Eragons juta viņus tuvojamies un pievilkās augšā pie sienas. Viņa pleci sāpēs krakšķēja, rāpjoties pāri mūrim, iekams varēja nolēkt otrā pusē. Viņš streipuļoja, līdz atguva līdzsvaru, un brāzās cauri alejai brīdī, kad arī razaki šķērsoja mūri. Saņēmis spēkus, Eragons skrēja, ko kājas nes.
Viņš joņoja kādu jūdzi, līdz nolēma apstāties un atvilkt elpu. Viņš nebija pārliecināts, vai ir sajaucis pēdas razakiem, tādēļ atrada ļaužu pilnu tirgus laukumu un paslēpās zem ratiem.
Kā viņi mani atrada? viņš prātoja. Viņi zināja, kur es esmu… varbūt kaut kas noticis ar Bromu! Viņš domās sazinājās ar Safiru un sacīja: Razaki atrada mani. Mēs visi esam briesmās! Pārbaudi, vai ar Bromu viss kārtībā. Ja viņš ir drošībā, brīdini viņu un liec satikties ar mani viesnīcā. Un esi gatava lidot šurp, cik ātri vien spēj. Var gadīties, ka mums būs nepieciešama tava palīdzība.
Viņa klusēja, tad atbildēja: Viņš tiksies ar tevi pie viesnīcas. Neapstājies, tu esi lielās briesmās.
- It kā es to nezinātu, Eragons nomurmināja, izripodams no ratu apakšas. Viņš steidzās uz "Zelta lodi", ātri savāca viņu mantas, apsegloja zirgus un izveda tos laukā. Drīz vien ieradās arī Broms, dusmīgi skatīdamies apkārt, ar nūju rokā. Viņš uzlēca Ledusliesmas mugurā un jautāja: Kas notika?
- Es biju katedrālē, kad razaki vienkārši uzradās man aiz muguras, Eragons teica, rāpdamies Kadokam seglos. Es skrēju atpakaļ, cik ātri vien varēju, taču viņi var šeit ierasties kuru katru brīdi. Safira piebiedrosies mums uzreiz aiz Drasleonas.
- Mums jātiek ārā no pilsētas, pirms viņi aizver vārtus, ja vien tos nav jau noslēguši, Broms sacīja. Ja tie būs aizslēgti, diez vai mums radīsies iespēja tikt laukā. Lai ko tu darītu, paliec manā tuvumā. Eragons sastinga, izdzirdējis karavīru rindas maršējam ielas galā.
Broms nolamājās, paskubināja Ledusliesmu ar pavadu un jāja prom. Eragons noliecās zemu pie Kadoka skausta un sekoja. Viņi gandrīz nokrita, vairākas reizes mežonīgi triecoties uz priekšu cauri cilvēku pūlim, kas pildīja ielas pie pilsētas vārtiem. Kad beidzot varēja saskatīt vārtus, Eragons bailēs parāva Kadoka pavadu. Vārti jau bija līdz pusei nolaisti, un divas karavīru rindas, bruņotas ar gariem pīķiem, neļāva virzīties uz priekšu.
- Viņi mūs saraus gabalos! Eragons iesaucās.
- Mums jāmēģina tikt cauri, Broms noteica balsī, kas nepieļāva iebildumus. Es tikšu galā ar vīriem, bet tev jātur vaļā vārti. Eragons pamāja ar galvu, sakoda zobus un iespieda papēžus Kadokam sānos.
Viņi triecās cauri pūlim pie nekustīgajiem karavīriem, kas nolaida pīķus pret zirgu krūtīm un iestiprināja tos zemē. Zirgi sprauslāja no bailēm, un Eragons un Broms tos mierināja. Eragons dzirdēja karavīru saucienus, taču neļāva novērst uzmanību no vārtiem, kas collu pa collai vērās ciet.
Kad viņi tuvojās asajiem pīķiem, Broms pacēla roku un kaut ko teica senajā valodā. Vārdi precīzi trāpīja mērķī: karavīri krita uz abām pusēm, it kā viņiem būtu izsists pamats zem kājām. Sprauga zem vārtiem saruka ik sekundi. Cerēdams, ka piepūle nebūs pārlieku liela, Eragons sasprindzināja spēkus un iesaucās:
- Du grind hildr!
Vārti nodrebēja, atskanēja čērkstoša skaņa, kad tie apstājās. Pūlis un sargi apklusa, pārsteigumā bolīdami acis. Broms un Eragons, zirgu pakavu dipoņas pavadīti, metās ārā no pilsētas mūriem. Tiklīdz viņi bija drošībā, Eragons atbrīvoja vārtus. Tie nodrebēja un aizvērās.
Jauneklis grīļojās no noguruma, taču turējās un jāja tālāk. Broms noraizējies skatījās uz viņu. Viņu bēgšana turpinājās cauri Drasleonas piepilsētai, kad piepeši uz pilsētas mūra noskanēja tauru trauksmes signāls. Safīra, slēpdamās kokos, gaidīja viņus pie pilsētas robežas. Viņas acis liesmoja, aste nikni locījās uz visām pusēm.
- Jāj ar Safīru, Broms sacīja. Un šoreiz paliec gaisā, lai kas ar mani notiktu. Es došos uz dienvidiem. Lido netālu: pilnīgi vienalga, vai kāds redzēs Safiru vai ne.
Eragons ātri uzkāpa pūķa mugurā. Kad zeme pazuda viņiem zem kājām, jauneklis vēroja, kā Broms jāj pa ceļu.
Vai ar tevi viss kārtībā? Safīra vaicāja.
Jā, Eragons atbildēja. Taču tikai tāpēc, ka mums ļoti paveicās.
Pūķim no nāsīm izplūda dūmu mākonis. Laiks, kad mēs meklējām razakus, bija veltīgi izniekots.
Es zinu, viņš atbildēja, ļaudams galvai noslīdēt uz pūķa zvīņām. Ja razaki būtu vienīgie ienaidnieki pilsētā, es paliktu un cīnītos, taču tas viss karavīru pulks viņu pusē tā nebūtu godīga cīņa!
Pēc visa notikušā mums vajadzēs aprunāties; tu taču to saproti. Tā nebija neuzkrītoša bēgšana. Izvairīties no Impērijas būs grūtāk nekā jebkad agrāk. Viņas balsī parādījās pieskaņa, kādu Eragons līdz šim nebija dzirdējis.
Es zinu.
Viņi lidoja pavisam zemu virs ceļa. Leonas ezers palika aiz viņiem: zeme kļuva sausa un akmeņaina, un šur tur parādījās sīksti, asi krūmi un gari kaktusi. Mākoņi aizklāja debesis. Tālumā noplaiksnīja zibens. Kad sāka gaudot vējš, Safira nolaidās tieši priekšā Bromam. Viņš apturēja zirgus un vaicāja:
- Kas noticis?
- Vējš ir pārāk stiprs.
- Nav tik ļauni, Broms iebilda.
Broms lādējās un pasniedza Kadoka pavadu. Viņi devās prom; Safira viņiem skriešus sekoja, tomēr uz zemes viņai bija grūti tikt līdzi zirgiem.
Vētra kļuva spēcīgāka, tā lidināja smiltis pa gaisu un izvijās kā šamanis. Ceļinieki aptina šalles ap galvu, lai pasargātu acis. Broma apmetnis plīvoja gaisā, bet bārda šaudījās uz visām pusēm, it kā tā būtu kāds svešs un dzīvs radījums. Eragons cerēja, ka drīz sāks līt lietus. Lai arī viņiem klātos vēl ļaunāk, tas tomēr iznīcinātu pēdas.
Drīz iestājās tumsa un viņiem nācās apstāties. Zvaigžņu gaismas pavadībā bēgļi devās prom no ceļa un ierīkoja apmetni aiz diviem laukakmeņiem. Viņi baidījās dedzināt ugunskuru, tādēļ paēda aukstas vakariņas, kamēr Safīra ar spārniem sargāja viņus no vēja.
Pēc pieticīgajām vakariņām Eragons strupi pajautāja:
- Kā viņi mūs atrada?
Broms sāka aizdegt pīpi, taču pārdomāja un nolika to nost.
- Viens no pils kalpotājiem brīdināja mani, ka starp viņiem ir spiegi. Kaut kādā veidā Tabors un līdz ar to arī razaki ir uzzinājuši par mani un maniem jautājumiem.
- Mēs nevaram atgriezties Drasleonā, vai ne? Eragons vaicāja.
Broms pakratīja galvu. Ne ātrāk kā pēc dažiem gadiem.
Eragons satvēra galvu rokās. Tad mums būs jāizvilina razaki ārā! Ja mēs ļausim Satīrai parādīties atklātībā, viņi skriešus atskries pie pūķa.
- Un, kad viņi ieradīsies, līdzi būs arī piecdesmit karavīri, Broms sacīja. Jebkurā gadījumā šobrīd nav īstais laiks to apspriest. Mums jācenšas palikt dzīviem. Šī nakts būs visbīstamākā, jo razaki dzīs mums pēdas tumsā, kad viņi ir visspēcīgākie. Mums pārmaiņus būs jāstāv sardzē līdz rītam.
- Skaidrs, Eragons, celdamies kājās, sacīja. Viņš vilcinājās un, samiedzis acis, skatījās tumsā. Skatiens notvēra niecīgu kustību, nelielu krāsas plankumu, kas izcēlās apkārtnes tumsā. Viņš aizgāja līdz apmetnes malai, mēģinādams labāk saskatīt.
- Kas tur ir? Broms vaicāja, atritinādams segas.
Eragons lūkojās tumsā, tad pagriezās atpakaļ.
- Nezinu. Man liekas, es kaut ko redzēju. Laikam putns. Piepeši viņa pakausim izšāvās cauri sāpe un Safīra ierēcās. Tad Eragons bezsamaņā sabruka zemē.