Nepadodies, viņa iedrošināja, bet tad sausi piebilda: Lai arī tev, iespējams, ir taisnība.
Paldies. Viņš paskatījās uz Murtagu. Tu riskēji ar savu dzīvību, lai mani glābtu: es tagad esmu tavs parādnieks. Tikai saviem spēkiem es nevarētu izbēgt. Taču bija vēl kas vairāk. Starp abiem bija izveidojusies spēcīga saikne saliedējusies, cīnoties plecu pie pleca, un norūdījusies Murtaga uzticībā.
Priecājos, ka varēju palīdzēt. Tas… Murtags sastomījās un paberzēja seju. Mana galvenā rūpe šobrīd ir par to, kā mēs ceļosim tālāk, kad mūs meklē tik daudzi karavīri. Rīt mums dzīsies pa pēdām Gileadas karavīri. Tiklīdz viņi ieraudzīs zirgu pakavu nospiedumus, tā sapratīs, ka tu neesi aizlidojis ar Safiru.
Eragons īgni piekrita. Kā tev izdevās iekļūt cietoksnī?
Murtags klusi iesmējās. Es samaksāju milzīgu kukuli un ielīdu pa netīru virtuves atkritumu vadu. Taču šo plānu nevarētu paveikt bez Safiras. Viņa, Murtags apstājās un vērsās ar savu sakāmo pie pūķa, nē, tu esi vienīgais iemesls, kādēļ mēs palikām dzīvi.
Eragons svinīgi uzlika roku uz pūķa zvīņainā kakla. Kamēr viņa apmierināti dūca, jauneklis nespēja atraut skatu no elfas sejas. Viņš negribīgi piecēlās stāvus un sacīja: Mums viņai jāsagatavo guļvieta.
Murtags arī piecēlās kājās un izklāja elfai segu. Kad viņi uzcēla sievieti uz tās, krekla aproce saplīsa pret nelielu zaru. Eragons mēģināja sakārtot krekla audumu, kad pēkšņi noelsās no pārsteiguma.
Elfas rokas bija izraibinātas ar nobrāzumiem un ievainojumiem daži gandrīz jau sadzijuši, citi nesen iegūti un sulojoši. Eragons dusmās nogrozīja galvu un parāva piedurkni augstāk. Ievainojumi turpinājās līdz viņas plecam. Drebošiem pirkstiem viņš atraisīja krekla mugurpusi, baidīdamies no tā, ko tur varētu ieraudzīt.
Kad ādas apģērbs noslīdēja, Murtags nolamājās. Elfas mugura bija spēcīga un muskuļota, taču to no vienas vietas klāja krevele. Āda izskatījās kā sakaltuši un sasprēgājuši dubļi. Viņu nežēlīgi slānījuši ar pātagu un dedzinājuši ar karstām dzelzs knaiblēm. Tur, kur āda nebija saplaisājusi, tā bija sarkani melna no daudzajiem sitieniem. Uz viņas kreisā pleca ar indigo krāsas tinti bija uztetovēts tas pats simbols, kas bija uz Broma gredzena safīra. Eragons klusi sevī nozvērējās, ka nogalinās ikvienu, kas bija atbildīgs par elfas spīdzināšanu.
- Vai tu to vari sadziedēt? Murtags jautāja.
- Es… es nezinu, Eragons sacīja. Viņš pēkšņi pakrūtē sajuta nelabumu. Šeit ir ļoti daudz ievainojumu.
Eragon! Safīra asi izmeta. Viņa ir elfa. Viņai nedrīkst ļaut nomirt. Noguris vai neēdis tev viņa ir jāglābj. Es sakausēšu savu spēku ar tavējo, taču maģija ir jāvada tev.
Jā… tev taisnība, viņš nočukstēja, nespēdams atraut acu no elfas. Puisis apņēmīgi norāva cimdus un sacīja Murtagam: Tas aizņems kādu laiku. Vai tu vari sadabūt man ēdienu? Un uzkarsē saites apsējiem. Visus ievainojumus es nevarēšu sadziedēt.
- Mēs nevaram iekurt uguni, lai mūs nepamanītu, Murtags iebilda. Tev būs jāizmanto nemazgātas saites, un ēdiens arī būs auksts. Eragons novaikstījās, taču samierinājās ar to. Kad viņš maigi uzlika roku uz elfas muguras, Safira apsēdās blakus un nekustīgi skatījās uz sievieti ar savām mirdzošajām acīm. Eragons dziļi ievilka elpu, pasniedzās pēc maģijas un sāka darboties.
Viņš izrunāja senos vārdus: Waise heill! Deguma brūces saviļņojās zem viņa plaukstas, un tai pāri pārslīdēja jauna, neskarta āda, kas pārklāja brūci, dzēšot ievainojuma pēdas. Viņš nedziedēja mazākus nobrāzumus un citus ievainojumus, kas nebija dzīvībai bīstami, visam būtu nepieciešams pārāk daudz enerģijas un nekas nepaliktu pāri nopietnākām traumām. Kamēr Eragons nopūlējās ar dziedināšanu, viņš apbrīnoja elfas sīkstumu, to, ka viņa vēl aizvien ir dzīva. Daudzas reizes viņu spīdzinājuši līdz nāvei. Šo neliešu precizitāte lika šermuļiem skriet pār kauliem.
Eragons centās ievērot pieklājību, tomēr nevarēja nepamanīt, cik ārkārtīgi skaists bija elfas ķermenis pat zem spīdzināšanas atstātajām zīmēm. Viņš bija pārāk noguris, lai visu laiku pievērstu uzmanību šim daiļumam, tomēr brīžiem viņa ausu gali kļuva sarkani un viņš no sirds cerēja, ka Safira nezina, ko viņš domā.
Eragons strādāja visu rītausmas cēlienu, apstājoties, tikai lai paēstu un padzertos, mēģinādams atgūt spēkus pēc piespiedu gavēņa, bēgšanas un tagad elfas dziedināšanas. Safira palika viņam blakus, aizdodama savu spēku, kad vien tas bija vajadzīgs. Saule spīdēja augstu debesīs, kad viņš beidzot piecēlās, ņurdēdams un izstaipīdams notirpušos muskuļus. Viņa rokas bija pelēkas, un acis sūrstēja no piepūles. Jauneklis aizstreipuļoja līdz segliem un krietni iemalkoja no vīna maisa.
Vai tu pabeidzi? Murtags taujāja.
Eragons pamāja ar galvu, drebēdams pie visām miesām. Viņš nevarēja sevi piespiest runāt. Apmetne grīļojās viņa acu priekšā; viņš gandrīz zaudēja samaņu. Tev labi sanāca, Safira mierinoši sacīja.
- Vai viņa dzīvos?
- Es ne… nezinu, Eragons atbildēja aizlūzušā balsī. Elfi ir spēcīgi, taču pat viņi nespēj izturēt šādas mokas bez sekām. Ja es zinātu vairāk par dziedināšanu, es varētu mēģināt viņu atdzīvināt, taču… Viņš bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Jaunekļa rokas tik ļoti drebēja, ka izlija nedaudz vīna. Nākamais malks tās savaldīja. Labāk dosimies ceļā.
- Nē! Tev jāpaguļ, Murtags protestēja.
- Es… varu gulēt seglos. Taču mēs nevaram palikt šeit, ja karavīri nāk aizvien tuvāk.
Murtags negribīgi padevās. Tādā gadījumā es vedīšu Ledusliesmu, kamēr tu gulēsi. Viņi apsegloja zirgus, piesēja elfu pie Safiras segliem un devās prom no apmetnes. Eragons turpināja ēst, sēdēdams seglos un mēģinādams atgūt iztērēto enerģiju. Tad atlaidās pret Ledusliesmas skaustu un aizvēra acis.
43. NODAĻA Ūdens no smiltīm
Kad viņi vakarā apstājās, Eragons nejutās ne par matu labāk un garastāvoklis bija pavisam nelāgs. Lielāko dienas daļu viņi bija pavadījuši, mezdami līkločus, lai izvairītos no karavīriem, kurus pavadīja medību suņi. Viņš nolēca no Ledusliesmas un vaicāja Safīrai: Kā viņa jūtas?
Domāju nav sliktāk kā pirms tam. Dažas reizes viņa mazliet sakustējās, bet tas arī viss. Safīra zemu pietupās, lai Eragons varētu nocelt elfu viņai no muguras. Sievietes maigais ķermenis uz kādu brīdi piespiedās Eragonam. Viņš steidzīgi nolika elfu zemē.
Viņi abi ar Murtagu pagatavoja vakariņas. Vīrieši tikai ar grūtībām turējās, lai neaizmigtu. Kad abi bija paēduši, Murtags sacīja: Mēs nevaram turpināt tādā gaitā. Vēl dažas dienas, un viņi mūs panāks.
- Ko citu mēs varam darīt? Eragons atcirta. Ja mēs būtu divi vien un tu piekristu pamest Tornaku, Safira varētu aizlidot ar mums tālu prom. Taču ir vēl arī elfa.
Murtags uzmanīgi paskatījās uz Eragonu. Ja tu vēlies doties pats savu ceļu, es tevi nekavēšu. Es negribu, lai jūs ar Safiru paliekat un riskējat tikt cietumā.
- Neapvaino mani, Eragons izmeta. Es esmu brīvībā, tikai pateicoties tev. Es negrasos tevi pamest Impērijas nagos. Tā būtu visklajākā nepateicība.
Murtags pielieca galvu. Tavi vārdi uzmundrina mani. Viņš uz brīdi apklusa. Taču tie neatrisina mūsu problēmu.
- Un kas varētu to atrisināt? Eragons atvaicāja. Viņš pamāja uz elfu. Ja viņa varētu pateikt, kur ir elfi, mēs varētu meklēt patvērumu pie viņiem.