Murtags vilcinājās. Eragons aši piebilda:
- Ja tu dosies prom tagad, urgļu kolonnas tev sekos. Un kur tu nonāksi, ja stāsies viņiem pretī viens pats?
- Labi, Murtags sacīja, pārmezdams seglu somas Tornaka mugurai. Bet es došos prom, kad nonāksim vārdenu tuvumā.
Eragons dega nepacietībā izprašņāt Murtagu, bet ne jau tagad, kad urgļi mina uz papēžiem. Viņš savāca savas mantas un apsegloja Ledusliesmu. Safīra savēcināja spārnus, ātri pacēlās gaisā un sāka mest lokus virs viņiem. Viņa sargāja Murtagu un Eragonu, līdz tie pameta apmetni.
Kurā virzienā lai lidoju ? viņa prasīja.
Uz austrumiem, gar Beoru kalniem.
Savēcinājusi spārnus, Safīra pacēlās augstāk un šūpojās uz silta gaisa plūsmas, turēdamās zirgu tuvumā. Interesanti kāpēc urgļi ir šeit? Varbūt viņus sūta, lai uzbruktu vārdeniem.
Tad mums jāmēģina viņus brīdināt, viņš atbildēja, vadīdams Ledusliesmu gar tumsā tikko redzamiem šķēršļiem.
47. NODAĻA Gribas sadursme
Kad pienāca rīts, Eragona vaigs bija jēls no berzēšanās pret Ledusliesmas kaklu un no iepriekšējās dienas kautiņa ar Murtagu viņam sāpēja visas maliņas. Abi pārmaiņus gulēja savos seglos visu nakti. Tas ļāva krietni apsteigt urgļu karavīrus, tomēr neviens no viņiem nezināja, vai izdosies pavisam atrauties no tiem. Zirgi bija pārguruši līdz pilnīgam spēku izsīkumam, tomēr nerimstoši auļoja uz priekšu. Viņu dzīvība bija atkarīga no tā, cik noguruši bija monstri… un no tā, vai Eragona un Murtaga zirgi izdzīvos.
Beoru kalni meta milzīgas ēnas pār zemi, zagdami saulei siltumu. Uz ziemeļiem bija Hadaraka tuksnesis tieva, balta strēmele, tikpat spoža kā sniegs pusdienlaikā.
Man ir jāpaēd, Safīra sacīja. Pagājušas vairākas dienas, kopš pēdējo reizi biju medībās. Bads sažņaudzis manu vēderu. Ja sākšu tagad, varēšu noķert nelielai uzkodai dažus no tiem lēkšojošiem briežiem.
Eragons pasmaidīja par viņas pārspīlējumiem. Dodies medībās, ja vajag, taču atstāj Arju šeit.
Es ātri. Viņš nosēja elfu no pūķa vēdera un iecēla Ledusliesmas seglos. Safīra aizlidoja prom, pazuzdama kalnu virzienā. Eragons skrēja blakus zirgam, lai pasargātu Arju no kritiena. Ne viņš, ne Murtags nepārtrauca klusumu. Urgļu dēļ vakardienas kautiņš vairs nenāca prātā, taču nobrāzumi nebija sadzijuši.
* * *
Pēc stundas Safira beidza medīt un paziņoja Eragonam par savu veikumu. Eragons priecājās, ka viņa drīz atgriezīsies. Pūķa prombūtnes laikā viņš vienmēr uztraucās.
Ceļotāji apstājās pie dīķa padzirdīt zirgus. Eragons mierīgi noplūca zāles stiebru un plucināja to, kamēr skatījās uz elfu. Viņa sapņošanu pārtrauca šķindošas skaņas, kas rodas, izvelkot zobenu no maksts. Viņš instinktīvi paķēra Zaroku un apsviedās apkārt, lūkodamies pēc ienaidnieka. Tas bija tikai Murtags, turēdams gatavībā savu garo zobenu. Viņš norādīja uz pakalnu priekšā, kur garš, brūnā apmetnī tērpies vīrs ar vāli sēdēja sarkanbrūna zirga mugurā. Viņam aiz muguras zirgos sēdēja kādi divdesmit raitnieki. Neviens nekustējās.
- Vai tie varētu būt vārdeni? Murtags vaicāja.
Eragons slepeni uzvilka stopu.
- Arja sacīja, ka tie ir neskaitāmu līgu attālumā. Tā varētu būt sargu vienība.
- Jācer, ka tie nav bandīti. Murtags uzlēca Tornaka mugurā un sagatavoja savu stopu.
- Vai mēģināsim aizbēgt no viņiem? Eragons vaicāja, apsegdams Arju ar segu. Raitnieki Arju noteikti jau bija ieraudzījuši, taču viņš gribēja noslēpt to, ka Arja ir elfa.
- No tā nebūtu nekāda labuma, Murtags sacīja, papurinot galvu. Tornaks un Ledusliesma ir labi kara zirgi, taču abi ir noguruši. Turklāt nav ātri skrējēji. Paskaties uz to vīru zirgiem gatavie auļotāji. Viņi mūs noķers, pirms būsim nojājuši pusjūdzi. Turklāt iespējams, ka viņiem ir kas svarīgs sakāms. Labāk pasaki Safīrai, lai ātrāk atgriežas.
Eragons to jau darīja. Viņš izklāstīja situāciju un pabrīdināja: Nerādies, ja vien nerodas tāda nepieciešamība. Mēs neesam Impērijā, taču es negribu, lai kāds par tevi uzzina.
Nedomā par to, sekoja viņas atbilde. Atceries, maģija tevi var pasargāt, kad ātrums un veiksme vairs nevar. Viņš sajuta, kā pūķis paceļas gaisā un steidzas pie viņiem, slīdēdams tuvu zemei.
Vīru grupa no pakalna raudzījās uz ceļotājiem.
Eragons nervozi sažņaudza Zaroku. Stieples apvītais rokturis droši gulēja zem viņa cimda. Jauneklis sacīja zemā balsī:
- Ja viņi mums uzbruks, es tos varētu aizbaidīt ar maģiju. Ja tas neiedarbosies, ir vēl ari Safira. Interesanti kā viņi reaģēs, ieraugot Jātnieku? Par viņu varenību klīst daudzi nostāsti… Varbūt ar to pietiks, lai izvairītos no kaujas.
- Pārāk nerēķinies ar to, Murtags apņēmīgi sacīja. Ja būs kauja, mums vienkārši jānogalina tik daudz viņējo, lai pārliecinātu, ka mēs neesam viņiem pa zobam.
Murtaga seja izskatījās līdzsvarota un apņēmīga.
Vadonis, kas jāja ar sarķi, pacēla vāli, liekot raitniekiem doties ceļotāju virzienā. Vīri kratīja šķēpus virs galvām un skaļi auroja, rikšodami arvien tuvāk. Viņiem pie sāniem karājās nodriskātas makstis. Ieroči bija sarūsējuši un aplipuši ar netīrumiem. Četri vīri izšāva bultas uz Eragonu un Murtagu.
Vadonis grieza vāli, un viņa vīri atbildēja ar kliedzieniem, ielencot Eragonu un Murtagu. Eragona lūpas savilkās. Viņš gandrīz palaida maģijas lādiņu viņu pūlī, tomēr atturēja sevi. Mēs vēl nezinām, ko viņi grib, viņš sev atgādināja, apvaldīdams nelāgās nojautas.
Kad Eragons un Murtags bija cieši aplenkti no visām pusēm, vadonis pieveda savu zirgu, sakrustoja rokas un kritiski nopētīja gūstekņus. Viņš sarauca uzacis.
- Nu, šie ir labāki nekā parastie atkritumi, ko atrodam! Vismaz šoreiz atradām veselīgus. Un šoreiz viņi nemaz nebija jāsašauj. Grīgs priecāsies!
Vīrs iesmējās.
Noklausoties vīra sacīto, Eragonam radās nelabas aizdomas. Safira…
- Paklau, jūs abi, vadonis iesāka, vērsdamies pie Eragona un Murtaga. Ja jūs būsiet tik laipni un noliksiet savus ieročus, mani vīri nepārvērtīs jūs dzīvos bultu makos.
Strēlnieki rēkdami pamāja. Vīrs atkal iesmējās.
Murtags vienīgi pacēla savu zobenu.
- Kas jūs esat un ko gribat? Mēs esam brīvi cilvēki, kas ceļo pa šo zemi. Jums nav tiesību mūs aizturēt.
- O, man ir visas tiesības, vīrs nicinoši izmeta. Un, kas attiecas uz manu vārdu, vergi neuzrunā savus kungus šādā tonī, ja vien viņi negrib dabūt sukas.
Eragons klusu nolamājās. Vergu mednieki! Atmiņā spilgti uzplaiksnīja Drasleonas izsolē redzētie cilvēki. Viņā uzvilnīja niknums. Puisis paraudzījās uz apkārt stāvošajiem vīriem ar naidu un riebumu.
Vadoņa sejā ievilkās rievas.
- Nometiet ieročus un padodieties!
Vergu mednieki saspringa, ledaini lūkojoties uz abiem, jo nedz Eragons, nedz Murtags nenolaida zobenu. Eragona plauksta notirpa. Viņš sadzirdēja nelielu čaboņu sev aiz muguras un skaļas lamas. Pārsteigtais jauneklis apsviedās apkārt.
Viens no vergu tirgotājiem bija noņēmis segu no Arjas sejas. Viņš pārsteigumā palika pavērtu muti, tad iesaucās:
- Torkenbrand, šitais ir elfs!
Vīri sakustējās no pārsteiguma, bet vadonis aizveda savu zirgu līdz Ledusliesmai. Viņš palūkojās lejup uz Arju un iesvilpās.
- Nu, cikta' šī varētu maksāt? kāds gribēja zināt.
Torkenbrands kādu brīdi klusēja, tad izpleta rokas un sacīja: