Urgļi bija apmetušies netālu no upes gultnes, ko viņi šķērsoja vakarvakarā. Kā urgļi varēja būt viņiem uz pēdām, ejot kājām? Safīra arī ieraudzīja monstrus un, sakļāvusi spārnus, pievilka tos cieši pie rumpja un sāka strauji nolaisties, šķeļot gaisu. Nedomāju, ka viņi mūs ir pamanījuši, viņa teica.
Eragons arī cerēja, ka ne. Viņš miedza acis no gaisa strūklas, kas kļuva spēcīgāka, kad pūķis palielināja lejupslīdes leņķi. Vadonis laikam tos triec pa galvu pa kaklu, viņš sacīja.
Jā varbūt viņi visi nomirs no spēku izsīkuma.
Kad viņi nolaidās, Murtags strupi uzsauca:
- Kas tagad?
- Urgļi mums ir uz pēdām, Eragons sacīja. Viņš norādīja uz aizmuguri, kur bija apmeties urgļu bars.
- Cik tālu mums vēl jāiet? Murtags vaicāja un pacēla rokas pret sauli, lai noteiktu, cik stundu palicis līdz saulrietam.
- Parastā gaitā? Man šķiet, vēl kādas piecas dienas. Tādā ātrumā, kā mēs ceļojam tagad, vēl kādas trīs. Taču, ja mēs nenokļūsim turp rīt, var gadīties, ka urgļi mūs notvers un Arja tad katrā ziņā nomirs.
- Viņa varētu izturēt vēl kādu dienu.
- Mēs nevaram rēķināties ar to, Eragons iebilda, vienīgais veids, kā nokļūt pie vārdeniem laikā, ir neapstājoties doties uz priekšu. Neapstāties arī, pat lai gulētu. Tā ir mūsu vienīgā iespēja.
Murtags rūgti iesmējās.
- Kā tu ceri to paveikt? Mēs jau esam ceļojuši bez pienācīga miega. Ja vien Jātnieki nav citādi veidoti kā mēs, pārējie mirstīgie, tu esi tikpat noguris kā es. Mēs esam nojājuši galvu reibinošu attālumu, un zirgi, ja tu gadījumā neesi pamanījis, ir uz sabrukuma robežas. Vēl viena tāda diena, un mēs būsim pagalam.
Eragons paraustīja plecus.
- Neko darīt. Mums nav izvēles.
Murtags vēroja kalnus.
- Es tevi varētu šeit pamest un ļaut lidot tālāk ar Safīru… Urgļi sadalītu savus spēkus, un jums rastos labāka iespēja nokļūt līdz vārdeniem.
- Tā būtu pašnāvība, Eragons sacīja, sakrustojis rokas. Tie urgļi kaut kādā veidā ir ātrāki, ejot kājām, nekā mēs savu zirgu mugurā. Viņi tevi nomedīs kā briedi. Vienīgais veids, kā izvairīties no viņiem, ir atrast patvērumu pie vārdeniem.
Par spīti sacītajam, viņš nebija drošs, vai grib, lai Murtags paliek. Man viņš patīk, Eragons pie sevis atzinās, tomēr neesmu pārliecināts, vai tas ir labi.
- Es vēlāk izbēgšu, Murtags strupi noteica. Kad mēs nonāksim pie vārdeniem, es varu pazust sānu ielejā un atrast ceļu uz Surdu, kur varu noslēpties, nepievēršot sev pārāk lielu uzmanību.
- Tātad tu paliec?
- Vai nu palikšu, vai ne, es redzēšu, kā tu nonāc pie vārdeniem, Murtags nosolījās.
Gatavi jaunam izaicinājumam, viņi visiem spēkiem centās atrauties no urgļiem, tomēr vajātāji nāca arvien tuvāk. Naktī monstri jau bija par trešdaļu ceļa tuvāk nekā no rīta. Kad abus jaunos vīriešus pārņēma nogurums, viens no viņiem gulēja zirga seglos, tikmēr nomodā esošais veda zirgus vajadzīgajā virzienā.
Eragons pilnībā uzticējās Arjas atmiņām. Elfas īpatnējā prāta dēļ reizēm viņš pieļāva kļūdas, un ceļotājiem nācās maksāt par to ar savu dārgo laiku. Pamazām viņi pagriezās uz kalnu austrumu nogāzes pakāji, raugoties pēc ielejas, kam bija jāved tieši pie vārdeniem. Pusnakts pienaca un aizgāja, bet no ielejas nebija ne miņas.
Kad saule atkal parādījās pie debesjuma, viņi priecīgi ieraudzīja, ka urgļi palikuši tālu aiz muguras.
- Šī ir pēdējā diena, Eragons sacīja, plati nožāvājoties, ja līdz pusdienlaikam nebūsim nonākuši tuvu vārdeniem, es lidošu uz priekšu kopā ar Arju. Tu varēsi doties, kurp vien vēlies. Tomēr tev vajadzēs ņemt līdzi Ledusliesmu. Es nevarēšu atgriezties pēc zirga.
- Varbūt tas nebūs nepieciešams, mēs vēl aizvien varam nokļūt laikā, Murtags sacīja. Viņš berzēja sava zobena rokturi.
Eragons paraustīja plecus.
- Mēs varētu.
Viņš devās pie Arjas un uzlika roku viņai uz pieres. Tā bija mitra un bīstami karsta. Elfas acis satraukti šaudījās zem plakstiņiem, it kā viņu mocītu murgi. Eragons piespieda pie Arjas uzacīm mitru drānu, vēlēdamies, kaut varētu ko vairāk darīt viņas labā.
Rīta otrajā pusē, kad viņi tikko bija apgājuši apkārt īpaši lielam kalnam, Eragons ieraudzīja šauru ieleju. Tā bija tik labi noslēpusies kalna tālākajā galā, ka to varēja nepamanīt. Lāčzoba upe, kuru Arja bija minējusi, izplūda no ielejas un bezrūpīgi meta lokus. Jauneklis atvieglots pasmaidīja tur viņiem bija jānokļūst.
Eragons palūkojās atpakaļ un šausmās ieraudzīja, ka attālums starp viņiem un urgļiem ir sarucis mazāks par līgu. Viņš parādīja ieleju Murtagam.
- Ja mēs varētu ielavīties tā, lai mūs nepamana, tas varētu tiem monstriem nojaukt pēdas.
Murtags neticīgi palūkojās.
- Pamēģināt varētu. Taču līdz šim viņi mūs viegli panākuši.
Tuvojoties ielejai, viņi turpināja ceļu zem Beoru kalnu meža
zariem. Koki bija gari, ar gandrīz melnu, saplaisājušu mizu, ar neasām skuju adatām tajā pašā krāsā un grubuļainām saknēm, kas pacēlās virs zemes kā kaili ceļgali. Zemi klāja čiekuri katrs bija zirga galvas lielumā. Melnas vāveres čakstēja koku galotnēs, un to acis gailēja no koku dobumiem. Zaļas, savijušās augu bārdas nokarājās no grubuļainiem zariem.
Mežs likās tik bīstams, ka mati pakausī cēlās stāvus, un Eragons jutās neomulīgi. Gaisā jautās kaut kas naidīgs, it kā koki ņemtu ļaunā viņu iebrukumu. Tie ir loti veci, Safīra sacīja, pieskaroties stumbram ar degunu.
Jā, atbildēja Eragons, un nav draudzīgi noskaņoti. Mežs kļuva aizvien biezāks. Vietas trūkums Safirai kopā ar Arju lika pacelties augstāk gaisā. Zemais krūmājs un bezceļš palēnināja gaitu. Lāčzoba upe meta līkumu blakus viņiem, piepildot gaisu ar burzguļojoša ūdens skaņu. Tuvējā virsotne aizsedza sauli, apkārtni ietinot mijkrēslī.
Pie ieejas ielejā Eragons ieraudzīja lai arī klajums izskatījās pēc smalkas līnijas starp virsotnēm, patiesībā tas bija tikpat plats kā lielākā daļa Kores ieleju. Milzīgo, izvagoto un ēnaino kalnu dēļ tā likās pavisam niecīga. Ielejas stāvās malas izraibināja ūdenskritumi. Debesis izskatījās pēc šauras līnijas, kas vijās virs galvas, lielākoties pelēku mākoņu aizsegā. No mitrās zemes cēlās pūkaina migla, un gaiss no tās kļuva auksts; tajā drīz vien varēja manīt ceļotāju elpas mutuļus. Meža zemenītes auga sūnu klājienā un papardēs, cīnoties par retajiem saules stariem. Cauri satrunējušu stumbru biežņai spraucās sarkanas un dzeltenas suņusēnes.
Viss bija kluss un mierīgs, skaņas slāpēja mitrais gaiss. Safira nolaidās purvainā klajumā blakus viņiem, un pūķa spārnu vēzieni bija savādi klusināti. Viņa pārlūkoja apkārtni. Es tikko palidoju garām putnu baram, kas bija zaļi un melni ar sarkanām strīpām uz spārniem. Nekad agrāk tādus putnus nebiju redzējusi.
Šajos kalnos viss šķiet neparasts, Eragons atbildēja. Vai iebilsti, ja lidošu ar tevi kādu brīdi? Es gribu palūkoties uz urgļiem.
Protams.
Viņš pievērsās Murtagam.
-Vārdeni ir noslēpušies šis ielejas galā. Ja mēs pasteigsimies, varam nokļūt tur pirms nakts tumsas.
Murtags noņurdēja, iespiedis rokas gurnos:
- Kā es izkļūšu no šejienes? Neredzu nevienu ieleju, kas atdalās no šīs, un urgļi pavisam drīz mūs ielenks. Man nepieciešams bēgšanas ceļš.