus. Ja mēs pagūsim novākt arī ķirbjus, salnas ražai nekaitēs. Viņš atdeva akmeni Eragonam. Ņem un glabā to. Kad ieradīsies tirgoņi, mēģināsim noskaidrot tā vērtību. Iespējams, ka labāk ir to pārdot. Jo mazāk saistīsimies ar maģiju, jo labāk… Kāpēc Horsts samaksāja par gaļu?
Vienā elpas vilcienā Eragons izstāstīja par savu strīdu ar Sloanu.
Es vienkārši nesaprotu, kas viņu tik ļoti sadusmoja.
Garovs paraustīja plecus. Sloana sieva Išmira gāja bojā Igvaldas ūdenskritumā, gadu pirms tava māte atveda tevi uz šejieni. Kopš tā laika viņš Kores tuvumā nerādās un negrib neko zināt par to. Taču tas nav iemesls noraidīt pircēju. Domāju, ka viņš gribēja sākt ar tevi ķīviņu.
Eragons aiz noguruma tik tikko varēja nostāvēt kājās. Viņš sacīja: Ir labi atkal būt mājās. Garova acis atmaiga, un viņš pamāja ar galvu. Eragons aizslāja uz savu istabu, pabāza akmeni zem gultas un nokrita uz matrača. Mājas. Pirmo reizi kopš daudzām dienām, kad viņš bija devies medībās, jauneklis pilnībā atslābinājās un iekrita miegā kā atvarā.