Neesi tik pārliecināts, viņa brīdināja un devās paslēpties līdz nakts tumsai.
Ceļu pildīja zemnieki, kuri veda savas preces uz Drasleonas tirgu. Eragonam un Bromam bija jālaiž zirgi soļos un brīžiem pat jāgaida, līdz rati viņiem atbrīvos ceļu.
Lai arī viņi vēl pirms pusdienlaika ieraudzīja tālumā dūmus, pilsētu skaidri saskatīt varēja tikai pēc jūdzes. Pieradušiem pie Tērmas precīzā plānojuma, Drasleona viņiem šķita ielu mudžeklis, kas izpleties pie Leonas ezera. Pussabrukušas ēkas rēgojās līkumainās ieliņās, pilsētas centru apjoza netīra, bāli dzeltena un māliem apmesta siena.
Dažas jūdzes uz austrumiem debesīs slējās kaila klints, līdzinādamās tumšam spoku kuģim ar vītnēm un kolonnām. Gandrīz vertikālās sienas izauga no zemes kā izrobots dīvaina monstra skeleta gabals.
Broms norādīja:
Tās ir Ellesdzirnas. Tās arī ir iemesls, kāpēc uzcēla Drasleonu. Ellesdzirnas apbur cilvēkus, lai arī šī ir drūma un ļauna vieta. Viņš ar roku norādīja uz ēkām pilsētas mūra iekšpusē. No sākuma mums jādodas uz pilsētas centru.
Kamēr viņi lēni kustējās pa ceļu uz priekšu, Eragons ievēroja, ka augstākā celtne pilsētā ir katedrāle, ko varēja redzēt pāri mūriem. Tā bija ārkārtīgi līdzīga Ellesdzirnām, it īpaši tad, kad tās arkās un smailajos tornīšos iespīdēja gaisma. Kādus dievus vietējie pielūdz? viņš vaicāja.
Broms nepatikā saviebās.
- Viņu priesteri dodas uz Ellesdzirnām. Reliģija, kurai viņi kalpo, ir nežēlīga. Viņi dzer cilvēku asinis un ziedo viņu miesu. Viņu priesteriem reizēm trūkst kādas ķermeņa daļas, jo viņi tic jo vairāk kaulu un cīpslu atdod, jo mazāk esi pieķēries mirstīgajai pasaulei. Lielāko daļu laika šie priesteri pavada strīdoties, kura no Ellesdzirnu trim virsotnēm ir augstākā un nozīmīgākā un vai ceturtā viszemākā vispār būtu jāpielūdz.
- Briesmīgi, Eragons sacīja nodrebinādamies.
- Jā, Broms smagnēji novilka, taču nesaki to ticīgajam. Citādi var viegli zaudēt roku "grēku nožēlošanā", kā viņi to sauc.
Pie Drasleonas milzīgajiem vārtiem viņi vadīja zirgus cauri cilvēku drūzmai. Katrā vārtu pusē bija novietoti desmit kareivji, kas neuzkrītoši pētīja pūli. Eragons un Broms iekļuva pilsētā bez starpgadījumiem.
Telpu trūkuma dēļ pilsētas mūra iekšpusē mājas bija augstas un šauras. Ēkas, kas atradās tuvāk mūrim, bija piebūvētas tieši pie tā. Lielākā daļa namu karājās virs līkām, šaurām ieliņām, aizsegdamas debesis, un nācās grūti noteikt, vai zem tām valda diena vai nakts. Gandrīz visas ēkas bija būvētas no brūna, raupja koka, kas pilsētu darīja vēl jo tumšāku. Gaiss smakoja pēc atkritumiem, ielas bija netīras.
Noplīsušu bērnu bars skrēja pa ielām, kaudamies par maizes doniņām. Sakropļoti ubagi tupēja pie vārtiem, lūgdami naudu. Viņu saucieni pēc palīdzības līdzinājās nolādēto korim. Mēs pat pret dzīvniekiem tā neizturamies, Eragons domāja, ieplezdams acis dusmās. Es te nepalikšu, jauneklis sacīja, negribēdams samierināties ar redzēto.
- Tālāk būs labāk, Broms sacīja. Tagad mums jāatrod viesnīca un jāizdomā rīcības plāns. Drasleona var būt bīstama vieta pat vispiesardzīgākajam cilvēkam. Es negribu palikt uz ielas nevienu brīdi ilgāk.
Abi devās dziļāk iekšā Drasleonā, atstādami aiz muguras netīro ieeju. Kad viņi nokļuva bagātākajā pilsētas daļā, Eragons brīnījās: Kā šie cilvēki var bezrūpīgi dzīvot, kamēr citi cieš?
Viņi atrada istabu "Zelta lodē", kas bija samērā lēta un pieklājīga vieta. Pie vienas sienas bija pieslieta šaura gulta, tai blakus ļodzīgs galds un bļoda ar ūdeni. Eragons paskatījās uz matraci un sacīja:
- Es gulēšu uz grīdas. Tur iekšā noteikti ir tik daudz kukaiņu, lai aprītu mani dzīvu.
- Nu, es negribu viņiem liegt maltīti, sacīja Broms, uzmezdams somas uz matrača. Eragons savējās novietoja uz grīdas un noņēma stopu.
- Ko tagad? viņš jautāja.
- Atradīsim ēdamo un alu. Pēc tam liksimies gulēt. Rīt sāksim meklēt razakus. Ejot ārā no istabas, Broms brīdināja: Lai kas notiktu, neļauj vaļu savai mēlei. Ja kaut kas atgadās, mums acumirklī jāņem kājas pār pleciem.
Viesnīcas pusdienas gandrīz nebija ēdamas, taču alus bija lielisks. Kad viņi streipuļoja uz istabu, Eragona galva patīkami dūca. Viņš atritināja segas uz grīdas un palīda zem tām, bet Broms iegāzās gultā.
īsu brīdi pirms aizmigšanas viņš sazinājās ar Safīru: Mēs te paliksim dažas dienas, taču meklēšanai nevajadzēs tikpat daudz laika kā Tērmā. Kad mēs atklāsim, kur ir razaki, varbūt tu varēsi palīdzēt viņus notvert. Es parunāšu ar tevi no rīta. Šobrīd manas domas nav skaidras.
Tu esi dzēris, viņu sasniedza nosodoša doma. Eragons kādu brīdi to apsvēra, un viņam bija jāpiekrīt, ka Safīrai ir taisnība. Viņas nosodījums bija nepārprotams, taču pūķis neko nepārmeta, vien sacīja: Es tevi neapskaudīšu no rīta.
Nē, Eragons noņurdēja. Broms gan mani apskaudīs. Viņš izdzēra divreiz vairāk.
33. NODAĻA Ellas celš
Par ko es domāju, Eragons no rīta brīnījās. Viņa galva pulsēja, mēle likās bieza un sausa. Kad zem grīdas paskrapstināja žurka, zēns sarāvās no skaņas.
Nu, kā tad mēs jūtamies ? Safīra zobgalīgi vaicāja.
Eragons viņu ignorēja.
Pēc brīža Broms kurnēdams izvēlās no gultas. Viņš apšļāca galvu ar aukstu ūdeni no bļodas un devās ārā no istabas. Eragons sekoja viņam līdz gaitenim un jautāja:
- Kurp tu ej?
- Atgūties.
- Es arī iešu. Pie bāra Eragons atklāja Broma atgūšanās metodi karstas tējas, ledusūdens un brendija patērēšana lielos apmēros. Kad viņi atgriezās istabā, jauneklis jutās mazliet labāk.
Broms piesēja pie jostas zobenu un nogludināja apģērba krokas.
- Pirmais, kas mums būtu jādara, apdomīgi jāuzdod daži jautājumi. Es gribu noskaidrot, uz kurieni sitras eļļa tika nogādāta Drasleonā un kurp tā tālāk tika aizvesta. Visticamāk, ka šajā lietā bija iesaistīti karavīri vai strādnieki. Mums šie vīri jāatrod un viens jāpiedabū runāt.
Viņi devās prom no "Zelta lodes" un sāka meklēt noliktavas, kur varētu būt piegādāta sitras eļļa. Drasleonas centra tuvumā ielas sāka virzīties augšup uz granīta pils pusi. Tā bija uzbūvēta pakalnā, lai paceltos virs visām ēkām, izņemot katedrāli.
Pagalms bija izklāts ar perlamutru, bet sienu daļās redzami zelta ielaidumi. Nišās slējās melnas statujas ar vīraka nūjiņām aukstajās rokās. Karavīri stāvēja ik pēc četriem jardiem un uzmanīgi aplūkoja katru garāmgājēju.
- Kas te dzīvo? Eragons bijīgi jautāja.
- Markuss Tabors šīs pilsētas galva. Viņš pakļaujas tikai karalim un savai sirdsapziņai, kas pēdējā laikā nav bijusi diez ko aktīva, Broms atbildēja. Viņi gāja apkārt pilij, aplūkodami tuvumā esošos izgreznotos un noslēgtos namus.
Līdz dienas vidum viņi nebija uzzinājuši neko vērtīgu, tādēļ apstājās, lai ieturētu pusdienas. Pilsēta ir pārāk liela, lai to pārmeklētu kopā, sacīja Broms. Tev būs jādodas meklējumos vienam, un vakarā satiksimies "Zelta lodē". Viņš stingri paskatījās uz Eragonu no savu kumšķaino uzacu biežņas. Es tev uzticos, tādēļ nedari muļķības.
- Nedarīšu, Eragons apsolīja. Broms iedeva zēnam dažus naudas gabalus un devās prom pretējā virzienā.
Visas dienas garumā Eragons runāja ar veikalu īpašniekiem un strādniekiem, cenzdamies būt tik pieklājīgs un jauks, cik vien spēja. Jautājumi noveda viņu no vienas pilsētas daļas uz citu un atkal atpakaļ. Neviens neko nezināja par eļļu. Lai arī kurp puisis devās, likās, ka katedrāle nolūkojas viņā. Nebija iespējams noslēpties no tās augstajām smailēm.