- Es zinu, Murtags atbildēja pasmaidot. Tomēr mani tas neapturēs.
- Labi, Eragons pateicīgs smaidīja.
Kamēr viņi runāja, alā iečāpoja Safira un sasveicinājās ar Eragonu. Viņa priecājās redzēt zēnu, taču viņas domās un vārdos skanēja dziļas skumjas. Pūķis nolika savu lielo, zilo galvu uz zemes un jautāja: Vai tu esi atguvies?
Ne pārāk.
Man trūkst vecā vīra.
Man arī… Es nenojautu, ka viņš bijis Jātnieks. Broms! Viņš patiešām bija vecs vīrs tikpat vecs kā Atkritēji. Visu, ko viņš man mācīja par maģiju, acīmredzot viņš pats bija apguvis no Jātniekiem.
Safira mazliet sakustējās. Es zināju, kas viņš ir, tajā pašā brīdī, kad pie tavām mājām viņš man pieskārās.
Un tu man neteici? Kāpēc?
Viņš lūdza, lai nesaku, pūķis vienkārši piebilda.
Eragons nolēma par to nestrīdēties. Safira nevēlēja viņam ļaunu. Bromam bija arī citi noslēpumi. Viņš izstāstīja par Zaroku un Murtaga dusmām. Tagad es saprotu, kāpēc Broms neizstāstīja par to, kam piederējis Zaroks, kad viņš man iedeva zobenu. Ja viņš būtu izstāstījis, es droši vien aizbēgtu no Broma, tiklīdz man rastos tāda izdevība.
Tu darītu pareizi, ja tiktu vaļ,ā no tā, cik ātri vien iespējams, pūķis ar riebumu sacīja. Es zinu, ka šim ierocim nav cita līdzīga, taču būtu labāk, ja tev piederētu parasts zobens, nevis Morzana slepkavošanas rīks.
Varbūt. Safira, kurp mēs tagad dosimies'? Murtags piedāvājās nākt līdzi. Es neko nezinu par viņa pagātni, tomēr Murtags izskatās godīgs. Vai mums tagad būtu jādodas pie vārdeniem? Es gan nezinu, kā tos atrast. Broms mums to nepateica.
Viņš pateica man, Safira bilda.
Eragons no tiesas sadusmojās. Kāpēc viņš uzticēja šīs zināšanas tev, nevis man ?
Pūķa zvīņas čaukstēja pret sauso akmeni, kad tas no saviem augstumiem cieši noraudzījās jauneklī. Kad mēs devāmies prom no Tērmas un mums uzbruka urgļi, Broms man pavēstīja daudzas lietas par dažām es tev nemaz nestāstīšu, ja vien nebūs tāda nepieciešamība. Viņš raizējās par savu nāvi un to, kas notiks ar tevi pēc tās. Viņš man pastāstīja par kādu vīru, vārdā Dormnats, kas dzīvo Gileadā. Viņš mums varētu palīdzēt atrast ceļu pie vārdeniem. Broms gribēja, lai tu zini, ka no visiem Alagēzijas ļaudīm tu biji vispiemērotākais, lai pārņemtu Jātnieku svētību.
Eragonam acīs sariesās asaras. Tā bija lielākā atzinība no Broma, kādu varēja gaidīt. Šo pienākumu es pildīšu godam.
Labi.
Tad mēs dodamies uz Gileadu, Eragons paziņoja. Spēks un apņēmība atkal bija atgriezusies. Un kā būs ar Murtagu? Vai tu domā, ka viņš varētu nākt mums līdzi?
Mēs esam viņam parādā savu dzīvību, Safīra teica. Un, ja arī tas tā nebūtu, viņš mūs abus ir redzējis. Mums viņš jātur savā tuvumā, lai Murtags neviļus neizpauž Impērijai mūsu atrašanās vietu.
Jauneklis piekrita Satīrai, tad pastāstīja viņai par savu sapni. Mani satrauca redzētais. Es jūtu, ka viņai vairs nav palicis daudz laika; drīz notiks kaut kas briesmīgs. Esmu pārliecināts, ka viņas dzīvība ir apdraudēta, taču es nezinu, kā lai viņu atrod! Viņa var būt jebkur.
Ko saka tava sirds? Satīra jautāja.
Mana sirds nomira pirms kāda brīža, Eragons atbildēja. Tomēr man liekas, ka mums jādodas uz Gileadu. Ja mums mazliet paveiksies, vienā no pilsētām, kas būs mūsu ceļā, atradīsim arī šo sievieti. Man bail, ka tad, kad nākamreiz sapņošu par viņu, ieraudzīšu šīs sievietes kapu. Es to nevarēšu izturēt.
Kāpēc ?
Nezinu, Eragons atbildēja, paraustījis plecus. Vienkārši katru reizi, kad viņu redzu, man liekas, ka viņa man ir dārga un es nedrīkstu šo sievieti zaudēt… Ļoti dīvaini. Safira atvēra savu garo muti un, ilkņiem mirdzot, klusi iesmējās.
Ko smejies? Eragons atcirta. Pūķis pašūpoja galvu un klusējot devās prom.
Eragons sevī noņurdēja, tad pastāstīja Murtagam, ko abi nolēmuši. Murtags atbildēja: Ja jūs atradīsiet to Dormnatu un turpināsiet ceļu pie vārdeniem, es došos savās gaitās. Nokļūt pie vārdeniem man būtu tikpat bīstami, kā neapbruņotam ierasties Urūbaenā, ar trompešu skaņām paziņojot par savu atnākšanu.
- Mēs nešķirsimies tik drīz, Eragons sacīja. Līdz Gileadai garš ceļš ejams. Viņa balss aizlūza, un jauneklis, samiedzis acis, paskatījās saulē, lai novērstu drūmās domas. Mums jādodas prom, pirms diena sliecas uz vakara pusi.
- Vai tu esi pietiekami spēcīgs, lai ceļotu? Murtags vaicāja, saraucis pieri.
- Man kaut kas jādara vai arī es sajukšu prātā, Eragons strupi atteica. Es nevaru šobrīd apgūt cīņas mākslu vai maģiju vai sēdēt un virpināt īkšķus. Tādēļ es labāk jāšu.
Viņi apdzēsa ugunskuru un izlaida zirgus no alas. Eragons padeva Kadoka un Ledusliesmas grožus Murtagam un sacīja: Dodies uz priekšu, es tūlīt nākšu. Murtags pameta alu un sāka lēnām kāpt lejā.
Eragons devās uz smilšakmens virsotni, brīžiem atvilkdams elpu, kad sāpes sānā neļāva kāpt augstāk. Kad zēns nonāca pašā augšā, Safira jau bija tur. Viņi abi stāvēja pie Broma kapa, pēdējo reizi godinot vecā vīra piemiņu. Es nespēju noticēt, ka viņš ir miris… uz mūžiem. Kad Eragons pagriezās promiešanai, Safira izstiepa kaklu, lai aizskartu kapu ar savu degungalu. Viņas sāni sāka vibrēt, un gaisu piepildīja dobja dūkoņa.
Smilšakmens apkārt viņas degunam sāka mirdzēt kā zelta rasa, kļūdams caurspīdīgs. To rotāja vijīgi, sudrabaini atspīdumi. Eragons apbrīnā noraudzījās, kā dimanta stīgas noklāja kapa virsu ar neaprakstāma skaistuma tīklu. Pār zemi lija mirgojošas ēnas, atspīdēdamas brīnišķīgu krāsu šļakstos, kas nemitīgi mainījās līdz ar pārmaiņām smilšakmenī. Safīra apmierināti nosprauslojās un atkāpās, lai palūkotos uz savu darbu.
Kapa piemineklis bija pārtapis dārgakmens kapličā, tajā bija redzama Broma miera pārņemtā seja. Eragons skumji lūkojās vecajā vīrā, kas šķita aizmidzis. Ko tu izdarīji? viņš apbrīnā jautāja Safīrai.
Es viņam sniedzu vienīgo dāvanu, ko spēju. Tagad laikam nebūs varas pār viņu. Viņš gulēs mūžīgā mierā.
Paldies. Eragons uzlika pūķim roku uz sāniem, un abi devās ceļā.
39. NODAĻA Sagūstīšana Gileadā
Eragonam jāšana sagādāja milzu sāpes lauztās ribas ļāva jāt tikai soļos, un katrs dziļāks elpas vilciens salieca augumu. Tomēr viņš nebija ar mieru apstāties. Safira lidoja netālu, domās mierinādama un dodama spēku.
Murtags pašapzinīgi jāja aiz Kadoka, līgani saplūzdams ar sava zirga kustībām. Eragons kādu brīdi vēroja pelēko dzīvnieku.
- Tev ir skaists zirgs. Kā viņu sauc?
- Tornaks tāpat kā vīru, kas man iemācīja cīņas mākslu. Murtags paplikšķināja pa zirga sānu. Dabūju, kad tas bija vēl kumeļš. Visā Alagēzijā grūti būtu atrast vēl drosmīgāku un gudrāku dzīvnieku par Tornaku, protams, izņemot Safīru.
- Lielisks dzīvnieks, Eragons apbrīnā atzina.
Murtags iesmējās. Jā, taču Ledusliesma ir labākais zirgs, kādu jebkad esmu redzējis, visā līdzvērtīgs Tornakam.
Todien viņi nojāja pavisam īsu gabalu, taču Eragons priecājās, ka atkal ir ceļā. Viņš varēja tik ļoti nenodoties smagajām pārdomām. Abi jāja pa neapdzīvotu zemi. Ceļš uz Drasleonu atradās dažas jūdzes pa kreisi. Viņi vairījās iet tieši uz Gileadu, kas atradās gandrīz tikpat tālu uz ziemeļiem kā Kārvahalla.
Mazā pilsētiņā viņi pārdeva Kadoku. Kad jaunais saimnieks aizveda zirgu, Eragons nožēlas pilns ielika kabatā darījumā iegūtos naudas gabalus. Nebija viegli šķirties no Kadoka pēc tam, kad abi bija šķērsojuši gandrīz visu Alagēziju un izturējuši cīņu ar urgļiem.