Taču tagad viņš prātoja, vai varētu sazināties ar nemaņā gulošo elfu. Es varētu noprast no viņas atmiņām, kāpēc viņa nemostas. Taču, ja viņa atveseļosies, vai piedos man šādu ielaušanos? Vai nu piedos, vai ne, tomēr man ir jāmēģina. Šādā stāvokli viņa ir gandrīz veselu nedēļu. Neieminējies par savu nodomu ne Murtagam, ne Satīrai, viņš notupās blakus elfai un uzlika plaukstu uz viņas pieres.
Eragons aizvēra acis un izstiepa domas stīgu elfas prātā. Viņš to skāra bez grūtībām. Tas nebija miglains un sāpju pilns, kā viņš to bija gaidījis. Elfas prāts bija spilgts un skaidrs kā kristāls. Pēkšņi viņa prātā ieslīdēja ledains duncis. Viņa galvā eksplodēja sāpes un gar acīm nošķīda krāsainas dzirkstis. Eragons atguvās no uzbrukuma, taču atklāja, ka viņa prātu kāds tur ar dzelžainu tvērienu, no kura nevar izvairīties.
Eragons cīnījās, cik spēka, un lika lietā visas aizsardzības, kādas vien spēja izdomāt. Duncis atkal iedūrās viņam prātā. Viņš izmisīgi meta savas aizsargjoslas pret to, notrulinot uzbrukuma spēku. Sāpes bija mazāk mokošas nekā pirmajā reizē, tomēr tās satrieca jaunekļa koncentrēšanās spējas. Elfa izmantoja iespēju, lai nežēlīgi noārdītu visas aizsargbarjeras.
Eragonu no visām pusēm spieda stindzinoša sega, apslāpējot viņa domas. Pārspēks lēnām sažņaudza viņu, spiezdams ārā no puiša dzīvību, tomēr Eragons pretojās, negribēdams padoties.
Elfa žņaudza ciešāk ar neatlaidīgu tvērienu, it kā gribēdama nodzēst viņu kā tādu sveci. Jauneklis izmisīgi iekliedzās:
Eka ai fricai un Shur'tugal!
Tas nozīmēja esmu Jātnieks un draugs! Nāvējošais tvēriens neatlaidās, tomēr žņaugšana apstājās un varēja sajust viņas ziņkāri.
Pēc brīža viņš juta aizdomas, taču zināja, ka elfa ir noticējusi. Neviens nevarēja melot senajā valodā. Tomēr, lai ari viņš sacīja, ka ir draugs, tas nenozīmēja, ka viņš nevēl elfai ļaunu. Eragons pēc visa pārciestā uzskatīja elfu par savu draugu un teica to no visas sirds, taču viņa varēja neuzskatīt puisi par savu draugu. Senajai valodai patiešām ir robežas, Eragons prātoja, cerot, ka elfa būs pietiekami ziņkārīga, lai atbrīvotu viņu no sava tvēriena.
Viņa tāda bija. Spiediens samazinājās, un šķēršļi ap viņas prātu lēnām kļuva mazāki. Elfa piesardzīgi ļāva abu prātiem saskarties kā diviem savvaļas dzīvniekiem, tiekoties pirmo reizi. Eragons nodrebinājās. Viņas prāts bija svešāds. Tas likās plašs un varens, tas līka zem neskaitāmu gadu atmiņām. Pieskaroties tam, pavērās tumšas domas, no stāstiem par elfas rasi jauneklim asinis stinga dzīslās, kad abu apziņa saskārās. Tomēr visām sajūtām pāri plūda neapvaldīta melodija, atspoguļojot skaistumu, kas mita elfā pašā.
Kā tevi sauc? viņa vaicāja senajā valodā. Elfas balss bija piesardzīga un klusa izmisuma pilna.
Eragons. Un tevi? Viņas apziņa pietuvinājās, ļaujot ieplūst savu asiņu liriskajā melodijā. Jauneklis ar mokām atteicās no šā aicinājuma, lai arī viņa sirds alka to pieņemt. Pirmo reizi viņš saprata elfu pievilcības burvju spēku. Viņi bija maģiskas radības, nesaistīti ar zemes mirstīgajiem likumiem tikpat atšķirīgi no cilvēkiem kā pūķi no dzīvniekiem.
Arja. Kāpēc tu sazinājies ar mani šādā veidā ? Vai es aizvien esmu Impērijas gūstekne?
Nē, tu esi brīva, Eragons sacīja. Lai arī viņš zināja tikai dažus vārdus senajā valodā, jauneklim izdevās pastāstīt: Es biju ieslodzīts Gileadā tāpat kā tu, tomēr izbēgu un izglābu arī tevi. Kopš tā laika pagājušas piecas dienas, un mēs esam šķērsojuši Hadaraka tuksneša vienu malu un tagad apmetušies pie Beoru kalniem. Visu šo laiku tu nevienu reizi nepakustējies un nebildi ne vārda.
Ā… tad tā bija Gileada. Viņa apklusa. Es zinu, ka manas brūces tika sadziedinātas. Tomēr tolaik nesapratu, kāpēc varbūt mani gatavoja spīdzināšanai ? Tagad saprotu, ka tas biji tu. Viņa runāja klusām. Taču ari pēc dziedināšanas es neatmodos, tādēļ tu biji nesaprašanā. Jā.
Kamēr biju gūstā, man iebaroja retu indi skilnabragu un zāles, kas mazina spēku. Katru rītu man tika dota pretinde iepriekšējās dienas devai arī ar spēku, ja atteicos to pieņemt. Bez pretindes es mirtu dažu stundu laikā. Tādēļ es guļu transā, jo tas palēnina skilnabragas iedarbību, tomēr neaptur to… Es nolēmu nemosties, lai izbeigtu savu dzīvi un tiktu vaļā no Galbatoriksa, tomēr atturējos no šā soļa, cerot, ka varbūt tu esi sabiedrotais… Viņas balss lēnām noklusa.
Cik ilgi tu vari palikt tādā stāvoklī? Eragons vaicāja.
Nedēļām ilgi, taču baidos, ka man nav tik daudz laika. Šī snauda nevar atturēt nāvi uz visiem laikiem… Es to jūtu savās vēnās. Ja es nesaņemšu pretindi, inde mani pārmāks pēc trim vai četrām dienām.
Kur šo pretindi var atrast ?
To var iegūt tikai divās vietās ārpus Impērijas: pie maniem tautiešiem un vārdeniem. Tomēr manas mājas nav iespējams sasniegt pat uz pūka muguras.
Un kā ar vārdeniem ? Mēs tevi aizvestu tieši pie viņiem, bet nezinām, kur tos meklēt.
Es tev pateikšu ja dosi man vārdu, ka nekad neatklāsi viņu atrašanās vietu ne Galbatoriksam, ne arī viņa pakalpiņiem. Turklāt tev ir jāzvēr, ka neesi mani kaut kādā veidā maldinājis un neperini neko ļaunu pret elfiem, rūķiem, vārdeniem vai pūķu rasi.
Arjas prasītais bija vienkāršs, ja vien vārdus nevajadzētu pārvērst senajā valodā. Eragons zināja, ka elfa vēlas zvērestu, kas saista vairāk par pašu dzīvi. Reiz pasakot, to vairs nevar lauzt. Zvērests pār viņa lūpām nāca smagi, taču viņš beidzot spēja sakopot domas un dot savu solījumu.
Skaidrs… Piepeši viņa prātā uzplaiksnīja skati, kas viesa bailes. Viņš redzēja sevi jājam gar Beoru kalnu grēdu, dodamies uz austrumiem daudzu līgu tālumā. Eragons darīja, ko varēja, lai atcerētos ceļu, klinšainiem kalniem un pakalniem zibot garām. Tagad viņš jau devās uz dienvidiem, aizvien virzīdamies gar klinšu grēdu. Tad piepeši viss aprāvās un viņš iegāja šaurā, līkločainā ielejā. Tā locījās cauri kalniem līdz mutuļojoša ūdenskrituma pakājei, kas gāzās dziļā ezerā.
Attēls sastinga. Tas ir tālu, Arja sacīja, tomēr neļauj attālumam sevi iebiedēt. Kad tu tiksi pie Kostamernas ezera, kas atrodas Lāčzoba upes galā, paņem akmeni, piesit pie klints blakus ūdenskritumam un kliedz: AI varden abr du Shur'tugals gata vanta! Tevi ielaidis iekšā. Tevi pārbaudīs, tomēr neminstinies, lai cik riskanti tas būtu.
Kāda pretinde viņiem tev jādod ? viņš vaicāja.
Viņas balss trīcēja, taču drīz vien elfā atkal sakopoja spēkus. Saki viņiem, lai dod Tunivoras nektāru. Tagad tev mani jāpamet… Es jau esmu iztērējusi pārāk daudz enerģijas. Nerunā ar mani, ja vien nav cerību sasniegt vārdenus. Tādā gadījumā man būs jāsniedz tev zināšanas, lai vārdeni varētu izdzīvot. Paliec sveiks, Eragon, Pūka Jātniek… mana dzīve ir tavās rokās.
Arja izslīdēja no Eragona domām. Brīnumainā melodija, kas atbalsojās abu saskarsmē, tagad bija zudusi. Eragons dziļi ieelpoja un ar mokām atvēra acis. Murtags un Safīra stāvēja abās pusēs un raižpilni uzlūkoja viņu.
- Vai viss kārtībā? Murtags vaicāja. Tu te tupi jau piecpadsmit minūtes.
- Tiešām? Eragons pārjautāja, mirkšķinot acis.
Jā, un vaikstldamies kā gorgona mokās, Safīra sausi piebilda.
Eragons piecēlās, samiegdams acis, un staipīja savus notirpušos locekļus.
- Es runāju ar Arju!