- Mazākais? Veselus bagātību kalnus. Impērija maksās par viņu tīrā zeltā!
Vergu tirgoņi sajūsmā klaigāja un sita cits citam uz pleca. Eragona prātā atskanēja Satīras rēkoņa, kad viņa strauji apstājās tieši virs viņu galvām. Uzbrūc! viņš iesaucās. Taču ļauj bēgt, ja viņi skrien. Pūķis acumirklī salocīja spārnus un metās lejā. Eragons ātri pabrīdināja Murtagu. Tas acumirklī saprata. Ar spēcīgu elkoņa sitienu Murtags izsita vienu no vergu tirgoņiem no segliem un iespieda papēžus Tornakam sānos.
Kara zirgs, sapurinot krēpes, palēcās uz priekšu, sagriezās un pacēlās pakaļkājās. Murtags vicināja savu zobenu, tikmēr
Tornaks metās uz priekšu, iedzīdams priekškāju pakavus no segliem izsistā vergu tirgoņa mugurā. Vīrs kliedza sāpēs.
Pirms vergu tirgoņi saprata, kas notiek, Eragons izkļuva no kņadas un pacēla rokas, iedarbinot senās valodas vārdus. Indigo gaismas lode ietriecās zemē pašā kaujas vidū, sašķīzdama pilienu strūklakā, kas drīz izzuda kā rasa saulē. Safira nolaidās no debesīm mirkli vēlāk un nostājās viņam blakus. Viņa atvēra savus žokļus, izrādot masīvos ilkņus, un rēca.
- Redziet, Eragons mēģināja pārkliegt troksni, es esmu Jātnieks!
Viņš pacēla virs galvas Zaroku, tā sarkanais asmens zaigoja saules gaismā, un tad norādīja ar to vergu tirgoņiem.
- Bēdziet, ja gribat palikt dzīvi!
Vīri nesakarīgi klaigāja un rāpās cits citam pāri, steidzoties aizlaisties pēc iespējas ātrāk. Apjukumā Torkenbrandam deniņos iecirta ar šķēpu. Viņš apdullis nokrita zemē. Vīri skrēja garām savam nokritušajam vadonim, ko kājas nes, ik pa laikam uzmezdami šausmu pilnus skatienus Safīrai.
Vadonis uzrausās kājās. Asinis tecēja no viņa deniņiem un plūda pāri vaigam sarkanās tērcēs. Murtags nolēca no zirga un skrēja pie viņa ar augsti paceltu zobenu. Torkenbrands vārgi pacēla roku, it kā mēģinādams aizkavēt sitienu. Murtags uzmeta viņam ledainu skatu un vērsa zobenu pret Torkenbranda kaklu.
- Nē! Eragons kliedza, tomēr bija jau par vēlu.
Torkenbranda bezgalvainais rumpis nogāzās zemē, saceļot
putekļu mākoni. Viņa galva nokrita ar smagu būkšķi. Eragons dieba pie Murtaga, steidzīgi bērdams vārdus.
- Vai tev smadzenes atmiekšķējušās? viņš dusmās auroja. Kāpēc tu viņu nogalināji?
Murtags noslaucīja savu zobenu gar Torkenbranda apmetni. Tērauds atstāja uz tā netīru sliedi.
- Nesaprotu, kāpēc esi noskaities…
- Noskaities, Eragons uzsprāga, esmu krietni vairāk nekā noskaities! Vai tev nebija ienācis prātā, ka mēs viņu varētu vienkārši šeit atstāt un turpināt ceļu? Nē! Tu kļūsti par bendi un nocērt viņam galvu. Viņš bija neaizsargāts!
Murtags šķita samulsis par Eragona zvērojošām dusmām.
- Mēs nevarējām viņu atstāt dzīvajos viņš bija bīstams. Pārējie aizskrēja… bez zirga viņš nekur tālu netiktu. Es negribēju, lai urgļi viņu uziet un uzzina par Arju. Tādēļ es nodomāju…
- Nogalināt viņu? Eragons pārtrauca. Safira ziņkāri paošņāja Torkenbranda galvu. Viņa mazliet pavēra muti, it kā vēlēdamās to apēst, bet tad laikam pārdomāja un piečāpoja pie Eragona sāna.
- Es vienkārši mēģinu palikt dzīvs, Murtags paziņoja,
- neviena svešinieka dzīve nav svarīgāka par manējo.
- Bet tu nevari attaisnot nepamatotu vardarbību. Kur ir tava līdzcietība? Eragons ierēcās, norādīdams uz galvu.
- Līdzcietība? Līdzcietība? Kādu līdzcietību es varu atļauties pret ienaidniekiem? Vai man būtu jāuztraucas, ka nodarīšu kādam sāpes, ja aizstāvēšu sevi? Ja es par to prātotu, būtu aizgājis bojā jau pirms daudziem gadiem! Tev jāgrib aizstāvēt pašam sevi un tos, kurus mīli, vienalga, ko tas maksā!
Eragons iedzina Zaroku atpakaļ makstī, nikni kratīdams galvu.
- Ar šāda veida domāšanu tu vari attaisnot jebkuru ļaunumu.
- Vai tev liekas, ka man tas patīk? Murtags iesaucās.
- Mana dzīve ir bijusi apdraudēta kopš dzimšanas brīža! Visas manas nomoda stundas esmu bijis spiests izvairīties no tādām vai citādām briesmām. Un miegs nekad nenāk viegli, jo es vienmēr baidos, vai ieraudzīšu nākamo rītu. Ja vispār ir bijis laiks, kad jutos drošībā, iespējams, tas bija mātes vēderā, lai gan pārlieku drošs arī tur nebiju! Tu nesaproti ja tu būtu dzīvojis ar šīm bailēm, tu apgūtu to pašu mācību, ko es: Neceri uz labāko!
- Viņš pamāja uz Torkenbranda rumpi. Viņš bija risks, ko es novērsu. Es atsakos nožēlot un netaisos mocīties par to, kas izdarīts un pagājis.
Eragons piegrūda savu seju pie Murtaga un sacīja:
- Tomēr tas nebija pareizi darīts!
Viņš piesēja Arju pie Safiras un uzrāpās Ledusliesmas mugurā.
- Uz priekšu! Murtags apveda Tornaku ap Torkenbranda augumu, kas gulēja asinīm pielietos putekļos.
Viņi auļoja uz priekšu tādā ātrumā, kas vēl pirms nedēļas šķita neiespējams; līgas kusa aiz muguras, it kā viņiem pie kājām būtu spārni. Viņi pagriezās uz dienvidiem starp diviem izplestiem Beoru kalnu atzariem. Tie izskatījās pēc spīlēm, kas tūlīt aizvērsies. No vienas virsotnes līdz otrai bija dienu ilgs gājiens. Tomēr attālums kalnu lieluma dēļ izskatījās daudz mazāks. Likās, ka viņi atrodas ielejā, kas radīta milžiem.
Kad viņi apstājās atpūsties, Eragons un Murtags paēda vakariņas klusējot un nepaceļot acu no savām bļodām. Pēc tam Eragons strupi izmeta:
- Es pirmais stāšos sardzē.
Murtags pamāja un nogūlās uz segas, uzgriezis Eragonam muguru.
Vai gribi parunāties? Safira vaicāja.
Ne tagad, Eragons nomurmināja. Ļauj man bridi padomāt; es esmu… apmulsis.
Viņa maigi pārtrauca domu saskarsmi un nočukstēja: Es tevi mīlu, mazais.
Un es tevi, viņš atbildēja. Pūķis saritinājās kamoliņā viņam blakus, sniedzot savu siltumu. Jauneklis nekustīgi sēdēja tumsā, cīnoties ar nemieru.
48. NODAĻA Bēgšana cauri ielejai
No rīta Safīra pacēlās gaisā ar Eragonu un Arju uz muguras. Puisis gribēja uz brīdi pabūt prom no Murtaga. Viņš drebēja un savilka drēbes ciešāk. Izskatījās, ka drīz sāks snigt. Safīra laiski cēlās augšup un jautāja: Par ko tu domā?
Eragons vēroja Beoru kalnus, kas slējās pāri viņiem, lai arī Safīra lidoja augstu virs zemes. Vakar tā bija slepkavība. Citādi es to nevaru nosaukt.
Safīra sasvērās uz kreiso pusi. Tā bija pārsteidzīga un nelāga rīcība, taču Murtags mēģināja rīkoties pareizi. Vīri, kas pērk un pārdod cilvēkus, pelnījuši visļaunāko. Ja mēs nebūtu uzņēmušies palīdzēt Arjai, es noķertu katru no tiem vergu tirgoņiem un saraustītu gabalos!
Jā, Eragons nomākts sacīja. Bet Torkenbrands bija bezspēcīgs. Viņš nevarēja aizstāvēties vai bēgt. Pēc īsa brīža viņš, iespējams, būtu padevies. Murtags viņam nedeva šo iespēju. Ja Torkenbrandam vismaz būtu iespēja cīnīties, arī tad nebūtu tik ļauni.
Eragon, ja arī Torkenbrandam būtu iespēja cīnīties, iznākums būtu tāds pats. Tu zini tikpat labi kā es, ka tikai retais var līdzināties tev vai Murtagam zobenu cīņā. Torkenbrands tāpat ietu bojā, lai arī liekas, ka tu domā tā būtu cienīgāka nāve.
Es nezinu, kas ir pareizi! Eragons nopūtās. Nav atbilžu, kas būtu pareizas.
Reizēm, Safīra maigi atbildēja, nav atbilžu. Gūsti mācību par Murtagu no šā gadījuma. Tad piedod viņam. Un, ja nevari
piedot, aizmirsti jo viņš negribēja tev ļaunu, lai arī cik sasteigta bija viņa rīcība. Tu vēl aizvien domā par to ?
Saraucis pieri, Eragons ierīkojās ērtāk seglos. Viņš kustējās, it kā jātu ar zirgu, nevis lidotu. Viņš pārliecās pār Safiras plecu un paskatījās, kā klājas Murtagam. Viņa uzmanību piesaistīja krāsains plankums ceļa posmā, kuru viņi jau bija mērojuši.