Eragons bailīgi uzlūkoja kauliņus. Te guļ daļa no tā, kas reiz piederējis pie Safiras cilts. Uzzināt likteni… Kā es varu izlemt, ja nezinu, kas mani gaida un vai man patiks dzirdētais ?
Neziņa patiešām ir svētlaime. Kāpēc tu man to piedāvā? viņš jautāja.
- Solembuma dēļ. Varbūt viņš bija diezgan nepieklājīgs, tomēr fakts, ka viņš vispār runāja ar tevi, ir tiešām īpašs. Galu galā viņš ir kaķacis. Es piedāvāju to pašu arī pārējiem diviem cilvēkiem, bet tikai sieviete piekrita. Viņu sauca Selēna. Ak, viņa to nožēloja. Viņas nākotne bija drūma un sāpju pilna. Šaubos, vai viņa tai noticēja, vismaz uzreiz ne.
Eragonam acīs saskrēja asaras no jūtu pārpilnības. Selēna, viņš nočukstēja pie sevis. Viņa mātes vārds. Vai tā varēja būt viņa? Vai viņas nākotne iezīmējās tik šaušalīga, ka mammai bija mani jāpamet ? Vai tu kaut ko atceries no viņas nākotnes? viņš vaicāja, juzdamies pavisam nelāgi.
Andžela pakratīja galvu un nopūtās.
- Tas notika pirms tik daudziem gadiem, ka sīkumi ir sakusuši ar pārējo manu atmiņu daļu. Turklāt mana atmiņa vairs nav tik laba, kā reiz bija. Un es arī neteikšu, ko atceros. Tas bija tikai un vienīgi viņas ausīm domāts. Taču sacītais bija skumjš es nekad neaizmirsīšu viņas sejas izteiksmi.
Eragons aizvēra acis un centās nomākt pēkšņi uzbangojušo saviļņojumu.
- Kāpēc tu sūdzies par savu atmiņu? viņš noprasīja, lai novērstu skumjās domas. Tu taču neesi veca.
Andželas vaigos parādījās smaida bedrītes. Jūtos glaimota, tomēr neļauj sevi maldināt, es esmu daudz vecāka, nekā izskatos. Jauneklīgums man laikam no zālītēm, kuras ēdu bada laikos.
Eragons smaidot ievilka dziļi krūtīs elpu. Ja tā bija mana māte un viņa izturēja nākotnes paredzējumu, tad es arī to varu. Izliec kaulus arī man, viņš nopietni sacīja.
Andželas seja kļuva barga, kad viņa katrā saujā paņēma kaulus. Viņa aizvēra acis, bet lūpas kustējās neskanīgā čukstā. Tad viņa sparīgi noskandēja:
- Manin! Wyrda! Hugin! un uzmeta kaulus uz auduma gabala. Tie sakrita vienā kaudzē, maigi vizot nespodrajā gaismā.
Vārdi atbalsojās Eragona ausīs: viņš tos bija mācījies senajā valodā un iedomājās, ka Andželai vajadzētu būt raganai, ja jau viņa tos lietoja buršanās nolūkos. Viņa nemeloja tā bija īsta zīlēšana. Kamēr viņa pētīja kaulus, lēnām ritēja minūtes.
Beidzot Andžela atspiedās krēslā un izgrūda dziļu nopūtu. Viņa paberzēja uzacis un izvilka no letes apakšas ādas maisu ar vīnu. Vai tu nevēlies kādu lāsīti? viņa piedāvāja puisim. Eragons pakratīja galvu. Andžela paraustīja plecus un iedzēra pamatīgu malku vīna. Slaucīdama lūpas, viņa paskaidroja: Šī ir sarežģītākā zīlēšana, ar kuru man nācies saskarties. Tev bija taisnība. Tavu nākotni ne tuvu nav iespējams paredzēt. Es nekad neesmu sastapusi kādu, kura turpmākais ceļš būtu tik samežģīts un apmācies. Tomēr man izdevās izdabūt dažas atbildes.
Solembums uzlēca uz letes un apsēdās, abos nolūkodamies. Eragons sažņaudza rokas, kad Andžela norādīja uz vienu no kauliem.
- Bezgalība vai ļoti ilga dzīve, Andžela klusi sacīja. Es pirmo reizi nolasu to kāda nākotnē. Visbiežāk uzkrīt apse vai goba, kas liecina par parastu mūža ilgumu. Nezinu, vai tas nozīmē, ka dzīvosi mūžīgi vai arī vienkārši garāku mūžu. Lai arī ko tas paredz vari būt drošs, ka tev vēl priekšā daudzi gadi.
Nav nekāds brīnums es taču esmu Jātnieks, nodomāja Eragons. Vai Andžela teiks tikai to, ko viņš jau zina?
- Tālāk zīmes ir grūtāk saprast, jo pārējie kauli ir sagūluši nesaprotamā kaudzē. Andžela pieskārās trim. Šeit kopā guļ ceļš, zibens bulta un kuģis raksts, kuru es nekad nebiju redzējusi, bet tikai dzirdējusi. Ceļš norāda, ka tavā nākotnē būs daudz izvēļu, un ar dažām tu saskaries jau šobrīd. Redzu milzīgas kaujas tavā nākotnē, dažās tev jācīnās par savu dzīvību. Es redzu, kā šīs zemes varenie pūlas pakļaut tavu gribu un likteni. Tevi gaida daudzas un dažādas nākotnes un tās visas ir asiņu un kauju klātas. Un tikai viena no iespējamām nākotnēm tev sola laimi un mieru. Sargies zaudēt savu ceļu, jo tu esi viens no retajiem, kas patiešām spēj izvēlēties savu likteni. Šāda brīvība ir dāvana, taču arī pienākums, kas sien ciešāk par ķēdēm.
Tad viņas seja kļuva skumja. Un tagad, it kā nonākot pretrunā ar iepriekš teikto, zibens bulta. Tā ir ļaunu vēstoša zīme. Pār tevi guļ lāsts, tomēr es nezinu, kāds. Daļa no šī lāsta ir nāvē tādā, kas strauji tuvojas un liks tev gauži sērot. Bet pārējā daļa ir lielā ceļojumā. Ieskaties ciešāk šajā kaulā. Vari redzēt, kā tā gals guļ uz kaula ar kuģi. To nevar pārprast. Tavs liktenis pauž, ka tev uz visiem laikiem būs jāpamet šī zeme. Kur tu nonāksi, es nezinu, taču tu vairs nekad neatgriezīsies Alagēzijā. Tas ir neizbēgami arī tad, ja tu centīsies no tā izvairīties.
Viņas vārdi izbiedēja Eragonu. Vēl viena nāve… kurš man tagad būs jāzaudē? Viņš iedomājās par Roranu. Tad par savu dzimteni. Kas mani varētu piespiest doties prom ? Un kurp es došos? Ja pāri jūrai vai uz austrumiem ir citas zemes, tikai elfi zina par tām.
Andžela paberzēja deniņus un dziļi ieelpoja. Nākamo kaulu ir daudz vienkāršāk nolasīt, un tas vēsta ko patīkamu. Eragons paskatījās uz to un ieraudzīja rozes pumpuru starp augoša mēness ragiem.
Andžela pasmaidīja un sacīja: Tavā nākotnē gaidāma mīlestība īpaša, uz to norāda mēness zīme. Tas ir mīlestības maģiskais simbols, kas ir pietiekami spēcīgs, lai dzīvotu ilgāk par impērijām. Nevaru pateikt, vai šī kaislība beigsies laimīgi, taču tavas iemīļotās izcelsme ir dižciltīga. Viņa ir varena, gudra un skaista, otras tādas nav.
Dižciltīgas izcelsmes, Eragons izbrīnīts nodomāja. Kā tas iespējams ? Esmu nabadzīgs zemnieks.
- Kas attiecas uz pēdējiem diviem kauliem koku un vilkābeles sakni, tie ir sakrustojušies. Es gribētu, kaut tas tā nebūtu, tas liecina tikai par raizēm, taču nodevība ir acīmredzama. Turklāt tā nāks no tavas ģimenes.
- Rorans uz to nebūtu spējīgs! Eragons strupi iebilda.
- Kas to lai zina, Andžela uzmanīgi iesāka. Taču kauli nekad nemelo, un tieši to tie saka.
Eragona prātā parādījās šaubas, taču viņš mēģināja tās ignorēt. Kāds Roranam būtu iemesls uzgriezt viņam muguru? Andžela mierinoši uzlika zēnam roku uz pleca un atkal piedāvāja iemalkot vīnu. Šoreiz Eragons neatteicās, un vīns lika justies labāk.
- Pēc visa tā nāve liksies kā atvieglojums, viņš nervozi pajokoja.
Rorana nodevība ? Tas nekad nenotiks! Nenotiks!
- Varbūt, Andžela nopietni piebilda un viegli iesmējās. Bet tu nevari raizēties par nākotnes nebūšanām. Nākotne mūs var iespaidot, vienīgi liekot raizēties. Esi drošs, ka jutīsies labāk, tiklīdz iziesi ārā, saulē.
- Varbūt. Diemžēl, Eragons nomākts domāja, nekam no viņas teiktā nav jēgas līdz brīdim, kamēr tas notiks. Ja notiks, viņš sevi palaboja. Tu lietoji spēka vārdus, viņš rāmi secināja.
Andželas acis iezibējās. Es būtu ar mieru daudz ko atdot, lai redzētu, kāda būs tava turpmākā dzīve. Tu runā ar kaķaci, zini seno valodu, un tevi gaida aizraujoša nākotne. Turklāt nav daudz jaunu vīriešu ar tukšām kabatām un raupjām drēbēm, kas var cerēt uz dižciltīgas sievietes mīlestību. Kas tu tāds esi?
Eragons saprata kaķacis nav atklājis Andželai, ka viņš ir Jātnieks. Viņš jau gandrīz izdvesa "Jūens", bet pārdomāja un vienkārši pateica: Mani sauc Eragons.