Galu galā viņam izdevās atrast vīru, kas palīdzēja nogādāt sitras eļļu un atcerējās, uz kuru noliktavu to aizveda. Eragons sajūsmināts devās aplūkot noliktavas ēku un tad atgriezās "Zelta lodē". Pēc stundas ieradās arī Broms, grīļodamies no noguruma. Vai tu kaut ko atradi? Eragons vaicāja.
Broms atglauda savus baltos matus.
- Es šodien dzirdēju daudzas interesantas lietas, arī pašu svarīgāko aptuveni pēc nedēļas Galbatorikss grasās doties uz Drasleonu.
- Ko? Eragons iesaucās.
Broms atspiedās pret sienu, un krunkas viņa pierē kļuva dziļākas.
- Šķiet, ka Tabors izrīkojies pārāk brīvi ar piešķirto varu, un Galbatorikss nolēmis ierasties, lai sniegtu viņam pazemības mācību. Desmit gadu laikā tā būs pirmā reize, kad karalis devies prom no Urūbaenas.
- Vai tu domā, ka viņš zina par mums? Eragons jautāja.
- Protams, viņš zina par mums, bet es esmu pārliecināts, ka nezina mūsu atrašanās vietu. Ja viņš zinātu, mēs jau būtu razaku rokās. Tomēr tas nozīmē lai ko mēs gatavojamies pasākt ar razakiem, tam jānotiek pirms Galbatoriksa ierašanās. Mums nevajadzētu nonākt viņam tuvāk par divdesmit jūdzēm. Vienīgais, kas runā mums par labu, razakiem ir jābūt šeit, lai sagatavotu pilsētu apmeklējumam.
- Es gribu dabūt razakus rokā, sacīja Eragons, sažņaudzot dūres, taču es atsakos no šā nodoma, ja tas nozīmē cīnīties ar karali. Viņš mani, iespējams, sarautu gabalos.
Likās, ka teiktais uzjautrināja Bromu.
- Ļoti labi: beidzot tu kļūsti piesardzīgs. Un tev tiešām nav nekādu izredžu cīņā ar Galbatoriksu. Tagad pastāsti man, ko tu šodien uzzināji. Tas varētu apstiprināt to, ko dzirdēju es.
Eragons paraustīja plecus.
- Lielākoties visādus niekus, taču es runāju ar kādu vīru, kurš zināja, uz kurieni nogādāja eļļu. Tā ir kāda veca noliktava. Izņemot to, neko vērtīgu neatklāju.
- Mana diena bija mazliet ražīgāka par tavējo. Es dzirdēju to pašu, ko tu, tādēļ devos uz noliktavu un aprunājos ar strādniekiem. Nevajadzēja pārāk daudz glaimu, lai viņi atklātu, ka kastes ar sitras eļļu vienmēr nogādā uz pili.
- Un tad tu devies atpakaļ, Eragons secināja.
- Nē! Nepārtrauc. Pēc tam es devos uz pili un mani uzaicināja kalpotāju mītnē kā klejojošu dziesminieku. Vairākas stundas es klejoju pa telpām, izklaidēdams istabenes un pārējos ar dziesmām un dzejām un visu laiku uzdodams jautājumus. Broms lēnām piepildīja pīpi ar tabaku. Ko tik tie kalpotāji nezina! Vai tu zināji, ka vienam no grāfiem ir trīs mīļākās un viņas visas dzīvo vienā pils spārnā? Viņš pakratīja galvu un aizdedza pīpi. Starp šiem baumu krikumiem man gluži netīšām garāmejot pastāstīja, uz kurieni sitras eļļu aizgādā no pils.
- Un kur… Eragons nepacietīgi vaicāja.
Broms pakšķināja pīpi un izpūta dūmu gredzenu.
- Ārpus pilsētas, protams. Vienmēr pilnmēness laikā divi vergi tiek sūtīti uz Ellesdzirnu pakāji, ņemot līdzi pārtiku vairākiem mēnešiem. Katru reizi, kad sitras eļļa nonāk Drasleonā, viņi eļļu un pārtiku sūta uz Ellesdzirnām. Vergi pēc tam pazūd kā akā. Un reiz, kad viņiem kāds sekoja, arī tas pazuda bez pēdām.
- Man likās, ka Jātnieki sagrāva vergu tirdzniecību, sacīja Eragons.
- Diemžēl tā plaukst un zeļ karaļa valdīšanas laikā.
- Tātad razaki ir Ellesdzirnās, Eragons bilda, prātodams par akmeņaino klinti.
- Tur vai kaut kur tuvumā.
- Ja viņi ir Ellesdzirnās, viņi būs kaut kur pakājē, pasargāti aiz biezām akmens durvīm, vai arī kaut kur augšā, kur var tikt tikai viņu lidojošo dzīvnieku mugurā vai ar Safiru. Augšā vai lejā, bet viņu paslēptuve ir nomaskēta. Eragons brīdi domāja. Ja mēs ar Safiru apmetīsim loku virs Ellesdzirnām, razaki mūs noteikti pamanīs nemaz nerunājot par visiem Drasleonas iemītniekiem.
- Tā ir problēma, Broms piekrita.
Eragons sarauca pieri.
- Kā būtu, ja mēs stātos to divu vergu vietā? Pilnmēness nav tālu. Mums būtu lieliska iespēja tikt razakiem pavisam klāt.
Broms domīgi paraustīja bārdu.
- Tas labākajā gadījumā ir riskanti. Ja vergus nogalina no attāluma, mēs būsim sprukās. Mēs razakiem neko nevaram nodarīt, ja neredzam viņus.
- Mēs jau nemaz nezinām, vai vergus vispār nogalina, Eragons uzsvēra.
- Esmu pārliecināts, ka nogalina, Broms drūmi norūca. Tad viņa acis iedzalkstījās un viņš izpūta vēl vienu dūmu apli.
Tomēr tā ir aizraujoša doma. Ja mēs iesaistītu arī Safīru, kas noslēptos turpat tuvumā, un… Viņš apklusa, nepabeidzis domu. Mēs varētu to paveikt, taču mums jārīkojas ātri. Karalis drīz ieradīsies, tādēļ nav daudz laika.
- Vai mums vajadzētu doties uz Ellesdzirnām un izpētīt apkārtni? Būtu labi redzēt apkārtni dienasgaismā, lai izvairītos no slēpņiem, Eragons ierosināja.
Broms aptaustīja savu nūju.
- Mēs to varam izdarīt arī vēlāk. Rīt es atgriezīšos pilī un noskaidrošu, kā varam aizvietot vergus. Man jābūt uzmanīgam, lai neizraisītu aizdomas, taču mani viegli varētu atmaskot spiegi un galminieki, kas zina par razakiem.
- Es nespēju noticēt mēs patiešām esam viņus atraduši, Eragons klusi sacīja. Mirušā tēvoča un nodedzināto māju tēls kā zibens šautra izskrēja viņam cauri. Jauneklis sakoda zobus.
- Tomēr smagākā daļa mums vēl ir priekšā, bet nudien mēs esam godam pastrādājuši, Broms sacīja. Ja veiksme mums uzsmaidīs, tu drīz varēsi atriebties un vārdeni būs brīvi no bīstama ienaidnieka. Turpmākais jau būs atkarīgs no tevis paša.
Eragons domās līksmi izklāstīja Safīrai: Mēs atradām razaku slēptuvi!
Kur? Viņš ātri pastāstīja, ko abi atklājuši. Ellesdzirnas, pūķis uzjautrinājās. Viņiem īsti piemērota vieta.
Eragons piekrita. Kad pabeigsim šo darbu, varbūt mēs varētu apciemot Kārvahallu.
Ko īsti tu gribi? Pēkšņi viņas balsī ieskanējās rūgtums. Atgriezties savā iepriekšējā dzīvē? Tu zini, ka tas nenotiks, tādēļ beidz par to sapņot! Kādā brīdī tev būs jāizlemj, kurai pusei pieslieties. Vai tu slēpsies visu atlikušo dzīvi vai arī palīdzēsi vārdeniem? Sīs ir tavas vienīgās iespējas, ja vien tu neizlemsi kalpot Galbatoriksam, bet es tam nepiekrītu un nekad nepiekritīšu.
Viņš klusi atbildēja: Ja man būs jāizvēlas, es saistīšu savu likteni ar vārdeniem, tu taču to zini.
Jā, bet dažreiz tev tas pašam sev jāatkārto. Viņa atstāja Eragonu, kurš turpināja prātot par pūķa vārdiem.
34. NODAĻA Ellesdzirnu pielūdzēji
Kad Eragons pamodas, istaba viņš atradās viens pats. Uz sienas ar ogli bija uzskrāpēta zīmīte:
Eragon!
Šodien atgriezīšos vēlu. Nauda pārtikai ir zem matrača.
Izpēti pilsētu, papriecājies, taču esi nemanāms!
Broms
P. S. Izvairies no pils. Nekur neej bez sava stopa! Turi to
gatavībā.
Eragons noslaucīja sienu un paņēma naudu no matrača apakšas. Uz muguras viņš uzlika stopu, domādams: Es gribētu, lai man visu laiku nebūtu jāstaigā apbruņotam.
Viņš devās prom no "Zelta lodes" un vieglā gaitā gāja pa pilsētas ielām, apstādamies aplūkot visu, kas saistīja skatienu. Pilsētā bija daudz pievilcīgu veikalu, tomēr neviens no tiem nebija tik aizraujošs kā Andželas veikaliņš Tērmā. Reizēm jauneklis uzmeta skatu tumšajiem, noslēgtajiem namiem un vēlējās, kaut varētu tikt prom no pilsētas. Kad par sevi atgādināja izsalkums, viņš nopirka gabalu siera un maizes klaipu un notiesāja tos, sēžot uz ietves malas.