- Razaki varētu būt tur, Broms secināja, tas savā ziņā būtu īsta likteņa ironija.
- Būtu gan, Džeods klusi piekrita.
- Un kā ar dienvidu pilsētām? Eragons vedināja tālāk.
- Nu, Džeods iesāka, tur ir Urūbaena, kas ir maz ticams galamērķis. Ja kāds Galbatoriksa galmā ietu bojā no sitras eļļas, kādam grāfam vai lordam nebūtu grūti atklāt, ka Impērija to iepērk lielos daudzumos. Tomēr paliek vēl daudzas citas pilsētas, no kurām ikviena var būt meklētā.
- Jā, piebilda Eragons, taču eļļa nav piegādāta uz tām visām. Pergamentā norādīta tikai Kuasta, Drasleona, Aroza un Belatona. Kuasta razakiem neder, jo atrodas krastā un to apjož kalni. Aroza ir tikpat izolēta kā Konona, lai arī ir tirdzniecības centrs. Paliek vien Belatona un Drasleona, kuras ir diezgan tuvu viena otrai. Man liekas, ka piemērotākā no abām ir Drasleona. Tā ir lielāka un atrodas labākā vietā.
- Un tur plūst cauri gandrīz visas Impērijas preces, tajā skaitā no Tērmas, Džeods piebilda, razakiem tā būtu laba paslēptuve.
- Tā… Drasleona, Broms novilka, apsēžoties un aizdedzinot pīpi. Kas atzīmēts ierakstos?
Džeods paskatījās uz pergamentu. Te tā ir. Gada sākumā uz Drasleonu tika nosūtītas trīs sitras eļļas partijas. Tas izdarīts tikai ar divu nedēļu atstarpi, un ieraksts liecina, ka tās pārvadājis viens un tas pats tirgonis. Tas pats notika pagājušajā un arī aizpagājušajā gadā. Šaubos, vai kādam tirgonim vai pat tirgoņu grupai varētu būt tik daudz naudas eļļas iegādei.
- Kā ir ar Gileadu? Broms pajautāja, saraucis uzacis.
- Tā ir vairāk nomaļus no pārējās Impērijas. Un, Džeods pabungoja pa pergamentu, eļļa turp piegādāta tikai divreiz pēdējo gadu laikā. Viņš kādu brīdi padomāja un sacīja: Turklāt man liekas, ka mēs kaut ko aizmirsām Ellesdzirnas.
Broms pamāja ar galvu. Ak jā, Tumšie Vārti. Pagājuši daudzi gadi, kopš esmu iedomājies par šo vietu. Tev taisnība, tās dēļ razakiem Drasleona ir īpaši pievilcīga. Tātad nolemts dosimies uz turieni.
Eragons atkrita krēslā, juzdamies pārāk iztukšots, lai pajautātu, kas ir Ellesdzirnas. Domāju, ka priecāšos atkal uzsākt medības, bet tagad man ir tāda sajūta, it kā priekšā būtu atvēries bezdibenis. Drasleona! Tā ir tik tālu…
Pergaments krakšķēja, kamēr Džeods lēnām saritināja karti. Viņš pasniedza to Bromam. Man liekas, tev tā noderēs. Ceļojumi tevi bieži aizved nomaļās vietās. Broms pamāja ar galvu un pieņēma dāvanu. Džeods uzsita viņam uz pleca. Es jūtos nelāgi, ka jums jādodas tālāk bez manis. Mana sirds grib doties līdzi, taču pārējais manī atgādina par vecumu un pienākumiem.
- Es zinu, atbildēja Broms, tev ir sava dzīve Tērmā. Pienācis laiks jaunai paaudzei pārņemt stafeti. Tu esi paveicis savu daļu paliec laimīgs.
- Un kā ar tevi? Džeods vaicāja. Vai tavs ceļš kādreiz beigsies?
Broms viegli iesmējās. Es redzu tā beigas, bet ne tik drīz. Viņš nodzēsa pīpi, un visi devās uz savām istabām. Pirms likties uz auss, Eragons izklāstīja nakts notikumus Safīrai.
29. NODAĻA Liktenīgā kļūda
No rīta Eragons un Broms izvilka seglu somas no staļļa un gatavojās prombraukšanai. Džeods atvadījas no Broma, tikmēr Helēna gaidīja durvju ailē. Abi vīri skumjām sejām paspieda roku. Man tevis pietrūks, veco zēn, Džeods sacīja.
Man tevis arī, Broms sirsnīgi piebilda. Viņš paklanīja balto galvu un tad pagriezās pret Helēnu. Pateicos par jūsu viesmīlību, tā bija patiešām sirsnīga. Viņas seja kļuva sarkana. Eragons domāja, ka viņa iesitis vecajam vīram. Tomēr Broms netraucēts turpināja: Jums ir labs vīrs: rūpējieties par viņu. Nav daudz tik drosmīgu un uzņēmīgu vīru kā viņš. Tomēr arī viņš nevar pārlaist grūtus laikus bez mīļoto cilvēku palīdzības. Viņš atkal paklanījās un maigi piebilda: Tikai ieteikums, kundze.
Eragons pamanīja sašutumu un sāpes, kas pārskrēja Helēnas sejai. Sievietes acis gailēja, kad viņa skaļi aizcirta durvis. Džeods nopūtās un izlaida pirkstus cauri matiem. Eragons pateicās viņam par palīdzību un uzlēca Kadokam mugurā. Noskanot pēdējiem atvadu vārdiem, Broms un Eragons devās ceļā.
Pie Tērmas dienvidu vārtiem sargi ļāva viņiem iziet cauri, nemaz neuzmetot skatienu. Kad viņi jāja cauri milzīgajiem ārējiem mūriem, Eragons pamanīja ēnā kustību. Solembums tupēja zemē, tikai astes galiņš raustījās. Kaķacis sekoja ceļiniekiem ar neizdibināmu skatienu. Kad pilsēta jau palika tālu aiz muguras, Eragons uzdeva jautājumu:
- Kas ir kaķaci?
Broms pārsteigts palūkojās uz viņu. No kurienes tāda piepeša ziņkāre?
- Es dzirdēju Tērmā runājam par viņiem. Viņi taču nav īsti, vai ne tā? Eragons sacīja, izlikdamies, ka neko nezina.
- Es gan tā neteiktu. Jātnieku slavas laikos viņi bija tikpat slaveni kā pūķi. Karaļi un elfi turēja viņus savā tuvumā, tomēr kaķači drīkstēja darīt, ko vien vēlas. Nekas daudz par viņiem nav zināms. Domāju, ka mūsdienās viņi ir ļoti reti sastopami.
- Vai viņi prata izmantot maģiju? Eragons vaicāja.
- Droši nezinu, bet viņi pilnīgi noteikti spēja darīt dīvainas lietas. Viņi it kā vienmēr zināja, kas notiek, un kaut kādā veidā pamanījās tajā visā iesaistīties. Broms pacēla kapuci, lai sargātos no aukstā vēja.
- Kas ir Ellesdzirnas? Eragons vaicāja, brītiņu apsvērdams iepriekš dzirdēto.
- Tu redzēsi, kad mēs nonāksim pie Drasleonas.
Kad Tērma izzuda skatienam, Eragons domās pasauca:
- Safira! Viņa domu spēks bija tik varens, ka Kadoks neapmierināts noskurināja ausis.
Safira atbildēja un steidzās pie viņiem, cik jaudas. Eragons un Broms raudzījās, kā tumšais plankums parādījās aiz mākoņa, tad viņi sadzirdēja Safiras spārnu vēzienu apdullinošo dunoņu. Saule spīdēja cauri plānajai spārnu ādai, un tie izskatījās caurspīdīgi izcēlās tikai vēnas. Viņa strauji nolaidās.
Eragons pameta Kadoka pavadu Bromam. Es atgriezīšos ap pusdienlaiku.
Broms pamāja ar galvu, taču izskatījās noraizējies. Izpriecājies, viņš sacīja, tad paraudzījās uz Safiru un pasmaidīja.
- Priecājos tevi atkal redzēt.
Es arī.
Eragons uzlēca Safīrai plecos un cieši turējās, kad viņa cēlās augšup. Pūķis grieza gaisu un vadīja vēju ar asti. Turies stingri, viņa brīdināja Eragonu, notaurējās un izmeta lielu cilpu. Puisis aiz sajūsmas kliedza, mētādams rokas pa gaisu un turēdamies tikai ar kājām.
Es nezināju, ka varu sēdēt tev uz muguras, nepiesiets pie segliem, kamēr tu met loku, viņš sacīja, laimīgi smaidot.
Es ari ne, piebilda Safīra, arī smiedamās, ja šīs skaņas vispār varēja nosaukt par smiekliem.
Eragons viņu cieši apskāva, un abi turpināja lidot kā īsti debesu pavēlnieki.
Ap pusdienlaiku viņa kājas jau bija noberztas, lidojot bez segliem, bet rokas un seja nejūtīgas no aukstā gaisa. Safiras zvīņas bija siltas, taču viņa nevarēja jaunekli pasargāt no aukstuma. Kad viņi nolaidās, lai pusdienotu, Eragons iebāza rokas azotē un tad turpat netālu sameklēja saules apspīdētu vietiņu, kur apsēsties. Kamēr viņi ar Bromu ēda, Eragons pavaicāja, vai Safīra iebilstu, ja viņš jātu ar Kadoku. Eragons nolēma iztaujāt Bromu par viņa pagātni.
Nē, bet vēlāk pastāsti, ko viņš sācis. Eragons bija pārsteigts, ka Safīra zina par viņa plāniem. Viņš nespēja tos noslēpt no pūķa, jo abi bija tik cieši saistīti. Viņi pabeidza maltīti, un Safīra aizlidoja, bet Eragons piebiedrojās Bromam. Pēc kāda brīža Eragons savilka ciešāk Kadoka pavadu un sacīja: Man ar tevi jārunā. Es gribēju to darīt uzreiz pēc ierašanās Tērmā, bet nolēmu nogaidīt līdz šim brīdim.