Tajā brīdī, kad viņš jau bija pārliecināts, ka nomirs, tupot uz ceļiem, zeme iemirdzējās un pārtapa ūdens malkā. Eragons sajuta atvieglojumu un, smagi elpodams, apsēdās. Sirds neprātīgi dauzījās, un bads žņaudza visas iekšas.
Kas notika ? Safira jautāja.
Eragons papurināja galvu, vēl aizvien būdams neizpratnē par sava ķermeņa spēku izsīkumu. Viņš priecājās, ka nebija ķēries pie kaut kā lielāka. Tas… tas nederēs, viņš sacīja. Man nav pat spēka radīt pietiekami daudz ūdens sev pašam.
Tev vajadzētu būt uzmanīgākam, viņa norāja puisi. Maģija var izraisīt negaidītas sekas, kad senus vārdus izmanto jaunos veidos.
Viņš dusmīgi paskatījās uz pūķi. Es zinu, taču tas bija vienīgais veids, kā varēju pārbaudīt savu ideju. Es nevarēju gaidīt, līdz nonākam tuksnesī! Viņš atgādināja sev, ka Safira vienkārši gribēja palīdzēt. Kā tev izdevās pārvērst Broma kapu par dimantu un nenonāvēt sevi ? Es tik tikko spēju tikt galā ar drusciņu zemes, nerunājot par smilšakmeni.
Es nezinu, kā man tas izdevās, viņa klusi atzinās. Tas vienkārši notika.
Vai tu varētu to atkal paveikt, vienkārši šoreiz radot ūdeni ?
Eragon, viņa sacīja, cieši lūkojoties puisim sejā. Es nespēju kontrolēt savas spējas vairāk kā kurš katrs zirneklis. Tādas lietas vienkārši notiek, vai es to gribu vai ne. Broms tev sacīja, ka pūku klātbūtnē norisinās savādas lietas. Viņš teica taisnību. Viņš to nespēja izskaidrot, un es arī ne. Reizēm es varu paveikt kaut ko, vadoties no sajūtām gandrīz nedomājot. Pārējā laikā kā tagad man nav vairāk spēju kā Ledusliesmai.
Tā nav, jauneklis maigi sacīja, uzliekot roku uz pūķa kakla. Ilgu laiku viņi nesacīja ne vārda. Eragons atcerējās, kā Broms tika guldīts kapā, ko viņš radīja. Viņš vēl aizvien redzēja, kā smilšakmens apklāja vecā vīra seju. Mēs vismaz viņu pienācīgi apglabājām, jauneklis nočukstēja.
Viņš laiski virpināja zemes druskas starp pirkstiem, veidojot līkumainas vagas. Divas vagas izveidoja mazu ieleju, tādēļ viņš tām pievienoja kalnus. Tad ieskrāpēja upes kontūru, kas iztecēja no ielejas, un padziļināja to, jo upe šķita pārāk sekla. Viņš pievienoja vēl kādu pauguru upes krastā, tad vēl un vēl, līdz ieraudzīja, ka izveidojis Palankāras ielejas attēlu. Pēkšņi viņš sajuta ilgas pēc mājām un noslaucīja ieleju ar vienu rokas vēzienu.
Es negribu runāt par to, viņš nikni noteica, atvairīdams Safiras jautājumus. Eragons sakrustoja rokas uz krūtīm un drūmi raudzījās zemē. Gandrīz pret paša gribu acis pievērsās vietai, kur viņš bija izvagojis zemi. Eragons pārsteigts izslējās. Lai arī zeme bija sausa, izveidotā gramba jūtami kļuva mitrāka. Eragons, ziņkāres dzīts, noskrāpēja tur vēl kādu drusku zemes un atrada mitru slāni tikai dažas collas no zemes virskārtas.
Paskaties! viņš sajūsmināts iesaucās.
Safira pielika ķetnu pie viņa atklājuma. Kā tas mums var palīdzēt ? Tuksnesī ūdens ir tik dziļi zem zemes, ka mums vajadzētu rakt nedēļām ilgi, lai to atrastu.
Jā, Eragons priecīgi sacīja, taču, ja tur vispār ir ūdens, es to varu iegūt. Skaties! Viņš padziļināja bedri un domās tiecās pēc maģijas. Viņš nevis zemi pārveidoja par ūdeni, bet vienkārši izsauca virspusē ūdeni, kas atradās zemes dzīlēs. Bedrē parādījās neliela strūkliņa, un drīz jau ūdens piepildīja visu bedri. Eragons pasmaidīja un pagaršoja iegūto valgmi. Šķidrums bija vēss un tīrs derīgs dzeršanai. Skaties! Mēs varam dabūt, cik vajag.
Safira paošņāja mazo ūdenstilpi. Šeit varam. Bet tuksnesī? Tur varbūt nebūs gana daudz ūdens zemes dzīlēs, lai tu to varētu pacelt virspusē.
Varēšu, Eragons pārliecināja pūķi. Es tikai paceļu ūdeni zemes virspusē vienkāršs uzdevums. Kamēr es to varu darīt lēnām, man pietiks spēka. Pat ja man vajadzētu izsaukt ūdeni no piecdesmit soļu dziļuma, arī tad tas nebūs pārāk grūti. Jo sevišķi tad, ja tu man palīdzēsi.
Safīra vēl šaubīdamās skatījās uz viņu. Vai tu esi pārliecināts? Uzmanīgi padomā par savu atbildi, jo tava kļūda var maksāt mūsu dzīvību.
Eragons vilcinājās, tad, cieši pārliecināts, sacīja: Es esmu pārliecināts.
Tad ej un pasaki Murtagam. Es stāvēšu sardzē, kamēr jūs gulēsiet.
Tu taču ari neesi gulējusi visu nakti tāpat kā mēs, viņš iebilda. Tev jāatpūšas.
Ar mani viss būs kārtībā es esmu daudz spēcīgāka, nekā tu domā, Safira maigi sacīja. Zvīņas čabēja, kad pūķis saritinājās un sāka uzmanīt ziemeļus, no kurienes varēja ierasties vajātāji. Eragons apskāva Safiru, un viņa noņurdēja, sāniem vibrējot: Ej.
Brīdi vilcinājies, viņš atgriezās pie Murtaga, kas jautāja: Nu? Vai varam doties tuksnesī?
Varam, Eragons apstiprināja. Viņš nokrita uz segas un izstāstīja, ko bija uzzinājis. Pabeidzis stāstu, Eragons uzlūkoja elfu. Viņas seja bija pēdējais, ko puisis redzēja, laižoties miegā.
44. NODAĻA Ramras upe
Ceļotāji piespieda sevi celties ļoti agri krēslas stundās pirms rītausmas. Eragons trīsēja drēgnajā rīta gaisā.
Kā mēs vedīsim tālāk elfu? Viņa nevar ilgāk jāt uz Safiras muguras, nenobrāžot ādu gar viņas zvīņām. Safira nevar viņu nest nagos, tas ir nogurdinoši, un nosēšanās ir bīstama. Kamanas nederēs, tās satrieks gabalos, kamēr jājam, un es negribu palēnināt zirgu soli vēl viena cilvēka svara dēļ.
Murtags apdomāja sacīto, seglojot Tornaku.
- Ja tu jāsi ar Safīru, mēs varētu piesiet elfu pie Ledusliesmas, taču viņa tāpat nobrāzīs ādu gar zirga muguru.
Man ir risinājums, Safira negaidot ierunājās. Kāpēc nepiesiet elfu pie mana vēdera ? Es varēšu brīvi kustēties, un viņa būs drošībā. Vienīgi tad, ja kareivji izšaus bultas uz mani, tas varētu būt bīstami, tomēr es viegli varētu pacelties virs tām.
Neviens nespēja piedāvāt labāku ideju, tādēļ viņi ātri ķērās pie tā, ko ieteica Safira. Eragons salocīja vienu no savām segām, aptina elfas sīkajam augumiņam un aiznesa viņu pie Safiras. Segas un maiņas drēbju kārtu viņi ziedoja, savijot pietiekami garas virves, lai apjoztu Safiras rumpim. Ar šīm virvēm elfa tika piesieta pie Safiras vēdera, un viņas galva atradās starp pūķa priekškājām. Eragons kritiski apskatīja paveikto.
- Man liekas, ka zvīņas pārberzīs virves.
- Mums būs ik pa laikam jāpārbauda, kāds ir nodilums, Murtags ierunājās.
Vai dosimies ceļā? Safira apjautājās, un Eragons atkārtoja jautājumu.
Murtaga acis draudīgi iedzalkstījās, un uz lūpām sastinga smaids. Viņš atskatījās uz noieto ceļu, kur skaidri varēja saredzēt dūmus no karavīru apmetnēm, un sacīja:
- Man vienmēr ir patikušas zirgu skriešanas sacīkstes.
- Un tagad mēs sacenšamies par savu dzīvību!
Murtags ielēca Tornaka seglos un izjāja no apmetnes. Eragons Ledusliesmas mugurā sekoja cieši līdzās. Safira pacēlās gaisā kopā ar elfu. Viņa lidoja zemu virs zemes, lai karavīri viņu neieraudzītu. Visi ceļinieki devās uz dienvidaustrumiem uz tālo Hadaraka tuksnesi.
Eragons ik pa brīdim palūkojās, vai vajātāji nav uz pēdām. Viņa domas grozījās ap elfu. Elfu! Viņš vienu patiešām ir redzējis, un šī elfa ceļo kopā ar viņiem! Viņš prātoja, ko par to sacītu Rorans. Viņam ienāca prātā ja reiz būs lemts atgriezties Kārvahallā, nemaz nebūs viegli visus pārliecināt, ka šie notikumi patiešām ir norisinājušies.
Līdz pat dienas beigām Eragons un Murtags traucās uz priekšu, nedomādami par grūtībām un nogurumu. Viņi dzina zirgus, cik vien tiem bija spēka. Reizēm viņi nokāpa no zirgiem un skrēja blakus, lai ļautu Tornakam un Ledusliesmai nedaudz atpūsties. Viņi apstājās tikai divas reizes zirgiem vajadzēja paēst un padzerties.