- Tu aizsūtīji vārdeniem ziņu par mani?
- Jā. Esmu pārliecināts, ka viņi gribēs, lai aizvedu tevi pie viņiem, cik vien ātri iespējams.
- Bet tu nevedīsi, vai ne?
Broms pakratīja galvu. Nē, nevedīšu.
- Kāpēc ne? Pie vārdeniem taču būtu drošāk nekā dzīties pakaļ razakiem, jo sevišķi kopā ar Jātnieku.
Broms nosprauslojās un maigi paskatījās uz Eragonu.
- Vārdeni ir bīstami ļaudis. Ja mēs dosimies turp, tu tiksi ierauts viņu politikā un mahinācijās. Viņu vadoņi tevi varētu sūtīt misijā, lai tu aizstāvētu viņu intereses, kaut arī tu nebūsi pietiekami spēcīgs, lai to izpildītu. Es gribu, lai tu būtu sagatavojies, pirms tuvosies vārdeniem. Vismaz, kamēr mēs dzenamies pēc razakiem, man nav jāuztraucas, ka tavam dzērienam kāds varētu pieliet indi. Šis ir mazākais no abiem ļaunumiem. Turklāt, viņš smaidot sacīja, vai tad tev nepatīk mācīties… Tuatha du orothrim ir vienkārši tavas apmācības līmenis. Es tev palīdzēšu atrast un, iespējams, arī nogalināt razakus, jo man viņi ir tikpat lieli ienaidnieki kā tev. Taču tad tev būs jāizdara izvēle.
- Un kāda tā būs… Eragons piesardzīgi vaicāja.
- Pievienoties vārdeniem vai ne, Broms sacīja. Ja tu nogalināsi razakus, vienīgais veids, kā tu varēsi glābties no Galbatoriksa dusmām, būs meklēt paslēptuvi pie vārdeniem, bēgt uz Surdu vai arī lūgt karaļa žēlastību un doties viņa dienestā. Arī tad, ja tu nenogalināsi razakus, agrāk vai vēlāk tev nāksies izdarīt izvēli.
Eragons zināja, ka vislabāk būtu patverties pie vārdeniem, taču viņš negribēja visu dzīvi cīnīties pret Impēriju, kā to darīja viņi. Viņš apsvēra Broma sacīto no visām pusēm.
- Taču tu vēl neesi izstāstījis, kā tu tik daudz zini par pūķiem.
- Nē, es neizstāstīju gan, Broms izspieda šķību smaidu. Tas pagaidīs līdz nākamajai reizei.
Kāpēc es? Eragons jautāja pats sev. Kas manī bija tik īpašs, ka man jākļūst par Jātnieku? Vai tu kādreiz esi saticis manu māti? viņš prasīja.
Broms izskatījās noskumis.
- Jā, esmu.
- Kāda viņa bija?
Vecais vīrs nopūtās.
- Viņa bija cieņas pilna un lepna, tāpat kā Garovs. Galu galā lepnums bija viņas kritiena cēlonis, tomēr arī viena no lielākajām dāvanām… Viņa vienmēr palīdzēja nabadzīgākiem un nelaimīgākiem cilvēkiem, lai kā viņai pašai klājās.
- Vai tu labi viņu pazini? Eragons pārsteigts jautāja.
- Pietiekami labi, lai ilgotos pēc viņas, kad viņa nomira.
Kamēr Kadoks lēni vilkās uz priekšu, Eragons centās atcerēties laiku, kad viņš domāja par Bromu tikai kā par vecu vīru, kas stāsta pasakas. Pirmo reizi viņš saprata, cik bijis nevērīgs.
Viņš izklāstīja Safīrai, ko uzzinājis. Viņa šķita ieinteresēta par Broma stāstu, taču šausmās noskurinājās par to, ka varētu atkal nonākt Galbatoriksa īpašumā. Beigās viņa sacīja: Vai priecājies, ka nepaliki Kārvahallā? Padomā par visām aizraujošajām lietām, kuras tu būtu palaidis garām! Eragons tikai novaidējās, tēlodams izmisumu.
Kad viņi apstājās, lai pagatavotu vakariņas, Eragons devās pēc ūdens. Viņš berzēja rokas, lai sasildītos, mezdams lielus lokus kāda avota vai strauta meklējumos. Zeme starp kokiem bija gluma un mitra.
Viņš atrada upīti krietnu gabalu no apmetnes, tad pieliecās un skatījās, kā ūdens burzguļo virs akmeņiem, un iemērca tajā pirkstus. Ledainais kalnu ūdens mutuļoja ap viņa ādu, padarīdams to nejutīgu. Strautam ir vienalga, kas notiek ar mums vai citiem, viņš prātoja. Zēns nodrebēja un piecēlās.
Viņa uzmanību piesaistīja neparasts pēdas nospiedums pretējā krastā. Pēda bija dīvaini veidota un ļoti liela. Ziņkāres dzīts, jauneklis lēca pāri upītei uz akmens izcilni. Kad viņš piezemējās, kāja pieskārās mitras sūnas kumšķim. Viņš pieķērās zaram, lai atbalstītos, taču tas salūza, un Eragons izstiepa roku, lai aizturētu kritienu. Puisis sajuta, kā viņa labās plaukstas locītava nokrakšķ, saskaroties ar zemi. Sāpes izšāvās cauri visai rokai.
Sakodis zobus, viņš izgrūda veselu rindu lamuvārdu un turējās, lai nekliegtu. Gandrīz akls aiz sāpēm, viņš sačokurojās uz zemes, auklēdams savu roku. Eragon! Viņš sadzirdēja Satīras satraukto balsi. Kas notika?
Es salauzu plaukstas locītavu… izdarīju muļķību… nokritu.
Es nāku, Safīra atbildēja.
Nē es pats tikšu atpakaļ. Nenāc… koki pārāk tuvu… spārniem.
Viņa aizsūtīja Eragonam attēlu, kā pūķis izrauj kokus, lai spētu nokļūt tuvāk, tad sacīja: Pasteidzies.
Jauneklis vaidēdams piecēlās stāvus. Pēdas nospiedums bija dziļi iespiedies zemē pavisam netālu. Tas bija smags, naglām apkalts zābaks. Eragons acumirklī atcerējās pēdas apkārt mirušo ķermeņu kaudzei Jazuakā. Urglis, viņš izmeta, vēlēdamies, kaut būtu paņēmis Zaroku: stopu nevarēja lietot tikai ar vienu roku. Viņš pacēla galvu un domās noraidīja saucienu:
- Safira! Urgļi! Sargā Bromu!
Eragons pārrāpās pāri upītei un metās uz nometni, pa ceļam izraudams medību dunci. Iespējamo ienaidnieku viepļi rēgojās aiz katra krūma un koka. Viņš ieskrēja nometnē un tik tikko paguva pieliekt galvu, kad Safiras aste pārlidoja pāri.
- Beidz! Tas esmu es! viņš ieaurojās.
Opā, sacīja Safira. Viņas spārni bija salocīti krūtīm priekšā kā mūris.
- Opā! Eragons ierēcās, skriedams pie viņas. Tu varēji mani nogalināt! Kur ir Broms?
- Es esmu šeit, atcirta Broma balss aiz Safiras spārniem.
- Pasaki savam trakajam pūķim, lai laiž mani vaļā, viņa neklausa.
- Laid viņu vaļā! Eragons izmisis sacīja. Vai tu viņam nepateici?
Nē, viņa nokaunējusies sacīja. Tu tikai teici, lai sargāju viņu. Viņa pacēla spārnus, un Broms nikni pagāja malā.
- Es atradu urgļa pēdu nospiedumu. Tas ir pavisam svaigs.
Broms acumirklī kļuva nopietns.
- Apseglo zirgus. Mēs dodamies prom. Viņš nodzēsa uguni, bet Eragons nekustējās. Kas kaiš tavai rokai?
- Es salauzu plaukstas locītavu, Eragons sacīja grīļodamies.
Broms nolamājās un apsegloja Kadoku. Viņš palīdzēja Eragonam uzrāpties zirgā un sacīja:
- Mums ir jāuzliek šina tavai plaukstai, cik ātri vien iespējams. Līdz tam laikam centies to nekustināt. Eragons cieši satvēra pavadu ar kreiso roku. Broms sacīja Safīrai:
- Ir jau gandrīz satumsis, un tu vari lidot tieši virs mūsu galvām. Ja urgļi parādīsies, viņi divreiz padomās, pirms uzbruks mums, kad tuvumā ir pūķis.
Viņu pašu labā lai apsver divreiz, citādi viņi vairs nekad nedomās, Safīra piebilda, paceļoties spārnos.
Gaisma ātri zuda, un zirgi bija noguruši, taču ceļinieki tos dzina bez atelpas. Eragona plaukstas locītava bija uzpampusi un sarkana un nepārstāja pulsēt. Kādu jūdzi no apmetnes vietas Broms apstājās.
- Paklausies, viņš sacīja.
Eragons izdzirdēja vārgu medību raga pūtienu aiz muguras. Kad tas apklusa, viņu pārņēma panika. Viņi atraduši mūsu apmetnes vietu, Broms sacīja, un, iespējams, arī Safiras pēdas. Tagad viņi dzīsies mums pakaļ. Nav urgļu dabā ļaut medījumam izbēgt. Tad ieskanējās divi ragi. Jau pavisam tuvu. Eragonam pār muguru pārskrēja skudriņas. Mūsu vienīgā iespēja ir bēgt, Broms sacīja. Viņš pacēla galvu pret debesīm, un viņa seja bija bāla, kad viņš sauca Safiru.