- Kas… kas jūs esat? Eragons jautāja šļupstēdams.
- Nekas svarīgs, Ēna atbildēja, un viņa sarkanbrūnās acis ļauni iezalgojās, taču viņš neļāva vaļu savam ļaunumam. Viņš apsēdās, apmetnim novilnījot. Mans vārds nav jāzina cilvēkam, kas iemests cietumā. Tas tev tāpat neko nenozīmētu. Mani interesē tu. Kas tu esi?
Jautājums tika uzdots vientiesīgā balsī, taču Eragons zināja, ka tas bija slazds, lai arī tā nozīme viņam nebija skaidra. Jauneklis izlikās, ka brīdi mokās aptvert jautājumu, tad, pieri saraucis, lēnām sacīja: Droši nezinu… Man' sauca Eragons, bet ir vēl kaut kas, vai ne?
Ēna asi iesmējās ar cieši sakniebtām lūpām. Ir gan. Tev ir interesants prāts, manu jauno Jātniek. Viņš paliecās uz priekšu. Āda uz viņa pieres bija plāna un caurspīdīga. Laikam man jābūt nedaudz tiešākam. Kā tevi sauc? -Era…
- Nē! Ne jau tas, Ēna viņu pārtrauca ar rokas mājienu,
- vai tev nav vēl kāds vārds kuru tu reti lieto?
Viņš grib zināt manu īsto vārdu, lai pakļautu mani, Eragons saprata. Bet es to nevaru pateikt. Es pats to nemaz nezinu. Viņš ātri pārsprieda, mēģinādams izdomāt kādu blēdību, kas varētu slēpt neziņu. Kas būtu, ja es izdomātu sev vārdu? Viņš vilcinājās
- tas viegli varēja viņu nodot -, tad mežonīgā ātrumā centās izdomāt vārdu, kas izturētu pārbaudi. Kad viņš jau grasījās to izrunāt, Eragons izdomāja mazliet pabaidīt Ēnu. Viņš veikli mainīja dažus burtus, tad muļķīgi pamāja ar galvu un sacīja:
- Broms man to reiz nosauca. Tas bija… Pauze ilga dažas sekundes, tad viņa seja atplauka smaidā, it kā jauneklis būtu kaut ko atcerējies. Du Sūndavar Freohr. Burtiskā nozīme šim izteicienam bija "ēnu nāve".
Cellē iestājās draudīgs klusums, taču Ēna nekustīgi turpināja sēdēt. Viņa acis klāja dūmaka. Izskatījās, ka viņš kaut ko saspringti domā, prātodams par tikko dzirdētajiem vārdiem. Eragons jau sāka apsvērt, vai nav atļāvies par daudz. Viņš pagaidīja, līdz Ēna sakustējās, un pavisam naivi pavaicāja:
- Kāpēc tu esi te?
Ēna paskatījās uz viņu, apmierināti nospīdinot sarkanās acis, un pasmaidīja.
- Lai patīksminātos. Kāds labums no uzvaras, ja to nevar izbaudīt? Ēnas balsī skanēja pārliecība, taču viņš likās satraukts, it kā būtu izjaukts kāds plāns. Ēna piepeši piecēlās.
- Man ir jādodas prom, taču, kamēr manis nebūs, tev jāapdomā kam tu labāk gribi kalpot: Jātniekam, kas nodevis pats savus likumus, vai arī draugam man, kam piemīt mistiskas zināšanas un spējas. Kad pienāks izšķiršanās brīdis, vidusceļa vairs nebūs. Viņš pagriezās promiešanai, taču, uzmetis skatu Eragona ūdens krūkai, apstājās; viņa seja sastinga. Kapteini Ēna iebrēcās.
Cellē ieskrēja vīrs platiem pleciem un zobenu rokā. Kas noticis, mans kungs? viņš satraucies vaicāja.
- Met to rotaļlietu prom, Ēna pavēlēja. Viņš pagriezās pret Eragonu un aizkapa balsī sacīja: Zēns nav dzēris ūdeni. Kāpēc?
- Es pirms brīža runāju ar cietumsargu. Visi šķīvji un bļodas bija kā izlaizīti.
Ļoti labi, sacīja Ēna, kļuvis pavisam mierīgs, taču pārliecinies, lai viņš sāktu dzert. Viņš pieliecās kapteinim un kaut ko iečukstēja tam ausī. Eragons sadzirdēja dažus vārdus: …dubultdevu, drošības labad. Kapteinis piekrītoši palocīja galvu. Tad Ēna pievērsās Eragonam. Rīt mēs atkal parunāsim, kad es nebūšu tik aizņemts. Tev jāzina, ka mani ārkārtīgi interesē vārdi. Es labprāt tavējam veltītu daudz vairāk uzmanības.
Viņa teiktais lika sarauties Eragona sirdij.
Tiklīdz viņi bija prom, puisis apgūlās gultā un aizvēra acis. Broma mācība bija nesusi augļus. Viņš turpināja uzticēties tai, lai neļautos bailēm un nezaudētu mieru. Es esmu apguvis visu nepieciešamo, un tagad man tas jāizmanto. Jaunekļa domas aprāvās, kad viņš izdzirdēja karavīru soļus nākam tuvāk.
Viņš piesardzīgi piegāja pie durvīm un ieraudzīja, kā divi kareivji velk elfu tālāk pa gaiteni. Kad Eragons vairs neredzēja sievieti, viņš nogāzās zemē un mēģināja likt lietā maģiju. No viņa lūpām atskanēja lāsti, jo maģija aizvien vēl nedevās rokās.
Viņš paraudzījās ārā uz pilsētu un dusmās grieza zobus. Diena bija tikai pusē. Ievilcis elpu, Eragons pacietīgi centās gaidīt.
41. NODAĻA Cīna pret ēnām
Eragona cellē bija tumšs, kad viņš pēkšņi uzrāvās sēdus. Kaut kas bija mainījies. Viņš jau stundām ilgi bija jutis maģiju pašā savas apziņas stūrītī, taču ikreiz, kad mēģināja to likt lietā, nekas nenotika. Zēna acis nervozi mirdzēja, kad viņš sažņaudza rokas un sacīja: Nagz reisa! Gultas sega plīkšķēdama pacēlās gaisā un salocījās dūres lieluma bumbā. Tā nolaidās zemē ar klusu būkšķi.
Eragons paguris piecēlās. No piespiedu gavēšanas viņš jutās vājš, taču prieks nomāca badu. Tagad īsts izmēģinājums. Viņš prātā pasniedzās pie durvju slēdzenes. Eragons nevēlējās to salauzt vai izņemt no durvīm, viņš vienkārši pagrieza tās serdeni un atslēdza durvis. Tās krakšķot pavērās.
Kad viņš pirmo reizi lietoja maģiju un nogalināja urgļus Jazuakā, tas paņēma gandrīz visus viņa spēkus, taču kopš tā laika Eragons bija kļuvis daudz spēcīgāks. Tas, kas reiz viņu pilnībā iztukšoja, tagad tikai mazliet darīja gurdenu.
Viņš piesardzīgi izgāja gaitenī. Man jāatrod Zaroks un elfa. Viņai jābūt vienā no tām cellēm, taču man nepietiek laika, lai visās ielūkotos. Taču Zaroku varēja paņemt Ēna. Jauneklis saprata, ka viņa domu pavediens vēl aizvien ir neskaidrs. Kāpēc es esmu šeit ? Es varētu izbēgt tūlīt pat, ja ieietu savā cellē un ar maģijas palīdzību atvērtu logu. Taču tad es nespētu izglābt elfu… Safira, kur tu esi? Man vajadzīga tava palīdzība. Viņš klusām norāja sevi, ka nav sazinājies ar pūķi jau agrāk. Viņam vajadzēja to izdarīt nekavējoties, tiklīdz atguva maģiskās spējas.
Safiras atbilde skanēja ar pārsteidzošu degsmi: Eragon! Es esmu virs Gileadas. Neko nedari. Murtags jau ir ceļā.
Kas ir… Sarunu pārtrauca soļi. Viņš apsviedās apkārt un notupās, kad ieraudzīja sešu vīru komandu iesoļojam gaitenī. Viņi strauji apstājās, blenzdami uz Eragonu un atvērtajām durvīm. Karavīru sejas kļuva bālas kā līķim. Labi, viņi zina, kas es esmu. Varbūt varēšu viņus aizbiedēt, lai nebūtu jācīnās.
- Uzbrukumā! viens no karavīriem nokliedzās, skriedams uz priekšu. Pārējie vīri izvilka zobenus un dieba tam pakaļ pa gaiteni.
Cīnīties ar sešiem vīriem, kad pats esi neapbruņots un vārgs, bija neprāts. Taču doma par elfu neļāva bēgt. Viņš nespēja pamest sievieti likteņa varā. Nebūdams drošs, vai viņam pietiks spēka, Eragons tiecās pēc maģijas un pacēla roku ar mirdzošo gedwēy ignasia zīmi. Karavīru acīs parādījās bailes, taču tie bija sīksti karotāji un nekas viņus nespēja apturēt. Kad Eragons atvēra muti, lai izrunātu liktenīgos vārdus, atskanēja klusa sanoņa un tik tikko manāma kustība. Viens no vīriem nogāzās zemē ar bultu mugurā. Vēl divi nokrita, pirms kāds paguva saprast, kas notiek.
Gaiteņa galā, pa kuru bija ienākuši karavīri, stāvēja noplīsis, bārdains vīrs ar stopu. Viņam pie kājām gulēja kruķis, acīmredzami lieks, jo vīrs stāvēja, stalti izslējies.
Trīs palikušie karavīri pagriezās pretī jaunām briesmām. Eragons izmantoja sajukumu un iesaucās: Thrjsta! Viens no vīriem saķēra krūtis un nokrita. Eragons sagrīļojās, jo maģija paņēma krietnu daļu viņa spēka. Vēl viens karavīrs nokrita, kad bulta caururba tam kaklu. Nenogalini viņu! Eragons iesaucās, kad ieraudzīja savu glābēju pavēršam ieroci pret pēdējo karavīru. Bārdainais vīrs nolaida stopu.