Eragons pasmaidīja un apskāva pūķi. Pēkšņi viņš pamanīja, ka gaisma ātri zūd. Man tagad jāiet, lai es nepaliktu aiz pilsētas mūriem. Rīt dodies medībās, tiksimies vakarā.
Viņa izpleta spārnus. Nāc, es tevi nonesīšu lejā. Viņš uzsēdās uz zvīņainās muguras un cieši pieķērās, kad Safira pacēlās no klints, pārslīdēja kokiem un nolaidās uz paugura. Eragons pateicās un skriešus devās atpakaļ uz Tērmu.
Viņš nonāca pie paceļamajiem vārtiem brīdī, kad tie jau sāka nolaisties. Uzsaucis sargiem, lai pagaida, viņš skrēja vēl ātrāk un ieslīdēja iekšā mirkli, pirms vārti aizcirtās.
- Paguvi pēdējā brīdī. Ja būtu kavējies, vārti tevi pārcirstu uz pusēm, teica viens no sargiem.
- Vairs tā nedarīšu, Eragons nosolījās, saliecies līkumā, lai atgūtu elpu. Viņš atrada Džeoda māju krēslainajā pilsētā. Pie durvīm karājās lukturis kā bākuguns.
Viņa klauvējienam durvis atvēra tukls virssulainis un bez vārda runas ieaicināja mājā. Akmens sienas klāja gobelēni. Nospodrināto koka grīdu, kurā atspīdēja gaisma no trim zelta svečturiem, vietām klāja izsmalcināti paklāji. Dūmi no svecēm kāpa augšup un palika turpat pie griestiem.
- Šeit, kungs. Jūsu draugs ir darbistabā.
Viņi izgāja cauri veselam lērumam durvju, līdz virssulainis pavēra ceļu uz darbistabu. Istabas sienas klāja grāmatas. Taču atšķirībā no grāmatām Džeoda birojā šīs bija dažādas gan pēc lieluma, gan izskata. Kamīnā dega milzu pagales, un istabā bija silti. Broms un Džeods sēdēja pie ovāla rakstāmgalda un draudzīgi pļāpāja. Broms pacēla pīpi un jautrā balsī sacīja:
- Lūk, arī tu! Mēs jau sākām raizēties par tevi. Kāda bija pastaiga?
Interesanti, kāpēc viņš ir tik labā garastāvokli? Kāpēc viņš vienkārši neiznāk ārā un neapvaicājas, kā klājas Safirai? Patīkama, bet sargi mani gandrīz atstāja aiz pilsētas mūriem. Un Tērma ir liela. Tik tikko spēju atrast šo māju.
Džeods iesmējās.
- Kad ieraudzīsi Drasleonu, Gileadu vai Kuastu, šī mazā piekrastes pilsēta tev nemaz neliksies tik liela. Tomēr man šeit patīk. Kad nelīst lietus, Tērma patiešām ir diezgan skaista pilsēta.
Eragons pagriezās pret Bromu.
- Vai tev ir kāda nojausma, cik ilgi mēs šeit paliksim?
Broms izstiepa uz priekšu rokas.
- Grūti pateikt. Tas atkarīgs no tā, vai mēs varēsim piekļūt ierakstiem un cik ilgs laiks būs nepieciešams, lai atrastu vajadzīgo. Mums visiem būs jāpieliek roka tas būs milzīgs darbs. Es parunāšu ar Brandu rīt, un tad redzēsim, vai viņš mums ļaus ielūkoties ierakstos.
- Nedomāju, ka varēšu palīdzēt, Eragons sacīja, neveikli sarosījies krēslā.
- Kāpēc ne? Broms izbrīnīts vaicāja. Tev būs darba pilnas rokas.
Eragons nokāra galvu. Es nemāku lasīt.
Broms izslējās taisni, nespēdams noticēt savām ausīm.
- Tu gribi teikt, ka Garovs tev neiemācīja?
- Viņš mācēja lasīt? Eragons pārsteigts vaicāja. Džeods abus aizrautīgi vēroja.
- Protams, viņš prata, Broms izmeta. Lepnais muļķis kas viņam bija prātā? Man vajadzēja iedomāties, ka viņš tevi nebūs mācījis. Viņš, iespējams, domāja, ka tā ir nevajadzīga greznība. Broms drūmi skatījās un dusmīgi raustīja bārdu. Tas nedaudz maina mūsu plānus, taču nekā nelabojama tur nav. Man vienkārši tev jāiemāca lasīt. Tas nebūs ilgi, ja tu kārtīgi ķersies klāt.
Eragons saviebās. Broma apmācība parasti bija neatlaidīga un reizēm pat nežēlīga. Cik daudz zināšanu vienlaikus viens cilvēks var apgūt? Droši vien tas ir nepieciešams, viņš noskumis sacīja.
- Tev tas patiks. Tu daudz ko uzzināsi no grāmatām un senajiem ruļļiem, Džeods piebilda. Viņš norādīja ar roku uz sienām.
- Šīs grāmatas ir mani draugi, mani līdzgaitnieki. Tās man liek smieties un raudāt, un meklēt dzīves jēgu.
- Izklausās aizraujoši, Eragons piekrītoši novilka.
- Zinātnieks caur un cauri, Broms noteica.
Džeods paraustīja plecus.
- Vairs jau ne. Droši vien esmu pārvērties par parastu bibliofilu.
- Par ko?
- Par cilvēku, kas mīl grāmatas, Džeods paskaidroja un atsāka sarunu ar Bromu. Eragons garlaikots pārlūkoja grāmatplauktus. Viņa uzmanību piesaistīja smalks izdevums, greznots ar zelta kniedēm. Zēns to izvilka no plaukta un ziņkāri aplūkoja.
Tā bija iesieta melnas ādas vākos, ko rotāja noslēpumaini rūnu raksti. Eragons pārvilka ar pirkstu pār vāku, tas bija patīkami vēss un gluds. Burti bija rakstīti ar sarkanīgu, spīdīgu tinti. Viņš laida lapas caur pirkstiem. Zēna skatu piesaistīja rakstu rindas, kas atšķīrās no pārējiem rakstiem. Vārdi bija gari un plūstoši līganu līniju un asu šķautņu pilni.
Eragons aiznesa grāmatu Bromam.
- Kas tas ir? viņš norādīja ar pirkstu uz savādajām rakstu zīmēm.
Broms ciešāk ieskatījās lapā un pārsteigumā iesaucās:
- Džeod, tu esi paplašinājis savu kolekciju. Kur tu ieguvi šo? Es nevienu neesmu manījis jau gadiem ilgi.
Džeods izstiepa kaklu, lai paskatītos uz grāmatu.
- Ak jā, Domia abr Wyrda. Pirms dažiem gadiem garām gāja kāds vīrs un mēģināja to pārdot tirgonim lejpusē kuģu piestātnei. Laimīgā kārtā man gadījās būt netālu un es izglābu grāmatu līdz ar vīra kaklu. Viņam nebija ne jausmas, kas tā par grāmatu.
- Dīvaini, Eragon, ka tu paņēmi rokās šo grāmatu Likteņa varenība, sacīja Broms. Šī grāmata, iespējams, ir pats vērtīgākais priekšmets šajā mājā. Tajā ir apkopota visa Alagēzijas vēsture sākot ar laikiem, pirms vēl elfi bija ieradušies šeit, un beidzot ar laiku pirms dažiem gadu desmitiem. Grāmata ir ļoti reti sastopama un pati labākā savā nozarē. Kad tā tika uzrakstīta, Impērija to nosauca par zaimojošu un Heslantu Mūku, tās autoru, sadedzināja. Es neticēju, ka vēl kāds eksemplārs ir saglabājies. Vārdi, par kuriem jautāji, ir senā valodā rakstīti.
- Par ko tie stāsta? Eragons vēlējās zināt.
Broms kādu brīdi lasīja rakstu zīmes.
-Tā ir daļa no elfu poēmas un stāsta par laikiem, kad elfi cīnījās ar pūķiem. Šis fragments apraksta vienu no viņu karaļiem, Kerantoru, un stāsta, kā tas jāja cīņā. Elfi tur godā šo poēmu un bieži to skandē taču, lai to izstāstītu visā pilnībā, vajadzīgas veselas trīs dienas. Elfi domā, ka šī poēma palīdz viņiem neatkārtot pagātnes kļūdas. Brīžiem tā skan tik skaisti, ka, liekas, pat akmeņi sāks raudāt.
Eragons atgriezās krēslā, maigi turēdams grāmatu. Tas ir apbrīnojami, ka miris virs spēj runāt ar cilvēkiem caur šim lapām. Kamēr grāmata dzīvo, ari viņa idejas nezūd. Interesanti, vai tajā ir kāds vārds arī par razakiem ?
Viņš lūkojās grāmatā, kamēr Broms un Džeods sarunājās. Stundas ritēja, un Eragons jau sāka snauduļot. Iežēlojies par nogurušo zēnu, Džeods novēlēja viņiem labu nakti.
- Virssulainis parādīs jūsu istabas.
Kāpjot pa kāpnēm, sulainis sacīja:
-Ja jums nepieciešama palīdzība, paraustiet zvanu pie gultas. Viņš apstājās pie trim durvīm, paklanījās un devās prom. Broms iegāja durvīs pa labi, taču Eragons piepeši apvaicājās:
- Vai es varu runāt ar tevi?
- Tu jau tikko to darīji, bet nāc vien iekšā.
Eragons aizvēra aiz sevis durvis.
- Safīrai un man ienāca prātā kāda doma. Vai ir…
Broms apturēja vārdu plūdus, paceļot roku, un aizvilka aizkarus.
- Kad tu runā par šādām lietām, pārliecinies, vai tuvumā nav kādu nevēlamu ausu.
- Piedod, Eragons sacīja, šķendēdamies pie sevis par kļūmi. Tātad, vai ir iespējams izsaukt tēlu vai kaut ko citu, ko nav iespējams ieraudzīt?