- Neraizējies par to, Eragons nepacietīgi sacīja. Šī ir gara ieleja, un tālāk noteikti jābūt kādai izejai.
Viņš nosēja Arju no Safiras un uzcēla uz Ledusliesmas.
- Pieskati viņu, es lidošu ar Safiru. Tiksimies tālāk uz priekšu.
Viņš uzrāpās uz Safiras muguras un piesēja sevi pie segliem.
- Uzmanies, Murtags brīdināja, domīgi saraucis uzacis, tad uzsauca zirgiem un devās atpakaļ mežā.
Tikko Safira pacēlās gaisā, Eragons sacīja: Vai tu varētu uzlidot uz vienu no tām kalnu virsotnēm ? Mēs tur varētu ieraudzīt savu galamērķi un atrast arī izeju Murtagam. Es negribētu, lai viņš klīst pa visu ieleju.
Varam pamēģināt, Safira piekrita. Taču tur būs daudz aukstāk.
Es esmu silti saģērbies.
Tad turies! Safira piepeši uzlidoja stāvus augšā, un Eragons atgāzās savā sēdekli. Viņas spārni spēcīgi vēcinājās, raujot abu ķermeņus uz augšu. Ieleja saruka līdz mazai līnijai zem viņiem. Lāčzoba upe mirdzēja kā izvīts sudrabs, kur straumē atspīdēja gaisma.
Viņi cēlās līdz mākoņu klājienam, kur gaiss bija auksta mitruma piesūcies. Viņus apņēma bezveidīga, pelēka sega, samazinot redzamību līdz rokas stiepiena attālumam. Eragons cerēja, ka viņi šajā tumsā ar kaut ko nesadursies. Viņš izstiepa roku un vēcināja to. Ūdens kondensējās uz tās un sāka tecēt lejā, saslapinot piedurkni.
Gar seju aizlaidās neskaidra, pelēka masa, un viņš ar acs kaktiņu pamanīja balodi, kas izmisīgi vēcināja spārnus. Tam pie kājām bija piesieta balta saite. Safīra metās virsū putnam, atvāzusi žokļus un izbāzusi mēli. Putns iekliedzās, kad pūķa zobi izkampa spalvu kumšķi tam no astes. Tad tas aizšāvās prom un nozuda miglā. Mirkli vēlāk noklusa arī tā neprātīgā spārnu švīkstoņa.
Kad viņi izkļuva no mākoņiem, Safiras zvīņas klāja tūkstošiem zili zaigojošu ūdens lāšu, kas mirdzināja mazas varavīksnes. Eragons nopurinājās, šļakstinādams uz visām pusēm ūdeni no drēbēm, un drebēja. Viņš vairs nespēja saskatīt zemi, vienīgi mākoņu klājus, kas lavījās starp kalniem.
Ledāji nomainīja kokus, un tie mirdzēja zili un balti zem saules stariem. Sniega mirdzums lika Eragonam aizvērt acis. Pēc brīža viņš mēģināja tās atvērt, tomēr spožums aizvien žilbināja. Nokaitināts viņš koncentrēja skatienu uz rokas izliekumu. Kā tu to vari izturēt? viņš jautāja Safīrai.
Manas acis ir spēcīgākas par tavējām, sekoja viņas atbilde.
Gaiss bija ledains. Ūdens Eragona matos sasala, izveidojot spožu bruņucepuri. Krekls un bikses bija sasalušas ragā ap viņa kājām un rokām. Safiras zvīņas kļuva slīdīgas no apledojuma, bet spārni apsarmoja. Viņi nekad agrāk nebija lidojuši tik augstu, tomēr kalnu virsotne aizvien vēl bija jūdzēm tālu.
Safiras spārnu vēzieni kļuva lēnāki un elpa aizvien smagāka. Eragons elsoja un smagi elpoja likās, ka trūkst gaisa. Mēģinādams atvairīt bailes, viņš atspiedās pret Safiras kakla radzēm.
Mums… jātiek no šejienes ārā, viņš sacīja. Acu priekšā Eragonam peldēja sarkani punkti. Es nevaru… paelpot. Likās, ka Safira viņu nedzird, tādēļ viņš atkārtoja sakāmo šoreiz skaļāk. Atbildes nebija. Viņa mani nedzird, viņš aptvēra. Puisis grīļojās, nespēdams sakopot domas, tad nosvērās uz sāniem un iekliedzās:
Nes mūs lejā!
Piepūle pilnībā iztukšoja viņa galvu. Skats nozuda tumsā.
Eragons atguva samaņu, kad abi izkļuva no mākoņiem. Jaunekļa galva pulsēja. Kas notika? viņš vaicāja, cenšoties apsēsties taisni un mulsi lūkojoties visapkārt.
Tu zaudēji samaņu, Safira attrauca.
Viņš mēģināja izlaist pirkstus caur matiem, taču apstājās, kad sajuta lāstekas. To es zinu, bet kāpēc tu man neatbildēji?
Manas smadzenes neko nespēja aptvert. Likās, ka taviem vārdiem nav jēgas. Kad tu zaudēji samaņu, sapratu: kaut kas nav kārtībā, un laidos lejā. Man nevajadzēja pārāk tālu aizlidot, lai saprastu, kas noticis.
Labi, ka tu arī nezaudēji samaņu, Eragons, nervozi iesmējies, sacīja. Safira tikai nošvīkstināja asti. Viņš sapņaini skatījās uz kalnu virsotnēm, kas slēpās aiz mākoņiem. Žēl, ka nevarējām nostāties uz vienas no tām virsotnēm… Nu, tagad vismaz mēs zinām, ka varam izkļūt no šīs ielejas tikai pa to pašu ceļu, pa kuru ienācām. Kāpēc mums pietrūka gaisa? Kā mums var pietikt gaisa šeit, bet pietrūkt tur?
Nezinu, taču es nekad neuzdrošināšos lidot tik tuvu saulei. Mums jāpatur prātā šī pieredze. Šādas zināšanas var noderēt, ja mums kādreiz būs jācīnās ar kādu citu Jātnieku.
Ceru, ka tas nekad nenotiks, Eragons sacīja. Tagad turēsimies zemāk. Vienai dienai piedzīvojumu pietiks. Viņi slīdēja pa maigām gaisa plūsmām, dreifējot no viena kalna uz citu, līdz Eragons ieraudzīja, ka urgļu kolonna nonākusi pie ieejas ielejā. Kas viņus dzen tādā ātrumā, un kā viņi to var izturēt?
Tagad, kad esam tiem tuvāk, redzu, ka šie urgļi ir lielāki par iepriekš sastaptajiem, Safira sacīja. Sie būtu krietnu galvas tiesu lielāki par garāko vīru. Nezinu, no kurienes šie ieradušies, taču tai būtu jābūt nežēlīgai vietai, kur rodas šādi monstri.
Eragons uzmeta skatienu zemei viņš neredzēja tik labi kā pūķis. Ja viņi turpinās doties uz priekšu tik ātrā solī, viņi notvers Murtagu, pirms mēs uziesim vārdenus.
Labāk cerēsim, ka ne. Varbūt mežs kavēs viņu virzību… Vai viņus varētu apturēt ar maģiju?
Eragons papurināja galvu. Apturēt… nē. Viņu ir pārāk daudz. Viņš prātoja par plāno miglas kārtu ielejā virs zemes un nosmīnēja. Tomēr es viņus varētu uz bridi aizkavēt. Viņš aizvēra acis, izvēlējās nepieciešamos vārdus, palūkojās uz miglu un nokomandēja:
- Gath un reisa du rakr!
Lejā izcēlās kņada. No augšas izskatījās, it kā zeme būtu pārtapusi milzīgā, slinki plūstošā upē. Svina pelēks miglas blāķis nogūla urgļu ceļā un sabrieda biedējošā sienā tumšā kā negaisa mākonis. Urgļi saminstinājās tās priekšā, tad turpināja ceļu kā neapstādināms triecienspēks. Migla apņēma viņus, nosedzot skatam priekšējās rindas.
Eragona spēki sāka strauji zust un sirds dauzījās kā putns krātiņā. Viņš elsoja, un acis no piepūles spiedās ārā. Jauneklis centās mazināt maģijas satvērienu aizvērt sprostu, caur kuru lauzās ārā dzīvības spēki. Mežonīgi iekliedzoties, viņš pārcirta saikni ar maģiju. Maģijas strūklas apsīka kā čūskas ar nocirstām galvām, bezspēcīgi lodājot pa smadzenēm un ķeroties pie spēka druskām. Miglas siena izklīda kā slideni dubļi. Urgļus tā nebija aizkavējusi.
Eragons vārgi gulēja uz Safiras muguras un smagi elpoja. Tikai tagad viņš atcerējās Broma vārdus:
- Maģiju ietekmē attālums tieši tāpat kā bultu vai šķēpu. Ja tu mēģini kaut ko pacelt vai pakustināt jūdzes attālumā, tam būs nepieciešams vairāk enerģijas, nekā esot tuvumā.
Vairs es to neaizmirsīšu, viņš sevī drūmi nodomāja.
Tev to vispār nevajadzēja aizmirst, Safira iestarpināja. Vispirms zemes pikucis Gileadā un tagad šis gadījums. Vai tu neņem vērā neko no Broma mācības ? Tu nogalināsi sevi, ja turpināsi būt nevērīgs.
Es ņēmu vērā, viņš nepiekāpās, berzējot zodu. Vienkārši jau pagājis kāds laiks, un man nav bijusi iespēja padomāt par to. Es nekad nebiju izmantojis maģiju no liela attāluma kā es varēju zināt, ka tas būs tik grūti ?
Safira norūcās. Vai nākamreiz tu mēģināsi atdzīvināt mirušos ? Neaizmirsti, ko Broms teica par to.
Nemēģināšu, viņš nepacietīgi sacīja. Safira tuvojās zemei, meklējot Murtagu un zirgus. Eragons labprāt būtu palīdzējis viņai, taču puisim tik tikko pietika spēka, lai nesabruktu seglos.