Krodzinieks atbildēja pārspīlēti skaļā balsī:
- Un kādēļ man kaut kas tāds būtu jāzina? Vai tu domā, ka es iegrāmatoju katru kašķainu lempi, kas parādās šajā Dieva aizmirstajā nostūrī?
Eragons sarāvās, kad visu klātesošo acis pievērsās viņiem.
Broms turpināja mierīgā balsī: Varbūt jums patiktos atcerēties? Un viņš paslidināja dažus naudas gabalus uz krodzinieka pusi.
Vīra vaigs kļuva gaišāks, viņš pat nolika glāzi.
- Varētu mēģināt, vīrs atbildēja un pazemināja balsi, bet manu atmiņu vajag paskubināt brangāk. Broma seja sapīka, tomēr uz bāra letes viņš uzmeta vēl dažas monētas. Krodzinieks, kā nespēdams izlemt, pačūpstināja vaiga iekšpusi.
- Labi, viņš beidzot sacīja un pastiepās pēc naudas.
Pirms viņš paguva tai pieskarties, vīrs, kuram trūka pirkstu,
iesaucās:
- Garet, ko tu tur, piķis un zēvele, dari? Ikviens ielas puika šiem varētu pastāstīt, kur dzīvo Džeods. Par ko tu prasi naudu?
Broms ieslidināja monētas atpakaļ makā. Garets uzmeta niknu skatienu vīram pie galdiņa, tad pagrieza abiem ceļiniekiem muguru un atkal ņēmās spodrināt glāzi. Broms devās pie svešinieka un sacīja:
- Paldies. Mani sauc Nīls. Šis ir Jūens.
Vīrs pacēla kausu sveicienam.
- Mārtiņš, un, protams, jūs jau iepazināties ar Garetu. Viņam bija zema un rupja balss. Mārtiņš pamāja uz dažiem tukšiem krēsliem.
- Sēdieties nost. Man nav iebildumu.
Eragons paņēma krēslu un iekārtojās tā, lai ar muguru sēdētu pret sienu un redzētu durvis. Mārtiņš sarauca uzacis, taču neko neteica.
- Tu tikko ļāvi man ietaupīt dažus naudas gabalus, Broms piebilda.
- Tas ir labi. Nevaru teikt neko sliktu par Garetu pēdējā laikā lietas diez ko neiet. Mārtiņš pakasīja zodu.
- Džeods dzīvo pilsētas rietumu pusē, tieši blakus Andželai zāļu zintniecei. Vai jums ar viņu jākārto kādas darīšanas?
- Tā varētu teikt, Broms atbildēja.
- Nu, viņš neko nepirks pirms dažām dienām viņš zaudēja vēl vienu kuģi.
Broms gandrīz vai palēcās no pārsteiguma.
- Kas notika? Vainīgi taču nebija urgļi?
- Nē, novilka Mārtiņš. Viņi devušies prom no šī apvidus, un neviens šos nav redzējis gandrīz gadu. Šķiet, viņi aizklīduši uz dienvidaustrumiem. Taču viņi nesagādā raizes. Redzi, visi mūsu darījumi saistās ar jūras tirdzniecību. Nu un, viņš brīdi apklusa, lai iemalkotu no kausa, jau vairākus mēnešus kāds uzbrūk mūsu kuģiem. Tie nav pirāti, jo uzbrūk tikai dažu tirgoņu kuģiem. Džeods ir viens no tiem. Nupat jau ir tik slikti, ka neviens kapteinis neņem šo tirgoņu preces, un tas visu vēl vairāk sarežģī. Jo vairāk tāpēc, ka daži no tirgotājiem veic lielākos piegādes darījumus visā Impērijā. Viņiem nākas pārvadāt preces pa sauszemi. Tas savukārt sadārdzina izmaksas, un karavānas ne vienmēr var tikt līdz vajadzīgajai vietai.
-Vai tev ir kāda nojausma, kas varētu būt vainīgs? Jābūt taču aculieciniekiem, Broms teica.
Mārtiņš pakratīja galvu.
- Pēc uzbrukuma neviens nav izdzīvojis. Kuģi dodas jūrā un tad pazūd. Neviens tos pēc tam nav redzējis.
Viņš paliecās uz priekšu un noslēpumaini pačukstēja:
- Jūrnieki runā, ka tajā iesaistīta maģija. Viņš pamāja ar galvu un piemiedza ar aci, tad atliecās atpakaļ.
Broms šķita satraukts par viņa vārdiem.
- Un ko tu domā?
Mārtiņš vienaldzīgi paraustīja plecus.
- Nezinu. Un šaubos, vai uzzināšu, ja vien nebūšu viens no tiem nelaimīgajiem, kura kuģi sagrābs.
- Vai tu esi jūrnieks? Eragons apvaicājās.
- Nē, atcirta Mārtiņš. Vai es izskatos pēc jūrnieka? Kapteiņi mani nolīgst, lai sargāju viņu kuģus no pirātiem. Un pēdējā laikā tie zaglīgie draņķi nav bijuši diez ko darbīgi. Tomēr tas ir labs darbs.
Taču bīstams, piebilda Broms. Mārtiņš atkal paraustīja plecus un ietecināja rīklē pēdējo alus lāsi. Broms un Eragons piecēlās promiešanai un devās uz pilsētas rietumu pusi skaistāko Tērmas daļu. Tur mājas bija tīras, lielas un izsmalcinātas. Cilvēki greznos apģērbos cienīgi pastaigājās ielās. Eragons tramīgi lūkojās apkārt un jutās ļoti nedrošs.
25. NODAĻA Vecais draugs
Zāļu zintnieces veikaliņam bija jauka izkārtne, un pašu tirgotavu bija viegli atrast. Maza auguma sieviete ar viļņainiem matiem sēdēja pie durvīm. Vienā rokā viņa turēja vardi un ar otru roku rakstīja. Eragons nolēma, ka sieviete ir Andžela zāļu zintniece. Ielas pretējā pusē atradās pēc skata bagāta māja.
- Kura, pēc tavām domām, pieder viņam? zēns jautāja.
Broms kādu mirkli vilcinājās un tad sacīja: Noskaidrosim.
Viņš piegāja pie sievietes un pieklājīgi apvaicājās:
- Vai jūs varētu pateikt, kurā mājā dzīvo Džeods?
- Varētu. Un viņa turpināja rakstīt.
- Vai jūs mums pateiksiet?
-Jā. Viņa apklusa, bet spalvaskāts kustējās vēl ātrāk nekā līdz šim. Varde viņas rokā iekurkstējās un nobolīja baltu aci uz svešinieku pusi. Broms un Eragons neveikli gaidīja, taču sieviete vairs nebilda ne vārda. Eragons jau gatavojās kaut ko noburkšķēt, kad Andžela paskatījās augšup.
- Protams, es jums pateikšu! Jums tikai jāpajautā. Jūsu pirmais jautājums bija par to, vai es varētu jums pateikt, bet otrais vai es pateikšu. Bet jūs tā arī neuzdevāt īsto jautājumu.
- Tad ļaujiet uzdot jautājumu pareizi, Broms smaidīdams sacīja. Kura ir Džeoda māja? Un kāpēc jums rokās ir varde?
- Tiktāl nu būtu tikuši, viņa attrauca. Džeods dzīvo labajā pusē. Kas attiecas uz vardi tā nemaz nav varde, bet krupis. Es cenšos pierādīt, ka krupju nav, ir tikai vardes.
- Kā tad nav krupju, ja jums viens tāds sēž uz rokas? pārtrauca Eragons. Turklāt kāds no tā labums pierādīt, ka ir tikai vardes, bet nav krupju?
Sieviete enerģiski papurināja galvu, tā ka tumšās cirtas nošūpojās vien.
- Nē, nē, jūs nesaprotat. Ja es pierādīšu, ka krupju nekad nav bijis, tad šis ir varde un nekad nav bijis krupis. Tātad krupis, ko tagad redzat, nemaz neeksistē. Turklāt, viņa pacēla mazo pirkstiņu, ja es pierādīšu, ka ir tikai vardes, tad krupji nevarēs izdarīt neko sliktu piemēram, to, ka cilvēkam izkrīt visi zobi, viss ķermenis apsitas ar kārpām, nevarēs arī indēt un nogalināt cilvēkus. Arī raganas nevarēs likt lietā nevienu no savām ļaunajām burvestībām, jo nebūs taču neviena krupja.
- Skaidrs, Broms smalkjūtīgi noteica. Izklausās interesanti, un es patiešām vēlētos dzirdēt vairāk, taču mēs dodamies satikt Džeodu.
- Protams, viņa atmeta ar roku un atkal ķērās pie rakstīšanas.
Tiklīdz viņi bija pagājuši tālāk, Eragons sacīja:
- Viņa ir traka!
- Iespējams, Broms sacīja, taču to nekad nevar zināt. Varbūt viņa atklās kaut ko vērtīgu, tādēļ nekritizē. Kas to zina varbūt krupji patiešām ir vardes!
- Un manas kurpes darinātas no tīra zelta, Eragons atjokoja.
Viņi apstājās pie durvīm ar dzelzs klauvēkli un marmora slieksni. Broms piedauzīja trīs reizes. Atbildes nebija. Eragons nesaprata, ko darīt.
- Varbūt šī ir nepareizā māja. Pamēģināsim pie otras, zēns piedāvāja.
Broms nepievērsa viņam uzmanību un vēlreiz pieklauvēja, skaļi dārdinādams klauvēkli.
Atkal neviens neatbildēja. Eragons izmisis pagriezās promiešanai, kad izdzirdēja kādu skrienam pie durvīm. Jauna sieviete ar bālu ādu un gaišiem matiem atrāva tās plati vaļā. Viņas acis bija pietūkušas izskatījās, ka viņa ir raudājusi, taču balss skanēja stingri: