Broms nostājās un izvilka no apmetņa razaku blašķi. Viņš to pasniedza Džeodam.
- Te iekšā ir sitras eļļa bīstamais variants. Razaki to vadāja sev līdzi. Viņi to pazaudēja, un mums gadījās atrast. Mums jāredz ieraksti par jūras kravu saņemšanu Tērmā, lai varam izsekot Impērijas eļļas iepirkumiem. Tie mums varētu norādīt, kur ir razaku midzenis.
Džeods kādu bridi domāja, tad norādīja uz grāmatām plauktos.
- Vai redzi tos? Tie ir ieraksti par maniem darījumiem. Viena uzņēmuma darījumiem. Tu esi iepinies lietā, kuras atrisināšanai varētu būt nepieciešami mēneši. Turklāt ir vēl kāda daudz lielāka problēma. Ieraksti, kurus tu meklē, ir šajā sargtornī, taču tikai Brands, Ristharta tirdzniecības pārvaldnieks, regulāri tos caurskata. Tādiem tirgoņiem kā es nav atļauts ielūkoties ierakstos. Viņi baidās, ka mēs viltosim rezultātus un blēdīsimies ar nodokļu nomaksu mūsu dārgajai Impērijai.
- Nekas, gan jau mēs tiksim ar to galā, kad pienāks laiks, sacīja Broms. Taču mums vajag dažas dienas atpūsties, pirms sākam domāt par turpmāko.
Džeods nosmīkņāja. Šķiet, ka tagad ir mana kārta tev palīdzēt. Mans nams ir jūsu nams. Vai jums ir citi vārdi, kamēr uzturēsieties šeit?
- Jā, sacīja Broms, es esmu Nīls, un puika ir Jūens.
- īstajā vārdā Eragons, Džeods domīgi novilka. Tev ir īpašs vārds. Reti kurš ir nosaukts pirmā Jātnieka vārdā. Savas dzīves laikā esmu lasījis tikai par trim, kurus sauca šajā vārdā. Eragons bija pārsteigts, ka Džeods zina viņa vārda izcelsmi.
Broms paskatījās uz Eragonu.
- Vai tu varētu iet apskatīt zirgus un pārliecināties, ka tiem nekas nekaiš? Man liekas, ka diez ko cieši nepiesēju Ledusliesmu pie dzelzs gredzena.
Viņi mēģina kaut ko noslēpt no manis. Tiklīdz es iziešu no istabas, viņi par to runās. Eragons izrausās no krēsla un devās ārā, aizcirzdams durvis. Ledusliesma nebija pakustējies, un mezgls, kas turēja zirgu ciet, bija kārtīgi sasiets. Eragons kasīja zirgiem kaklu un saīdzis atslējās pret citadeles sienu.
Tas nav taisnīgi, viņš pie sevis sūdzējās. Ja vien es varētu dzirdēt, ko viņi runā. Viņš salēcās, kā sajutis elektrības lādiņu. Broms reiz iemācīja viņam spēka vārdus, kas spēja uzlabot viņa dzirdi. Dzirdīgas ausis nav gluži tas, ko es gribu, taču man vajadzētu spēt iedarbināt vārdus. Galu galā redz, ko es iespēju ar brisingr!
Viņš sakoncentrējās un domās sauca palīgā maģisko spēku. Sajutis spēka pieplūdumu, zēns sacīja: Thverr stenr un atra eka horna! Likās, ka viss varenums ieplūdis šajos vārdos. Kad spēks izskrēja viņam cauri, jauneklis sadzirdēja vien neskaidru čukstēšanu un neko vairāk. Neapmierināts viņš atslējās pret sienu, tad parāvās nost, jo izdzirdēja Džeodu sakām:
- …un es to daru jau gandrīz astoņus gadus.
Eragons paskatījās apkārt. Neviena tuvumā nebija, izņemot dažus sargkareivjus, kas stāvēja pie citadeles tālākās sienas. Smīnēdams viņš notupās pagalmā un aizvēra acis.
- To nu gan es negaidīju, ka kļūsi par tirgotāju, Broms sacīja. Pēc visiem tiem gadiem, ko veltīji senām grāmatām. Un atrast izeju šādā veidā! Kas tev lika ķerties pie tirgošanās, nevis turpināt zinātnieka gaitas?
- Pēc Gileadas man vairs nebija patikas sēdēt iepelējušās istabās un lasīt ruļļus. Es nolēmu palīdzēt Ažihadam, cik vien labi varēju, taču es neesmu karavīrs. Mans tēvs arī bija tirgotājs varbūt vēl atceries. Viņš man palīdzēja sākt tirdzniecību. Tomēr liela daļa manu darījumu nav nekas vairāk kā vien aizsegs es taču nogādāju kaut ko uz Surdu.
- Taču esmu dzirdējis, ka pēdējā laikā viss nav gājis gluži gludi, Broms piebilda.
- Jā, neviens no pēdējiem sūtījumiem nav nonācis galā, un Troņheimai nav piegādāts daudz preču. Impērija kaut kādā veidā atklājusi tos, kas cenšas palīdzēt Troņheimai. Visticamāk, tieši viņi sagrābj kuģus, tomēr neesmu līdz galam pārliecināts, ka tā ir Impērija. Nav redzēts neviens kareivis. Es to nesaprotu. Varbūt Galbatorikss nolīdzis algotņus, lai nomocītu mūs.
- Dzirdēju, ka nesen esi zaudējis kuģi.
- Pēdējo, kas man piederēja, Džeods rūgti piebilda. Ikviens vīrs uz šā kuģa bija man uzticīgs un drosmīgs. Šaubos, vai vēl kādreiz kādu no viņiem satikšu… Vienīgā izeja, kas man palikusi, pa sauszemi sūtīt karavānas uz Surdu vai Gileadu -, un es zinu, ka tās nenonāks galamērķī, vienalga, cik sargu es nolīgšu. Es varētu arī palūgt, lai kāds cits aizgādā manas preces, taču neviens nepiekritīs ņemt tās uz klāja.
- Cik daudz tirgotāju tev palīdz? taujāja Broms.
- O, diezgan liels skaits gar visu piekrasti. Viņus visus vajāja vienas un tās pašas nelaimes. Zinu, ko tu domā: pats esmu cauras naktis par to lauzījis galvu, tomēr nespēju pieļaut domu par nodevēju, kam būtu tik daudz zināšanu un varas. Ja tāds tomēr ir, mēs visi esam lielās briesmās. Tev jāatgriežas Troņheimā.
- Un aizvest turp Eragonu? pārtrauca Broms. Viņi to saraus gabalos. Pašlaik tā viņam ir vissliktākā vieta. Varbūt pēc dažiem mēnešiem vai vēl jo labāk pēc gada. Iedomājies tikai, ko sacīs rūķi? Ikviens mēģinās viņu iespaidot, jo īpaši Islanzadi. Viņš un Safira nebūs drošībā Troņheimā. Man viņi jāievada vismaz tuatha du orothrim līmenī.
Rūķi! Eragons sajūsmināts domāja. Kur ir tā Troņheimā? Un kāpēc viņš pastāstīja Džeodam par Safiru ? Viņam to nevajadzēja darīt bez manas ziņas!
- Tomēr man ir sajūta, ka viņiem nepieciešama tava vara un zināšanas.
- Zināšanas, nosprauslājās Broms. Es jau esmu tikai tas, ko tu iepriekš sacīji, vecs, kašķīgs vīrs.
- Daudzi tam nepiekristu.
- Tā ir viņu darīšana. Man nav jāstāsta par sevi. Nē, Ažihadam būs jāiztiek bez manis. Tas, ko daru šobrīd, ir daudz svarīgāk. Taču iespējamais nodevējs uzdod daudzus satraucošus jautājumus. Un, ja Impērija tādā veidā uzzināja, kur ir… Viņa balss kaut kur aizpeldēja.
- Un es domāju, kāpēc man neviens par to neziņo, Džeods piebilda.
- Varbūt viņi mēģināja. Taču, ja ir nodevējs… Broms apklusa. Man jānosūta ziņa Ažihadam. Vai tev ir kāds ziņnesis, kam vari uzticēties?
- Es ceru, Džeods sacīja, tas atkarīgs no tā, kurp viņam jādodas.
- Nezinu, Broms atbildēja. Ilgu laiku esmu bijis prom, un, iespējams, mani sakarnieki vairs nav starp dzīvajiem vai aizmirsuši mani. Vai tu vari aizsūtīt ziņnesi pie kāda, kas saņem tavus sūtījumus?
- Jā, bet tas var būt bīstami.
- Kur gan mūsdienās ir droši? Cik drīz viņš var doties ceļā?
- Viņš var doties ceļā no rīta. Es aizsūtīšu viņu uz Gileadu. Tā būs ātrāk, Džeods sacīja. Ar ko viņš varēs pārliecināt Ažihadu, ka ziņa nāk no tevis?
- Ņem, iedod savam vīram manu gredzenu. Un piebilsti: ja viņš to pazaudēs, es pats ar savām rokām izraušu viņam aknas. Man to iedeva karaliene.
- Tu nezin kāpēc neesi priecīgs, to pieminot, Džeods teica.
Broms kaut ko noņurdēja. Pēc ilgāka klusuma brīža viņš piebilda:
- Labāk dosimies ārā pie Eragona. Man nav mierīgs prāts, kad viņš paliek viens. Tam puisim ir pārdabiska tieksme iepīties dažādās nepatikšanās.
- Vai tu esi par to pārsteigts?
- Ne pārāk.
Eragons izdzirdēja, kā tiek atstumti krēsli. Viņš ātri vien novērsa savu prātu un atvēra acis. Kas notiek? viņš klusu nomurmināja. Džeods un citi tirgotāji nonākuši nepatikšanās, jo palīdz cilvēkiem, kurus vajā Impērija. Broms kaut ko atradis Gileadā un devies uz Kārvahallu to noslēpt. Kas varēja būt tik svarīgs, ka viņš lāva savam labākajam draugam vairāk nekā divdesmit gadus domāt, ka ir miris? Viņš pieminēja karalieni, taču nevienā man zināmā karaļvalstī nav karalienes. Un rūki, kas, kā viņš man pats sacīja, pazuduši pazemē pirms senseniem laikiem.