Safira strauji nolaidās mazā laukumiņā, un Eragons nesaprašanā ieraudzīja, ka zirgi stāv uz vietas un Murtags notupies pēta zemi. Kad Eragons nekāpa ārā no segliem, Murtags metās pie viņa un vaicāja:
- Kas noticis?
Viņš izklausījās vienlaikus dusmīgs, noraizējies un noguris.
- Es pieļāvu kļūdu, Eragons godīgi atzinās. Urgļi ir ienākuši ielejā. Es mēģināju aizkavēt viņus, taču aizmirsu vienu no maģijas pamatlikumiem, un tas man dārgi maksāja.
Drūmi skatoties, Murtags parādīja ar īkšķi pār plecu.
- Es tikko uzgāju vilku pēdas, tās ir manu abu plaukstu platumā un collu dziļumā. Šeit apkārt klīst dzīvnieki, kas varētu būt bīstami pat tev, Safira.
Viņš pagriezās pret pūķi.
- Es zinu, ka tu nevari pārvietoties pa mežu, bet vai tu varētu riņķot virs manis un zirgiem? Tas plēsoņām liks turēties pa gabalu. Citādi no manis nepaliks pat tik daudz, lai saliktu uzpirkstenī.
- Vai tu jokojies, Murtag? Eragona sejā parādījās ašs smaids. Viņa muskuļi drebēja, neļaujot koncentrēties.
- Tie ir karātavu joki, Murtags atbildēja, berzējot acis. Nespēju noticēt, ka tie paši urgļi seko mums visu šo laiku. Viņiem būtu jālido kā putniem, lai tiktu mums līdzi.
- Safira sacīja, ka šie ir lielāki nekā iepriekš redzētie, Eragons aizrādīja.
Murtags nolamājās, sažņaudzis sava zobena rokturi.
- Tas visu izskaidro. Safira, ja tevis redzētais ir tiesa, tad tie ir kuļļi urgļu izlases grupējums. Man vajadzēja iedomāties, ka vadonis būs ielikts tiem par galveno. Viņi nejāj, jo zirgi nespēj noturēt kuiļu smagumu, turklāt neviens no tiem nav mazāks par astoņām pēdām. Viņi var dienām ilgi skriet un aizvien būt kaujas gatavībā. Lai nogalinātu vienu, vajag piecus vīrus. Kuiļi nekad neiet ārā no savām alām tikai karā. Acīmredzot viņi cer uz lielu slaktiņu, ja jau sapulcinājuši tādu armiju.
- Vai mēs varam apsteigt viņus?
- Kas to lai zina? Murtags atbildēja. Viņi ir spēcīgi, neatlaidīgi, un viņu ir daudz. Var gadīties, ka mums vajadzēs ar viņiem cīnīties. Ja tiktāl nonāksim, es ceru, ka vārdeni tuvumā būs izlikuši sardzes vīrus, un tas mums palīdzēs. Par spīti mūsu meistarībai un Safīrai, mēs nevarēsim atsist kuļļus.
Eragons nogrīļojās.
- Vai vari man iedot maizes gabalu? Man kaut kas jāieēd.
Murtags ātri atnesa puskukuli maizes. Tā bija sakaltusi,
tomēr Eragons priecīgi sāka košļāt. Murtags ar bažīgu skatienu pētīja ielejas sienas. Eragons zināja, ka viņš mēģina atrast izeju.
- Gan jau tālāk kādu atradīsim.
- Protams, Murtags sacīja ar uzspēlētu pārliecību un uzsita sev pa kāju, mums jāiet.
- Kā Arja jūtas? Eragons gribēja zināt.
Murtags paraustīja plecus.
- Drudzis ir stiprāks. Viņa lokās un mētājas. Ko tu gribi? Viņas spēki zūd. Tev viņa jāaizved pie vārdeniem, pirms inde iedarbojas vēl stiprāk.
- Es tevi nepametīšu, Eragons uzstājīgi sacīja, ar katru maizes kodienu atgūdams spēkus, ne jau tagad, kad urgļi mums min uz pēdām.
Murtags atkal paraustīja plecus.
- Kā gribi, bet es tevi brīdinu viņa nomirs, ja paliksi ar mani.
- Nerunā tā, Eragons iesaucās un pieslējās sēdus Safiras seglos, palīdzi man viņu izglābt. Mēs aizvien vēl varam pagūt. Uzskati, ka dod dzīvību pret dzīvību kā izpirkumu par Torkenbranda dzīvību.
Murtaga seja acumirklī satumsa.
Es nejūtos parādā. Tu… viņš aprāvās, kad kaujas rags atbalsojās tumšajā mežā. Vēlāk es tev kaut ko paskaidrošu, viņš aprauti sacīja, skrienot pie zirgiem. Murtags pagrāba pavadas un skrēja prom, uzmezdams Eragonam niknu skatienu.
Eragons aizvēra acis, kad Safīra pacēlās gaisā. Kaut varētu gulēt mīkstā gultā un aizmirst visas nedienas! Safira, viņš sacīja, apsedzis ausis, lai nedaudz sasildītu tās, kā būtu, ja mēs tiešām aizvestu Arju pie vārdeniem ? Tiklīdz viņa būs drošībā, mēs varētu atgriezties pēc Murtaga un izglābt viņu.
Vārdeni tev neļaus, Safīra sacīja. Viņi varētu domāt, ka tu atgriezies, lai pastāstītu urgļiem, kur viņi slēpjas. Mūsu ierašanās apstākļi nav tādi, lai iegūtu viņu uzticību. Viņi gribēs zināt, kāpēc mēs atvedām "jauko" kuļļu baru tieši pie viņu vārtiem.
Mums vienkārši jāpastāsta patiesība un jācer, ka viņi noticēs, Eragons atbildēja.
Un, ko mēs iesāksim, ja kuļļi uzbruks Murtagam ?
Cīnīsimies, protams! Es nepieļaušu, ka kuļļi notver Arju vai Murtagu, Eragons dedzīgi sacīja.
Cik cildeni, pūķis sacīja diezgan izsmejoši. Turklāt mēs taču varētu nogalināt labi daudz urgļu tu ar maģijas un zobena palīdzību, bet es varētu cīnīties ar zobiem un nagiem tomēr galu galā tas būtu veltīgi. Viņu ir pārāk daudz… Mēs viņus nevaram sakaut mēs paši piedzīvotu sakāvi.
Ko tad lai dara? Es nepametīšu Arju un Murtagu viņu rokās.
Safīra novēcināja asti, un tās galiņš skaļi nošvīkstēja gaisā. Es tev to nemaz nelūdzu. Tomēr, ja mēs uzbruksim pirmie, mēs varētu iegūt priekšrocības.
Vai tu esi kļuvusi traka? Viņi… Eragona balss noklusa, kamēr viņš par to domāja. Viņi neko nevarēs pasākt, viņš secināja.
Tieši tā, Safīra sacīja. Mēs varam radīt lielus zaudējumus no augstuma.
Metam akmeņus uz viņiem! Eragons piedāvāja. Tas viņus varētu izklīdināt.
Ja vien viņu galvaskausi nav pietiekami biezi, lai pasargātu no akmeņiem. Safira sasvērās uz labo pusi un ātri nolaidās pie Lāčzoba upes. Viņa sagrāba nagos vidēja lieluma laukakmeni, kamēr Eragons salasīja vairākus dūres lieluma oļus. Safira slīdēja nedzirdamiem spārnu vēzieniem, līdz viņi nonāca virs urgļu armijas. Tagad! viņa iesaucās, palaižot vaļā savu kravu. Atskanēja slāpēts troksnis, lādiņiem krītot cauri koku galiem un nolaužot zarus. Pēc īsa brīža ielejā atskanēja brēcieni.
Eragons savilka lūpas smaidā, izdzirdējis, kā urgļi metās meklēt patvērumu. Sameklēsim vairāk munīcijas, viņš piedāvāja, cieši piespiežoties Satīrai. Viņa piekrītoši norūcās un atgriezās pie upes.
Darbs bija smags, taču viņiem izdevās aizkavēt urgļu virzīšanos uz priekšu tomēr pilnībā apturēt viņus nebija iespējams. Katru reizi, kad Safira laidās pēc akmeņiem, urgļi neatlaidīgi devās uz priekšu. Tomēr pūķa un Eragona kopējie pūliņi ļāva Murtagam atrauties no urgļiem.
Stundām ritot, ielejā pienāca vakars. Saule nedāļāja siltumu, un gaisā pamazām iezagās sala dzēlieni, bet migla pārvērtās par sarmu un noklāja kokus. Nakts dzīvnieki sarosījās savās alās un raudzījās no ēnainām slēptuvēm uz svešiniekiem, kas neaicināti šķērso viņu zemi.
Eragons turpināja pētīt kalnu malas, meklējot ūdenskritumu, kas iezīmētu ceļojuma beigas. Viņš sāpīgi apzinājās, ka katra minūte tuvina Arju nāvei.
Ātrāk, ātrāk! puisis klusu čukstēja, raudzīdamies lejā uz Murtagu. Pirms Safira atkal devās savākt jaunu munīcijas kravu, Eragons sacīja: Atliksim uz brīdi akmeņus un aplūkosim Arju. Diena ir gandrīz galā, un es baidos, ka viņas dzīves stundas ir skaitītas, ja vien tās nav kļuvušas par minūtēm.
Arjas dzīve tagad ir Likteņa rokās. Tu izlēmi palikt kopā ar Murtagu, un tagad par vēlu mainīt domas, tādēļ beidz mocīties par to… Manas zvīņas dreb no taviem prātojumiem. Labākais, ko mēs tagad varam pasākt, ir turpināt uzbrukumu urgļiem. Eragons apzinājās, ka viņai ir taisnība, tomēr pūķa vārdi nenomierināja. Viņš no jauna sāka meklēt ūdenskritumu, tomēr varēja saskatīt vien milzīgu kalnu grēdu.
Ielejā sāka kļūt pavisam tumšs, tumsa klāja kokus un kalnus kā tintes plankums. Lai gan viņai bija asa dzirde un jutīgs deguns, biezajā mežā pat Safira vairs nespēja noteikt urgļu atrašanās vietu. Nakts melnumā nespīdēja arī mēness, kas ceļotājiem varētu palīdzēt, vēl paies dažas stundas, pirms tas uzlēks pār kalniem.