Noņurdējis viņš piecēlās un nesajuta pierasto Zaroka smagumu pie saviem sāniem, tad pievilkās pie lodziņa sienā. Viņš varēja skatīties pa to, stāvot uz pirkstgaliem. Pēc kāda brīža zēna acis pierada pie spožās āra gaismas. Logs bija vienā līmenī ar zemi. Steidzīgi cilvēki netālu no viņa celles skrēja pa ielu, kur slējās vienādu guļbūves mājiņu rindas.
Eragons jutās noguris un noslīdēja zemē, truli skatīdamies uz grīdu. Ārā redzētais viņu satrauca, taču viņš nesaprata kāpēc. Lādēdams savu lēno domāšanu, viņš atlieca galvu un mēģināja koncentrēties. Telpā ienāca vīrs un nolika uz gultas trauku ar ēdienu un krūku ar ūdeni. Tas nu gan ir jauki no viņa puses, Eragons iedomājās, apmierināti smaidot. Viņš iestrēba
dažus malkus ķirbju zupas un nokoda pāris kumosu sakaltušās maizes, tomēr tikai ar grūtībām to norija. Būtu atnesis kaut ko labāku, viņš sev pasūdzējās un nometa karoti.
Pēkšņi viņš saprata, kas bija savādi. Mani notvēra urgļi, nevis cilvēki! Kā es šeit nonācu ? Jaunekļa apmātais prāts bezcerīgi cīkstējās ar šo paradoksu. Viņš centās nedomāt par šo atklājumu līdz brīdim, kad zinās, ko ar to darīt.
Eragons apsēdās uz gultas un skatījās tālumā. Pēc dažām stundām atnesa vairāk ēdiena. Un es jau pamazām sāku just izsalkumu, viņš neskaidri prātoja. Šoreiz viņš paēda, nejuzdams nelabumu. Kad Eragons beidza maltīti, viņš nolēma, ka pienācis laiks diendusai. Galu galā viņš sēdēja uz gultas ko šeit vēl varēja darīt?
Apziņa sāka jau slīdēt prom, un miegs pamazām sāka apņemt zēnu. Piepeši kaut kur atvērās vārti un gaisu piepildīja ar dzelzi apkaltu zābaku troksnis tie maršēja pa akmens grīdu. Skaņa kļuva aizvien skaļāka un skaļāka, līdz likās: kāds sit pa katlu, kas atrodas Eragona galvā. Viņš sevī noņurdēja: Vai viņi nevar likt mani mierā? Tomēr pamazām līdz galam neapjausta ziņkāre pārmāca viņa nogurumu, un jauneklis aizvilkās līdz durvīm, mirkšķinādams acis kā ūpis.
Viņš ieraudzīja aiz lodziņa gaiteni gandrīz desmit jardu platumā. Pretējā sienā bija sarindotas tādas pašas celles kā viņējā. Gaitenī maršēja karavīru kolonna ar kailiem zobeniem. Katrs vīrs bija izvēlējies sev piemērotu ieroci visu sejas bija drūmas un noteiktas, bet pēdas skāra zemi ar mehānisku precizitāti, neizlaižot ne takti. Skaņa bija hipnotizējoša. Patiesi iespaidīga spēka izrādīšana.
Eragons skatījas uz karavīriem, līdz viņam kļuva garlaicīgi. Tieši tajā brīdī viņš pamanīja kolonnā pārrāvumu. Divi drukni vīri stiepa sievieti, kas gulēja bezsamaņā.
Viņas garie, kraukļa melnie mati aizēnoja seju, lai gan viņai ap galvu bija ādas lente, kam vajadzēja saturēt cirtas. Sieviete bija ģērbusies tumšās ādas biksēs un kreklā. Ap viņas tievo vidukli bija apvīta spoža josta, no tās uz labā gurna nokarājās dunča maksts, kurā nebija ieroča. Zābaki nosedza viņas kājas līdz ceļiem.
Sievietes galva klanījās uz visām pusēm. Eragons noelsās, it kā viņam būtu iesists pa vēderu. Tā bija sieviete no sapņa. Viņas gleznā seja bija lieliska kā sens zīmējums. Apaļais zods, augstie vaigu kauli un garās skropstas radīja eksotisku iespaidu. Vienīgais trūkums viņas daiļumā bija gara rēta gar žokli, tomēr viņa bija skaistākā sieviete, ko jauneklis jebkad bija redzējis.
Eragonam asinis dzīslās mutuļoja, uzlūkojot šo būtni. Puisī kaut kas atmodās kaut kas tāds, ko viņš nekad nebija jutis. Tā bija apsēstība, taču spēcīgāka gandrīz kā trakums. Tad sievietes mati noplīvoja un zem tiem parādījās viņas smailās ausis. Eragons nodrebēja. Sieviete bija elfs.
Karavīri turpināja soļot un aizveda viņu prom. Tad gāja gara auguma lepns vīrs, kam uz muguras vilnīja apmetnis, melns kā elle. Viņa seja bija nāves bālumā. Mati rudi. Sarkani kā asinis.
Kad viņš gāja garām Eragona cellei, vīrs pagrieza galvu un cieši paskatījās uz jaunekli ar savām sarkanbrūnajām acīm. Viņa augšlūpa atšiepās zebiekstes smaidā, atklājot asus zobus. Eragons atrāvās. Viņš zināja, kas ir šis vīrs. Ēna. Palīdziet man… Ēna. Procesija turpinājās, un Ēna pazuda līdz ar to.
Eragons noslīdēja zemē, cieši apķēris sevi ar rokām. Pat savā apmiglotajā prātā viņš apzinājās, ka Ēnas klātbūtne liecināja par to, ka šajā zemē ļaunums bija ticis brīvībā. Tur, kur tas parādījās, sāka plūst asins upes. Ko šeit dara Ēna? Karavīriem to vajadzēja nogalināt, jau ieraugot! Tad jaunekļa domas atgriezās pie elfu sievietes un viņu atkal pārņēma savādas sajūtas.
Man ir jābēg. Taču viņa miglainajā apziņā šī doma drīz vien pazuda. Eragons atgriezās gultā. Līdz brīdim, kad skaņa gaitenī pamazām noklusa, viņš jau bija iemidzis.
Tiklīdz Eragons atvēra acis, viņš zināja: kaut kas ir mainījies. Viņam bija vieglāk domāt: viņš saprata, ka atrodas Gileadā.
Viņi ir pieļāvuši kļūdu, dziras iedarbība beidzas! Eragons mēģināja sazināties ar Safīru un likt lietā maģiju, taču abas spējas vēl nebija pieejamas. Viņu sagrāba bailes, domājot, vai Safīrai un Murtagam izdevies aizbēgt. Jauneklis izstiepa rokas un palūkojās pa logu. Pilsēta tikko sāka mosties: iela bija tukša, tur klīda tikai divi klaiņojoši ubagi.
Viņš pasniedzās pēc ūdens krūkas, prātodams par elfu un Ēnu. Iedzēris malciņu, viņš pamanīja, ka ūdenim piemīt tikko jaušams aromāts, it kā tam būtu pievienotas dažas piles sasmakušu smaržu. Saviebies viņš nolika krūku malā. Viņi ir sazāļojuši ūdeni un varbūt ēdienu arī! Eragons atcerējās, ka pēc tam, kad razaki bija viņu sazāļojuši, iedarbība beidzās pēc vairākām stundām. Ja es kādu laiku varēšu atturēties no dzeršanas un ēšanas, es atkal varēšu izmantot maģiju. Tad man izdosies izglābt elfu… Viņš pasmaidīja par šo domu. Eragons ierāvās stūrī, sapņodams par to, kā tas varētu notikt.
Stundu vēlāk cellē ienāca tukls cietumsargs, nesdams trauku ar ēdienu. Eragons pagaidīja, līdz sargs aiziet, un devās pie loga. Brokastīs bija tikai maize, siers un sīpols, tomēr viņa vēders ierūcās aiz bada. Nolemdams sevi grūtai dienai, Eragons izmeta ēdienu pa logu, cerēdams, ka neviens to nepamanīs.
Eragons visu dienu cīnījās, lai atbrīvotos no zāļu iedarbības. Viņam bija grūti koncentrēties pat uz īsu brīdi, taču, dienai ritot, uztveres spējas pamazām atjaunojās. Viņš sāka atcerēties vairākus senos vārdus, tomēr nekas nenotika, kad viņš tos izrunāja. Eragons gribēja kliegt aiz niknuma.
Kad atnesa pusdienas, viņš tās aizlidināja pakaļ brokastīm. Bada sajūtu varēja novērst, tomēr slāpes bija mokošas. Rīkle izkalta. Domas par auksta ūdens malku nomocīja ik reizi, kad elpa vēl vairāk izkaltēja muti un rīkli. Tomēr viņš piespieda sevi pat neskatīties uz ūdens krūku.
Viņa domas novirzīja kņada gaitenī. Kāds vīrs skaļā balsī iebilda: Jūs nevarat tur iet! Pavēle bija nepārprotama: neviens viņu nedrīkst redzēt!
- Tiešām? Vai jūs būsiet tas, kas mirs, lai mani apstādinātu, kaptein? atskanēja lišķīga balss.
Otrs pusbalsī vēl mēģināja iebilst: Nē… bet karalis…
- Es tikšu galā ar karali, lišķīgās balss īpašnieks pārtrauca.
- Atver durvis!
Pēc mirkļa aiz Eragona celles durvīm sāka žvadzēt atslēgas. Viņš mēģināja izlikties pusaizmidzis. Man jāizturas, it kā es nesaprastu, kas notiek. Es nevaru izrādīt izbrīnu, lai ko viņš sacītu.
Durvis atvērās. Viņam aizrāvās elpa, ielūkojoties Ēnas sejā. Likās, ka viņš skatās uz nāves masku vai nopulētu galvaskausu, kam pāri pārvilkta āda, lai iešķiltu kādu dzīvības dzirksti.
- Sveiki, Ēna sacīja ar aukstu smaidu, atiezis asos zobus. Es esmu ilgi gaidījis šo tikšanos ar tevi.