- Patausti asmeni, Broms teica. Eragons pieskārās tam un sajuta neredzamu virsmu zem saviem pirkstiem. Šķērslis bija kādu ceturtdaļu collas plats un ļoti slīdīgs.
- Tagad dari to pašu ar Zaroku, Broms norīkoja. Tu bloķēsi citādi nekā es, tomēr gala rezultātam vajadzētu būt tādam pašam.
Viņš iemācīja Eragonam, kā jāizrunā vārdi, un palīdzēja tikt galā ar uzdevumu. Eragons dažas reizes pamēģināja, un drīz vien Zaroka asmens bija bloķēts. Viņš nostājās pārliecinošā kaujinieciskā pozā. Pirms abi sāka kauju, Broms brīdināja:
- Šie zobeni nespēj cirst brūces, tomēr tie var salauzt kaulus. Es gribētu izvairīties no tā, tādēļ nevicinies ar zobenu tik daudz kā parasti. Sitiens pa kaklu var izrādīties nāvējošs.
Eragons pamāja ar galvu un metās virsū bez brīdinājuma. Dzirksteles vien nošķīda no viņa zobena asmens, kad Broms atsita uzbrukumu, un nometni piepildīja metāla skaņa. Pēc koka nūju kaujām Eragonam zobens šķita lēns un smags. Nespēdams kustināt Zaroku pietiekamā ātrumā, Eragons saņēma spēcīgu sitienu pa celi.
Kad mācību cīņa bija galā, abiem bija dziļas skrambas Eragonam vairāk nekā Bromam. Zēns apbrīnā skatījās, ka Zaroks nav ne saskrambāts, ne saliekts pēc smagajiem sitieniem, kas zobenam bija jāatvaira.
22. NODAĻA Pūka acīm
Nākamajā rītā, kad Eragons pamodās, viņam sāpēja visi roku un kāju muskuļi un ķermenis bija klāts ar nobrāzumiem. Viņš ieraudzīja, ka Broms nes seglus Safirai, un mēģināja nomākt augošo nemieru. Ap brokastu laiku Broms jau bija pielāgojis seglus un piesējis Eragona somas.
Eragons apēda visu līdz pēdējam kumosam, klusēdams paņēma stopu un devās pie Safiras. Broms teica:
Atceries, ciešāk saspied ceļgalus, vadi viņu ar domām un mēģini piekļauties pūķa mugurai, cik vien cieši spēj. Nekas ļauns nenotiks, ja vien pats nekritīsi panikā.
Eragons pamāja un ieslidināja stopu ādas apvalkā, Broms iestīvēja viņu seglos.
Safira nepacietīgi gaidīja, kamēr Eragons nostiprināja kājas kāpšļos. Vai esi gatavs ? viņa tincināja.
Jauneklis dziļi ievilka svaigo rīta gaisu. Nē, bet vienalga aiziet! Viņa aizrautīgi piekrita. Eragons saspringa, kad viņa pietupās. Pūķis atspērās ar savām spēcīgajām kājām, un gaiss nosvilpa aiz Eragona, aizraujot elpu.
Pēdējo reizi, kad Eragons jāja ar Safīru, katrs spārnu vēziens nāca ar mokām. Tagad viņa lidoja vienmērīgi, īpaši nepiepūloties. Zēns ciešāk apvija rokas ap viņas kaklu, kad Safira meta loku, sasveroties uz sāniem. Upe zem viņiem saruka par mazu, pelēku līniju. Apkārt plūda mākoņi.
Kad augstu virs līdzenuma lidojums izlīdzinājās, koki apakšā bija vairs tikai sīki punktiņi. Gaiss bija retināts, auksts un pilnīgi skaidrs.
- Brīnišķīgi… Un turpmākie vārdi pazuda, kad Safira izliecās un apmeta kūleni. Zeme pazuda reibinošā griezienā, un Eragonu pārņēma bailes.
- Nedari tā! viņš kliedza. Man bail, ka nokritīšu.
Tev pie tā ir jāpierod. Ja man gaisā uzbrūk, tas ir vienkāršākais manevrs, viņa attrauca. Jauneklis nevarēja atspēkot teikto, tādēļ koncentrējās, lai nezaudētu to, ko bija apēdis. Safira sasvērās, lai nolaistos, un lēnām sāka tuvoties zemei.
Lai arī Eragona kuņģa saturs rāvās uz augšu pēc katras šūpošanās, viņš sāka izbaudīt lidojumu. Zēns mazliet atlaida roku tvērienu, izstaipīja kaklu, lai palūkotos uz apkārtējo ainavu. Kādu laiku Safira viņam ļāva izbaudīt skatus un tad sacīja: Ļauj man tev parādīt, kas patiešām ir lidošana.
Kā? viņš gribēja zināt.
Atslābinies un nebaidies, viņa sacīja.
Safiras prāts pieķērās zēna domām un sāka vilkt tās prom no viņa ķermeņa. Eragons kādu brīdi cīnījās, tad padevās pūķa kontrolei. Viņa skatiens aizmiglojās, un piepeši viņš saprata, ka raugās uz pasauli ar Safiras acīm. Viss šķita deformēts: dīvainas krāsas, spilgti toņi zilais bija vairāk izteikts, bet zaļais un sarkanais pieklusināts. Eragons mēģināja pakustināt galvu vai visu ķermeni, taču nespēja. Viņš jutās kā gars, kas izkļuvis brīvībā.
Safira izstaroja īstu prieku, ceļoties aizvien augstāk debesīs. Viņai patika lidojuma brīvība, kad varēja doties, kur sirds vēlas. Kad viņi bija pacēlušies vēl augstāk virs zemes, Safira palūkojās uz Eragonu. Viņš ieraudzīja sevi pūķa acīm Safiras mugurā, bālu kā krīts. Viņš juta, kā pūķa ķermenis saspringst, ļaujoties vēja brāzmām, lai paceltos augstāk. Visi Safiras muskuļi bija it kā viņa paša. Viņš juta pūķa asti šūpojamies gaisā kā milzu stūri, kas mainīja lidošanas virzienu. Zēnu pārsteidza, cik lielā mērā viņa bija atkarīga no savas astes.
Abu domu saskarsme kļuva vēl spēcīgāka, līdz starp viņiem vairs nebija atšķirības. Viņi kopā vēcināja spārnus un laidās strauji lejup kā šķēps mests no augšas. Eragons nebaidījās nokrist, jo viņu līdz galam bija pārņēmis Safiras prieks. Dzestrais gaiss saldēja viņu seju. Viņu abu aste plīkšķēja gaisā, un abu apvienotie prāti līksmoja par kopējo pieredzi.
Arī strauji šaujoties lejā pret zemi, Eragons nebaidījās no kritiena. Viņi atrāva vaļā spārnus tieši īstajā brīdī, lai celtos atkal augšā ar abu apvienotajiem spēkiem. Traucoties augšā, viņi apmeta kūleni un turpināja laisties, veidojot milzīgu cilpu.
Kad viņi izlīdzināja lidojumu, abu prāti sāka pamazām nošķirties, radās atkal divas atsevišķas personības. īsu brīdi Eragons juta gan savu, gan Safiras ķermeni vienlaikus. Tad viņa skatiens aizmiglojās un zēns atkal sēdēja pūķa mugurā. Viņš noelsās un sakņupa seglos. Pagāja vairākas minūtes, līdz viņa sirds beidza strauji sisties un elpa izlīdzinājās. Tiklīdz Eragons bija atguvies, viņš iesaucās: Tas bija lieliski! Kā tu vispār vari nolaisties, ja tev tik ļoti patīk lidot ?
Man ir arī jāēd, viņa uzjautrināta atbildēja. Bet man prieks, ka arī tev patīk lidot.
Jā, ļoti! Man trūkst vārdu, lai to aprakstītu. Man tik žēl, ka neesmu biežāk lidojis ar tevi: es nekad nebi ju iedomājies, ka tas var būt šādi. Vai tu vienmēr pasauli redzi tik zilā krāsā ?
Tādas nu ir manas acis. Tagad mēs lidosim kopā biežāk ?
Jā! Kad vien varēsim.
Labi, viņa atbildēja apmierinātā tonī.
Lidojot viņi runāja par daudz ko abi jau labu laiku to nebija darījuši. Safira parādīja Eragonam, kā viņa slēpusies kalnos, kokos un mākoņos. Viņi izsekoja Broma takai, kas bija daudz sarežģītāk, nekā Eragons bija domājis. Taku gandrīz nemaz nevarēja redzēt. Kad Safira pielidoja zemei tuvāk, pūķi varēja viegli pamanīt.
Dienas vidū Eragonam ausīs ieskanējās skaļa un kaitinoša džinkstoņa, un viņš sajuta īpatnēju spiedienu uz savu prātu. Viņš pakratīja galvu, cenšoties tikt no tā vaļā, taču spiediens tikai pieauga. Broma vārdi par to, kā cilvēki ielaužas cita cilvēka domās, piepeši izskrēja cauri viņa prātam, un zēns drudžaini centās tikt vaļā no svešajām domām. Viņš koncentrējās uz vienu no Safiras zvīņām un sakopoja visus spēkus, lai neņemtu vērā neko citu. Spiediens uz brīdi pazuda un atgriezās ar vēl lielāku spēku. Pēkšņa brāzma sašūpoja Safiru, un Eragona koncentrēšanās pajuka. Pirms viņš paguva izveidot jaunu aizsargbarjeru, spēks iekļuva viņa domās. Taču sveša un draudīga prāta vietā Eragons sadzirdēja vārdus: Ko tu tur dari? Laidies lejā. Es atradu kaut ko svarīgu.
Brom ? pārjautāja Eragons.
Jā, vecais vīrs attrauca aizkaitinātā tonī. Tagad dabū lejā to savu milzu ķirzaku. Es esmu šeit… Viņš domās pārraidīja savas atrašanās vietas attēlu. Eragons ātri izklāstīja Safīrai, kurp doties, un viņa laidās upes virzienā. Tostarp Eragons uzvilka stopu un sagatavoja bultas.