Broms apsēdās uz savas gultas malas.
- Tu runā par maģisko skrejošanu [1] ? dažās situācijās tā ir iespējama un ļoti vērtīga, taču tai ir kāds pamatīgs trūkums. Tu vari aplūkot cilvēkus, vietas un lietas, ko esi jau redzējis. Ja tu gribētu ieraudzīt razakus, tu viņus redzētu visai skaidri, taču nespētu saskatīt apkārtni. Turklāt ir arī citas problēmas. Piemēram, tad, ja tu gribi apskatīt lappusi grāmatā, ko esi jau redzējis. Tu varētu ieraudzīt lapu, ja grāmata būtu atvērta tieši tajā vietā. Ja grāmata ir aizvērta, lapa izskatīsies pilnīgi melna, kad tu izmēģināsi maģisko skrejošanu.
- Kāpēc nevar ieraudzīt priekšmetus, kurus iepriekš neesi redzējis? Eragons tincināja. Arī ar šiem ierobežojumiem ceļojums apziņā varētu būt ļoti noderīgs. Interesanti, vai es varētu ieraudzīt kaut ko jūdzēm tālu un izmantot maģiju, lai ietekmētu tur notiekošo?
- Lai atveidotu kaut ko savā apziņā, tev tas ļoti labi jāpazīst, jo tieši uz to tiks virzīts tavs maģiskais spēks. Pat tad, ja kāds tev aprakstījis svešinieka izskatu, tev nebūs iespējams to ieraudzīt, nemaz nerunājot par viņa apkārtni. Tev ir jāzina, ko tu gatavojies atveidot savā apziņā, pirms tu to tiešām ieraugi. Vai esmu atbildējis uz tavu jautājumu?
Eragons kādu mirkli domāja.
- Bet kā to dara? Vai tad attēls parādās tā vienkārši no zila gaisa?
- Ne jau vienmēr, Broms atbildēja, pašūpojot balto galvu. Maģiskajai skrejošanai vajag vairāk enerģijas, nekā vienkārši atspoguļojot attēlu uz kādas spoguļvirsmas, piemēram, ūdens vai spoguļa. Daži Jātnieki centās ceļot, kur vien iespējams, lai pēc iespējas vairāk ieraudzītu. Un, ja izcēlās karš vai kāds cits posts, viņi savā prātā spēja ieraudzīt, kas notiek visā Alagēzijā.
- Vai es varu pamēģināt? Eragons vaicāja.
Broms uzmanīgi paskatījās uz zēnu.
- Tagad ne. Tu esi noguris, bet maģiskajai skrejošanai vajag daudz spēka. Es tev pateikšu īpašos vārdus, taču tev jāapsola, ka nemēģināsi tos likt lietā šonakt. Un es vispār ieteiktu pagaidīt, līdz dodamies prom no Tērmas, man tev vēl šis tas jāiemāca.
Eragons pasmaidīja. Es apsolu.
- Ļoti labi, Broms pieliecās un ļoti klusi iečukstēja Eragonam ausī: Draumr kopa.
Eragons iegaumēja vārdu un sacīja:
- Varbūt pēc tam, kad dosimies prom no Tērmas, es varētu atsaukt savā apziņā Roranu. Es gribētu zināt, kā viņam klājas. Man bail, ka razaki varētu nodarīt viņam ko ļaunu.
- Es negribu tevi biedēt, taču tas ir visai iespējams, Broms piebilda. Lai arī Rorans nebija Kārvahallā, kad razaki tur ieradās, esmu pilnīgi drošs, ka tie uzdeva jautājumus arī par viņu. Kas to zina, varbūt viņi satika Roranu, kad bija Terinsfordā. Jebkurā gadījumā es šaubos, vai viņu ziņkāre ir apmierināta. Tu esi uz brīvām kājām, un valdnieks, iespējams, tos biedē ar šausmīgiem sodiem, ja tevi neatradīs. Ja viņi nonāks pamatīgās sprukās, var gadīties, ka atgriezīsies Kārvahallā, lai izprašņātu arī Roranu. Tas ir tikai laika jautājums.
- Ja tā ir taisnība, tad vienīgā iespēja pasargāt Roranu ir ļaut razakiem uzzināt, kur es esmu, lai viņi sekotu man, nevis viņam.
- Nē, tas arī nederēs. Tu par maz domā, Broms aizrādīja. Ja tu nespēj saprast savus ienaidniekus, kā tu ceri paredzēt viņu gājienus? Pat ja tu atklātu savu atrašanās vietu, razaki turpinātu dzīt pēdas arī Roranam. Zini, kāpēc?
Eragons izslējās taisni un mēģināja apsvērt visas iespējas.
- Nu, ja es slēptos pārāk ilgi, viņi notvertu Roranu, lai es ātrāk atklātu savu atrašanās vietu. Ja tas neizdotos, razaki viņu nogalinātu, lai sāpinātu mani. Ja es kļūtu par Impērijas ienaidnieku, viņi varētu izmantot Roranu par ēsmu, lai noķertu mani. Un, ja es tiktos ar Roranu un viņi uzzinātu par to, razaki mocītu viņu tik ilgi, līdz noskaidrotu, kur es esmu.
- Ļoti labi. Tu esi visu labi apsvēris, Broms secināja.
- Un kāds ir atrisinājums? Es nevaru ļaut viņiem nogalināt Roranu!
Broms sakrustoja pirkstus.
- Atrisinājums ir diezgan acīmredzams. Roranam būs jāiemācās sevi aizstāvēt. Tas varētu izklausīties cietsirdīgi, taču, kā tu pats secināji, tu nevari riskēt un tikties ar viņu. Var būt, ka tu neatceries tu toreiz nebiji īsti vesels -, taču, kad mēs devāmies prom no Kārvahallas, es tev ieminējos, ka esmu atstājis brīdinājuma vēstuli Roranam, tādēļ viņš ir sagatavots briesmām. Ja viņš ir prātīgs cilvēks, viņš ņems kājas pār pleciem, tiklīdz razaki atkal uzradīsies Kārvahallā.
- Man tas viss nepatīk, Eragons nelaimīgs piebilda.
- Bet tu esi kaut ko piemirsis.
- Ko tad? viņš gribēja zināt.
- Šajā stāstā ir arī kaut kas labs. Karalis nevar atļauties Jātnieku, kas jādelē riņķī un nepakļaujas viņam. Galbatorikss ir vienīgais zināmais dzīvais Jātnieks, izņemot tevi, taču viņš gribētu kādu savā pakļautībā. Pirms viņš mēģinās nogalināt tevi vai Roranu, valdnieks piedāvās tev kalpot viņam. Diemžēl, ja viņam kādreiz izdosies tev piekļūt gana tuvu, lai piedāvātu šo iespēju, tev jau būs par vēlu bēgt un palikt dzīvam.
- Un to tu sauc par kaut ko labu!
- Tas ir vienīgais, kas sargā Roranu. Kamēr karalis nezina, kurai pusei tu esi pieslējies, viņš neriskēs darīt tev sāpes, nogalinot tavu brālēnu. Paturi to cieši savā prātā. Razaki nogalināja Garovu, tomēr es domāju, ka tas no viņu puses nebija pareizs lēmums. Es pazīstu Galbatoriksu, un viņš to nebūtu pieļāvis, ja vien no tā viņam nebūtu kāds labums.
- Un tas nozīmē, ka es riskēju ar dzīvību, ja nepakļaujos karaļa gribai? Eragons asi noskaldīja.
Broms nopūtās. Viņš devās pie sava naktsskapīša un iemērca pirkstus rožūdenī.
- Galbatorikss vēlas, lai tu ar viņu sadarbojies no brīva prāta. Ja noraidi piedāvājumu, tu esi bīstams un nederīgs. Tā mēs nonākam pie jautājuma ja tu nonāc pie šādas izvēles, vai esi gatavs mirt par to, kam tici? Jo tas ir vienīgais veids, kā tu vari viņu atraidīt.
Jautājums palika bez atbildes.
Broms beidzot sacīja:
- Tas ir sarežģīts jautājums, un neviens uz to nespēj atbildēt, pirms nav saskāries ar to. Paturi prātā, ka daudzi cilvēki ir izvēlējušies nāvi savas pārliecības dēļ, īstenībā tas notiek visai bieži. Patiesa drosme ir dzīvot un ciest savas pārliecības dēļ.
26. NODAĻA Ragana un kaĶacis
Kad Eragons pamodās, diena jau bija gabalā. Viņš apģērbās, nomazgāja seju ūdenstraukā un paņēma rokā spoguli, lai sakārtotu matus. Kaut kas sejas atspulgā lika ciešāk ieskatīties spogulī. Kopš bēgšanas no Kārvahallas viņa seja bija izmainījusies. Maza bērna tuklie vaigi bija pazuduši ceļojuma, cīniņu un vingrinājumu pūliņos. Vaigu kauli tagad bija izspiedušies, un zoda līnija kļuvusi izteiktāka. Viņa skatiens bija kļuvis citāds, kas, ciešāk ieskatoties, sejai piešķīra īpatnēju negantu izteiksmi. Viņš izstiepa roku ar spoguli, un seja atguva ierasto izskatu tomēr tā aizvien likās svešāda.
Mazliet satraucies, viņš uzmeta stopu un bultas mugurā un devās ārā no istabas. Viņš vēl nepaguva nonākt gaiteņa galā, kad piesteidzās sulainis un pavēstīja:
Jaunais kungs, Nīla kungs kopā ar manu saimnieku rīta pusē devās uz citadeli. Viņš sacīja, ka jūs varat darīt, kas vien ienāk prātā, jo šodien viņš atgriezīsies tikai vakarā.
Eragons pateicās par ziņu un dedzīgi devās izpētīt Tērmu. Stundām ilgi viņš klīda pa ielām, iegriezdamies visos veikalos, kas iepatikās, un pļāpāja ar dažādiem cilvēkiem. Galu galā tukšais vēders un naudas trūkums jaunekli atkal atveda uz Džeoda mājām.