- Tā, manu jauno Jātniek, vai vēlies izmēģināt savus spēkus cīņā ar mani? Ēna ņirgājās. Man nevajadzēja uzticēties kapteinim, kad viņš apgalvoja, ka esi apēdis visu ēdienu. Otrreiz es tādu kļūdu nepieļaušu.
- Es tikšu ar viņu galā, Murtags mierīgi sacīja, nolaizdams stopu un izvilkdams zobenu.
- Nē, Eragons dobji noteica. Viņš grib mani dzīvu, nevis tevi. Es viņu kādu brīdi varu aizkavēt, bet tu labāk atrodi mums bēgšanas ceļu.
- Labi, ej, Murtags sacīja. Tev nevajadzēs viņu aizkavēt pārāk ilgi.
- Es ceru, Eragons drūmi novilka. Viņš izvilka Zaroku un sāka lēnām tuvoties Ēnai. Sarkanajā asmenī atspīdēja liesmas no lāpām pie sienas.
Ēnas sarkanbrūnās acis dega kā ogles. Viņš klusi iesmējās. Vai tu tiešām domā mani pievārēt, Du Sundavas Freohr? Kāds nožēlojams vārds. Es gaidīju no tevis kaut ko izsmalcinātāku, taču, liekas, tas ir vienīgais, uz ko esi spējīgs.
Eragons neļāva sevi izprovocēt. Viņš cieši skatījās uz Ēnas seju, gaidīdams kādu acu vai lūpu kustību, kas nodotu pretinieka nākamo soli. Es nedrīkstu izmantot maģiju, jo viņam var ienākt prātā darīt to pašu. Labāk, lai viņš domā, ka var uzvarēt, neķeroties pie burvestībām, ko viņš, iespējams, var.
Taču pretinieki nepaspēja pat spert soli, kad griesti nobūkšķēja un salīgojās. Sāka birt putekļi, un gaiss kļuva pelēks; grīdu nokaisīja koka gabali. No jumta atskanēja kliedzieni un metāla žvadzoņa. Eragons sabijās, kad no griestiem sāka krist salauztie baļķi, un palūkojās uz augšu. Ēna izmantoja šo mirkli un metās uzbrukumā.
Eragons tik tikko paguva ar Zaroku atsist cirtienu, kas bija vērsts viņa sānos. Asmeņi sasitās ar skaļu troksni, un Eragons no sasprindzinājuma sakoda zobus, bet roka kļuva nejūtīga. Elles liesmas! Viņš ir spēcīgs! Viņš sagrāba Zaroku ar abām rokām un cirta ar visu spēku pret Ēnas galvu; pretinieks to viegli atsita, rīkodamies ar zobenu ātrāk, nekā varēja iedomāties.
Virs viņiem atskanēja griezīga skaņa, it kā dzelzs pīķi tiktu vilkti pāri akmeņiem. Griestos parādījās trīs garas plaisas. No jumta sāka krist lejā lubiņas. Eragons neievēroja apkārt notiekošo arī tad, kad skaidas nokrita viņam tieši pie kājām. Lai arī viņš bija vingrinājies cīņā ar zobena meistaru Bromu un Murtagu, kas arī bija lielisks zobenvīrs, Ēna viņam lika justies īpaši neprasmīgam. Ēna spēlējās ar viņu.
Eragons atkāpās Murtaga virzienā, un viņa rokas drebēja, atsitot Ēnas raidītos cirtienus. Katrs nākamais bija spēcīgāks par iepriekšējo. Eragons vairs nebija tik spēcīgs, lai ķertos pie maģijas palīdzības, ja arī to gribētu. Piepeši ar māņu griezienu Ēna izsita jauneklim Zaroku no rokām. Sitiena spēks Eragonu nometa uz ceļiem, un viņš, smagi elsodams, palika uz grīdas. Griezīgā čerkstoņa ieskanējās skaļāk. Neizbēgamais nenovēršami tuvojās.
Ēna augstprātīgi skatījās viņā. Tu varbūt esi nozīmīgs varas spēlē, kas šobrīd norisinās, taču esmu vīlies, ja šis ir tavs labākais sniegums. Ja pārējie Jātnieki būtu bijuši tik vārgi, tad iznāk, ka viņi kontrolējuši Impēriju, tikai pateicoties savam skaitliskajam pārākumam.
Eragons palūkojās augšup un pakratīja galvu. Viņš saprata Murtaga plānu. Safira, tagad būtu īstais brīdis. Nē, tu kaut ko piemirsi.
Un ko tieši? Ēna izsmejoši atvaicāja.
Mājas jumts nodārdēja, un daļa no griestiem aizlidoja pa gaisu, atklājot naksnīgās debesis. Pūķus! Eragons ierēcās, pārvarēdams troksni, un metās prom no Ēnas. Sarkanacis niknumā atieza zobus, zvērīgi mētādams zobenu. Pēkšņi viņa sejā parādījās izbrīns, kad plecā ieurbās Murtaga raidīta bulta.
Ēna smējās un izrāva bultu ar diviem pirkstiem. Tev būtu vairāk jāpacenšas, ja vēlies mani apturēt. Nākamā bulta trāpīja viņam starp acīm. Ēna ieaurojās nāves priekšnojautās un sāka locīties sāpēs, aizklādams seju. Viņa āda kļuva pelēka. Gaisā virs viņa parādījās migla, aizsegdama augumu. Atskanēja sirdi plosošs kliedziens, un mākonis pazuda.
Tur, kur bija stāvējis Ēna, bija palicis viņa apmetnis un kaudze drēbju. Tu nogalināji viņu! Eragons iesaucās. Viņš zināja tikai divus leģendārus varoņus, kas bija izdzīvojuši pēc Ēnas nogalināšanas.
Es neesmu drošs par to, Murtags sacīja.
Kāds vīrs iekliedzās: Viss. Viņš ir zaudējis. Ejiet iekšā un ņemiet viņus ciet!
Karavīri ar tīkliem un šķēpiem sabira istabā no abiem galiem. Eragons un Murtags atkāpās pret sienu, vilkdami sev līdzi elfu sievieti. Vīri ap viņiem izveidoja pusloku, kas neko labu nevēstīja. Tad Safira ielūkojās pa griestu caurumu un ieaurojās. Viņa sagrāba cauruma malu ar saviem milzīgajiem nagiem un norāva gandrīz visus griestus.
Trīs karavīri pagriezās un metās bēgt, taču pārējie palika savā vietā. Griestu centrālā sija nobrakšķēja, un vēl nolija smagu lubiņu lietus. Karavīru rindas bailēs pajuka, mēģinot izvairīties no nāvējošās krusas. Eragons un Murtags spiedās pie sienas, lai nepakļūtu zem krītošajiem gruvešiem. Safira vēlreiz ietaurējās, un karavīri laidās prom, samīdami ceļā pakritušos.
Safira pēdējo reizi sasprindzināja spēkus un norāva pārējo griestu daļu. Tad viņa ielēca telpā, spārnus cieši sakļāvusi pie ķermeņa. Galds zem viņas smaguma sašķīda skaidās. Atviegloti iekliedzies, Eragons metās pūķim ap kaklu. Safira apmierināta iedūcās.
Es ilgojos pēc tevis, mazais.
Es arī. Mums ir vēl kāds. Vai varēsi panest mūs visus trīs?
Protams, viņa sacīja, aizsperdama visas lubiņas un galdus, lai varētu pacelties gaisā. Murtags un Eragons izvilka elfu no slēptuves. Safira pārsteigumā nošņācās: Elfs!
Jā, tā ir sieviete, ko redzēju savos sapņos, Eragons sacīja, paņemdams rokās Zaroku. Viņš palīdzēja Murtagam iecelt elfu seglos, tad viņi abi uzrāpās Safīrai mugurā. Es dzirdēju cīņas trokšņus uz jumta. Vai tur augšā ir vīri ?
Bija, bet tagad nav. Vai esat gatavi ? Jā.
Safīra izlēca no goda istabas uz cietokšņa jumta, kur juku jukām gulēja sargu ķermeņi. Skaties! Murtags sacīja, rādot tālumā. Otrā pusē tornim un istabai ar noplēsto jumtu ieņēma vietas strēlnieku rinda.
Safira, tev jālido. Tūlīt! Eragons brīdināja.
Pūķis atlocīja spārnus, aizskrēja līdz ēkas malai un atspērās ar spēcīgajām kājām. Papildu svars uz Safiras muguras sākumā vilka viņu satraucošā ātrumā uz leju. Kamēr viņa pūlējās sasniegt augstumu, Eragons sadzirdēja raidīto bultu melodisko strinkšķi.
Bultas šāvās tumsā uz viņu pusi. Safira sāpēs ierēcās, kad viņai trāpīja, un ātri pagriezās pa kreisi, lai izvairītos no nākamās zalves. Debesis izraibināja vēl vairāk bultu, tomēr nakts pasargāja viņus no šautru nāvējošā dzēliena. Eragons atvieglojumā atlaidās pret Safiras kaklu. Kur tevi ievainoja?
Mani spārni ir caururbti… viena no bultām ir iestrēgusi. Tā vēl aizvien ir turpat. Pūķis smagi elpoja.
Cik tālu tu mūs vari aiznest?
Pietiekami tālu. Eragons cieši turēja elfu, kamēr viņi slīdēja virs Gileadas. Drīz pilsēta palika tālu aiz muguras, un viņi virzījās uz austrumiem, augstu planēdami naksnīgajās debesīs.
42. NODAĻA Kareivis un dziednieks
Saflra nolaidās klajumiņā, kas atradās pašā kalna korē, un noklāja izstieptos spārnus zemē. Eragons juta, kā pūķis dreb zem viņa. Viņi bija tikai pusjūdzes attālumā no Gileadas.