- Gudrinieks! Broms smaidot iesaucās. Ja man tas būtu ienācis prātā jau pirms vairākiem gadiem, tas daudziem aiztaupītu galvassāpes. Piekraste ir kā nosēta ar lielākām un mazākām pilsētām, kuru ostās var piestāt kuģi. Es domāju, ka būtu jāsāk ar Tērmu, jo tieši tajā izkrauj lielāko daļu kravu. Broms aprāvās. Ja es pareizi esmu dzirdējis, tur jau ilgu laiku dzīvo mans draugs Džeods. Mēs neesam tikušies vairākus gadus, bet nešaubos, ka viņš varētu mums palīdzēt. Un, tā kā viņš ir bagāts tirgotājs, iespējams, viņam ir pieeja šādiem ierakstiem.
- Kā mēs nokļūsim Tērmā?
- Mums jādodas uz dienvidrietumiem, līdz nokļūsim vienā no Kores augstajām pārejām. Tiklīdz tiksim otrā pusē, būsim tieši pie Tērmas, skaidroja Broms. Viņa matus purināja viegls vējiņš.
- Vai mēs nokļūsim līdz pārejai nedēļas laikā?
- Protams. Ja pagriezīsimies prom no Ninoras uz labo pusi, iespējams, jau rīt redzēsim kalnus.
Eragons piegāja pie Safiras un ielēca seglos. Tad tiksimies vakariņās. Kad abi bija pacēlušies diezgan lielā augstumā, viņš sacīja: Rit es jāšu ar Kadoku. Pirms tu sāc iebilst, zini es to daru tikai tāpēc, ka man jārunā ar Bromu.
Tev vajadzētu jāt ar viņu kopā katru otro dienu. Tev būs laiks vingrinājumiem, bet es varēšu medīt.
Vai tas tevi nesatrauks?
Bet tā taču ir nepieciešamība.
Kad dienas beigās viņi beidzot nolaidās zemē, Eragons bija patīkami pārsteigts, ka viņa kājas nav savainotas. Segli bija labi pasargājuši tās no Safiras zvīņām.
Vakarā Eragons un Broms cīnījās, taču bez īpašas aizrautības, jo abi domāja par dienas notikumiem. Kad viņi pabeidza īso cīņu, Eragona plaukstas svila, jo vēl nebija paspējušas pierast pie zobena smaguma.
23. NODAĻA Ceļa dziesma
Nākamajā dienā, kad abi jāja blakus, Eragons uzdeva Bromam jautājumu: Kā izskatās jūra?
- Laikam jau iepriekš esi dzirdējis stāstus par jūru? Broms apvaicājās.
- Jā, bet kāda tā īsti izskatās?
Broma acis kļuva sapņainas, it kā to priekšā plūstu citiem neredzamas brīnumainas ainas.
- Jūra līdzinās emociju iemiesojumam. Jūra prot mīlēt, ienīst un raudāt. Tā neļauj sevi savaldīt ar vārdiem un noslauka visus kavēkļus savā ceļā. Lai ko tu stāstītu par jūru, aizvien paliek kaut kas nepateikts. Vai atceries manu stāstu par to, kā elfi atceļoja uz šo zemi pāri jūrai?
-Jā.
- Kaut arī viņi tagad dzīvo tālu prom no krasta, viņu dvēselē mīt liela kaislība un apsēstība ar jūru. Viļņu bangas, sāļā jūras gaisa smarža elfus ir dziļi iespaidojusi un iedvesmojusi viņu skaistākās dziesmas. Es varu tev nodziedāt vienu, ja vēlies klausīties.
- Jā, es gribu, Eragons ieinteresēts teica.
Broms nokremšļojās un sacīja: Es to pārtulkošu no senās valodas tik labi, cik vien spēšu. Tulkojums nebūs pilnīgs, taču ceru, ka tev radīsies priekšstats, kā varētu skanēt senā valoda. Viņš pievilka Ledusliesmas grožus, lai apstātos, un aizvēra acis. Kādu brīdi viņš klusēja un tad sāka dziedāt klusi un melodiski:
Ak, mainīgā valdzinātāja zem debesu zilgmes,
Tavs mirdzošais plašums tā vilina mani, vilina mani.
Un es airētu tajā mūžam, airētu mūžam…
Taču elfu meita,
Kas vilina mani, vilina mani,
Sien manu sirdi ar lilijbaltu plīvuru,
Ko nesaraut mūžam, tik jūra to spēj.
Tā mūžam es klīstu starp mežiem un viļņiem…
Vārdi atbalsojās Eragona sirdī.
- Dziesma ir daudz garāka. Es nodziedāju tikai pirmo pantiņu. Tas ir divu mīlētāju Akalamha un Nuadas skumjais stāsts. Viņus izšķīra jaunekļa neremdināmās ilgas pēc jūras. Elfi uzskata, ka šajā stāstā ir apslēpta dziļa jēga.
- Dziesma patiesi ir skaista, Eragons piebilda.
Kad viņi apmetās uz naktsguļu, Kore jau bija redzama pie apvāršņa kā smalka robota līnija.
Nonākuši pie Kores kalnu pakājes, ceļinieki pagriezās un devās garām kalniem uz dienvidiem. Eragons priecājās atkal būt kalnu tuvumā tie patīkami iežogoja pasauli. Pēc trim dienām viņi nonāca pie plata ceļa, ko izvagoja ratu riteņi.
- Šis ir galvenais ceļš starp galvaspilsētu Urūbaenu un Tērmu, Broms ierunājās. Tirgoņi to ir ļoti iecienījuši un bieži izmanto. Mums jābūt piesardzīgākiem. Tagad nav pats rosīgākais gadalaiks tirdzniecībai, taču dažus cilvēkus mēs noteikti satiksim.
Dienas ritēja uz priekšu raiti, bet viņi vēl aizvien jāja gar Kori un meklēja kalnu pāreju. Eragons nevarēja sūdzēties par garlaicību. Kad viņš nemācījās elfu valodu, tad klausījās, kā jākopj Safīra, vai arī vingrinājās maģijas mākslā. Eragons jau zināja, kā nogalināt medījumu ar maģijas palīdzību, tādēļ viņam atlika laiks citām lietām. Viņš turēja uz plaukstas nelielu akmeni un meta ar to medījumam. Viņš vienmēr trāpīja. Un Eragona pūļu rezultāts katru vakaru grozījās uz iesma virs ugunskura.
Pēc vakariņām Broms un Eragons cīnījās ar zobeniem un dažreiz arī ar dūrēm.
Garās dienas un spraigais darbs nodzina ikvienu tauku drusku no Eragona ķermeņa. Viņa rokas kļuva dzīslainas un iedegusi āda izliecās zem muskuļiem. Mani viss kļūst cietāks, viņš sausi secināja.
Kad viņi beidzot nonāca līdz kalnu pārejai, Eragons ieraudzīja, ka no tās iztek upe un šķērso ceļu.
- Tā ir Toarka, Broms paskaidroja. Mēs tai sekosim līdz pašai jūrai.
- Kādā veidā? Eragons smējās. Tā taču plūst no Kores. Tā nevar nonākt līdz okeānam, ja vien nemet lokus pati ap sevi.
Broms pagrieza gredzenu pirkstā.
- Kalnu pašā viducī atrodas Voadarkas ezers. No tā izplūst divas upes, un abas tiek dēvētas par Toarku. Tagad mēs redzam to upi, kura izplūst no ezera austrumu puses. Tā tek uz dienvidiem un met līkumus cauri krūmājam, līdz nonāk Leonas ezerā. Otra upe plūst uz jūru.
Pēc divām dienām viņi nonāca pie klintsradzes, no kuras pavērās plašs skats uz pauguraini, kas tālumā kļuva līdzenāka. Eragons saprata, ka tieši tur ir jūra, un novaidējās vien par daudzajām jūdzēm, kas vēl bija jāšķērso. Broms, norādot ar pirkstu uz kaut ko tālu lejā, teica:
- Tur lejā uz ziemeļiem atrodas Tērma. Tā ir sena pilsēta. Tieši tur esot piestājuši elfi, lai izkāptu Alagēzijā. Tās pilsētas mūri nekad nav krituši un aizsargi nekad nav uzvarēti.
Viņš paskubināja Ledusliesmu, un viņi devās prom no klintsradzes.
Nākamās dienas pusdienlaikā viņi nokāpa līdz kalnu pakājei un beidzot bija tikuši pāri Korei, otrā pusē mežiem klātā zeme ātri vien kļuva līdzena. Safira lidoja zemu virs zemes, jo vairs nebija kalnu, aiz kuriem noslēpties, tādēļ viņa slēpnim izmantoja katru ieplaku vai pauguru.
Izkļuvuši no meža, viņi manīja pārmaiņas. Zeme te bija kūdraina un noaugusi ar viršiem, kuros grima kājas. Sūnas klāja katru akmeni un zaru, tās veidoja zaļus rakstus uz zemes. Tur, kur zirgu pakavi bija dziļāk iegrimuši zemē, uzreiz veidojās mazi ezeriņi zeme bija piesūkusies ar ūdeni kā sūklis. Drīz vien Eragonu un Bromu no galvas līdz kājām klāja dubļu šļaksti.
- Kāpēc viss ir tik zaļš? taujāja Eragons. Vai tad viņiem šeit ziemas nav?
- Ir, taču ziema nav barga. Migla vāliem nāk no jūras, sals šeit netiek klāt, un viss turas zaļš. Dažiem tas patīk, taču man liekas garlaicīgi un nomācoši.
Kad pienāca vakars, viņi izveidoja nometni sausākajā vietā, ko spēja atrast. Kamēr abi ēda, Broms ierunājās: