Safira sasvērās uz kreisajiem sāniem un planēja gar kalnu kori. Eragons juta, kā kalni paslīd garām, tad samiedza acis, jo ieraudzīja tālumā mazu, baltu līniju. Vai tas varētu būt ūdenskritums? viņš prātoja.
Viņš paskatījās debesīs, kurās vēl jautās saulrieta atstātā gaisma. Kalnu tumšie stāvi sakļāvās kopā un veidoja raupju kausu, kas noslēdza ieleju. Kā tu domā, vai vārdeni jau zina par mums1 ? Varbūt viņi izsūtīs vīrus, lai mums palīdzētu?
Šaubos, vai viņi mums palīdzēs, ja nebūs noskaidrojuši esam draugi vai ienaidnieki, Safira aprauti atbildēja, dodamās zemes virzienā. Es lidoju pie Murtaga mums tagad jāpaliek kopā ar viņu. Tā kā es nevaru sajust urgļus, viņi var pielavīties pie Murtaga, mums nezinot.
Eragons izvilka Zaroku no maksts, prātodams, vai ir jau atguvis spēkus, lai varētu cīnīties. Safira nolaidās Lāčzoba upes kreisajā krastā un nogaidot pietupās. Tālumā šalca ūdenskritums. Viņš tuvojas, pūķis sacīja. Eragons sasprindzināja dzirdi un sadzirdēja pakavu dipoņu. Murtags auļos nesās no meža, dzenot zirgus sev pa priekšu. Viņš ieraudzīja abus, tomēr neapstājās.
Eragons nolēca no Safiras un pēc brīža jau skrēja līdzās Murtagam. Safira devās pie upes, lai varētu abiem sekot, koku netraucēta. Pirms Eragons paguva pastāstīt jaunumus, Murtags sacīja:
- Redzēju, kā jūs metāt akmeņus uz kuiļiem, tas bija labi. Vai viņi apstājās vai griezās atpakaļ?
- Viņi aizvien vēl ir mums aiz muguras, bet mēs neesam tālu no ielejas centra. Kā jūtas Arja?
- Viņa vēl ir dzīva, Murtags asi attrauca. Viņš strauji elpoja. Jaunā vīrieša nākamie vārdi skanēja maldinoši mierīgi, it kā slēpjot viņa stingro apņemšanos:
- Vai tuvumā ir kāda ieleja vai aiza, pa kuru varu doties prom?
Satraucies Eragons pārcilāja prātā, vai redzējis tuvumā kādu plaisu tuvējos kalnos. Uz kādu brīdi viņš pavisam bija aizmirsis par Murtaga nodomu.
- Tagad ir tumšs, viņš izvairīgi iesāka, paceldams zemu nolīkušu zaru, varēju kaut ko nepamanīt, taču… nē, es tādu neredzēju.
Murtags nikni nolamājās un apstājās, kā zemē iemiets, vilkdams zirgu pavadas, līdz arī tie nekustēja ne no vietas.
- Tu gribi sacīt, ka šobrīd vienīgā vieta, kurp varu doties, ir pie vārdeniem?
- Jā, bet mums jāturpina skriet. Urgļi gandrīz ir mūs panākuši!
- Nē! Murtags dusmīgi iebilda. Viņš piebakstīja Eragonam ar pirkstu:
- Es tevi brīdināju, ka neiešu pie vārdeniem, bet tu neatkāpies, un nu esi ievilcis mani starp diviem dzirnakmeņiem! Tev prātā ir tikai elfas atmiņas. Kāpēc tu man neteici, ka te nav citas izejas?
Eragons salēcās no apvainojumu krusas un kliedza pretī:
- Es zināju tikai to, kur mums jāiet, nevis kas atrodas blakus! Nevaino mani par to, ka izlēmi nākt līdzi!
Murtags svelpjoši elpoja; kad viņš nikni aizgriezās prom, Eragons redzēja tikai sava biedra nekustīgo, saliekušos stāvu. Viņa paša pleci bija saspringti un kaklā pulsēja vēna. Nepacietībā gaidot, jauneklis iecirta rokas sānos.
Kāpēc jūs apstājāties ? Safīra satraukti vaicāja.
Nenovērs manas domas.
- Kas tev par problēmu ar vārdeniem? Kas tur var būt tik briesmīgs, ja tu slēp to pat tagad? Vai tu labāk gribi cīnīties ar kuiļiem, nevis pastāstīt man? Cik reižu mums jāatgriežas pie tā, līdz tu man uzticēsies?
Iestājās ilgs klusuma brīdis.
Urgļi! Safīra atgādināja.
Es zinu, Eragons sacīja, mēģinot nezaudēt savaldīšanos. Tomēr mums jātiek galā ar šo.
Ātrāk, ātrāk!
- Murtag, Eragons nopietni ierunājās, ja vien tu negribi iet bojā, mums jādodas pie vārdeniem. Neliec man nokļūt viņu rokās, nezinot, kā viņi rīkosies, ieraudzījuši tevi. Tas varētu būt gana bīstami arī bez nevajadzīgiem pārsteigumiem.
Beidzot Murtags pagriezās pret Eragonu. Viņš strauji un smagi elpoja kā stūrī iedzīts vilks. Murtags brīdi vilcinājās un tad sacīja aizlauztā balsī:
- Tev ir tiesības zināt. Es… es esmu Morzana, pirmā un pēdējā Atkritēja dēls.
49. NODAĻA Dilemmas priekšā
ERagons zaudēja valodu. Viņa prāts nespēja pieņemt Murtaga teikto. Atkritējiem taču nebija bērnu, un nepavisam jau nu ne Morzanam. Morzanam! Cilvēkam, kas nodeva Jātniekus Galbatoriksam un bija pats uzticamākais karaļa kalps līdz pat pašai nāvei. Vai tā varētu būt taisnība?
Safiras šoks skāra Eragonu sekundi vēlāk. Viņa brāzās no upes cauri kokiem un krūmiem, lai ātrāk nonāktu viņam blakus, zobus atiezusi un asti brīdinoši pacēlusi. Esi gatavs uz visu, viņa brīdināja. Iespējams, viņš prot lietot maģiju.
- Vai tu esi viņa mantinieks? Eragons vaicāja, slepeni sniegdamies pēc Zaroka. Ko viņš grib no manis ? Vai viņš patiešām strādā valdnieka labā ?
- Es to neizvēlējos! Murtags kliedza, ciešanās saviebis seju. Viņš izmisīgi raustīja drēbes, noraudams apmetni un kreklu, lai atsegtu ķermeni.
- Paskaties! viņš lūdza, pagriezdams muguru Eragonam. Murtaga muskuļoto, iedegušo ādu šķēla sen sadzijusi balta rēta, kas stiepās no labā pleca līdz kreisajam gurnam, liecība par šaušalīgām ciešanām.
- Vai redzi? Murtags jautāja rūgtā balsī. Tagad viņš runāja ātri, it kā juzdamies atvieglots, ka beidzot atklājis savu noslēpumu. Kad man iecirta šo rētu, biju tikai trīs gadus vecs. Morzans dzēruma trakumā meta man ar zobenu, kad skrēju garām. Manu muguru pāršķēla tas pats zobens, kas tev tagad rokā, vienīgā lieta, ko cerēju saņemt mantojumā, līdz Broms
nozaga to no mana tēva līķa. Man paveicās tā vismaz šķiet ka tuvumā bija dziednieks, kas izglāba man dzīvību. Tev jāsaprot, ka man nav maigu jūtu pret Impēriju vai karali. Neesmu viņiem zvērējis uzticību, un tev es nevēlu ļaunu! Murtags izmisīgi bēra.
Eragons smagu sirdi noņēma roku no Zaroka roktura.
- Tavu tēvu, viņš stomījās, nogalināja…
- Jā, Broms, Murtags sacīja. Viņš lēnām uzstiepa kreklu pāri galvai.
Rags atskanēja viņiem tieši aiz muguras. Eragons iekliedzās:
- Nāc, bēgsim kopā!
Murtags paraustīja zirgu pavadas, tie uzsāka izmocītu riksi; viņa skatiens sastindzis raudzījās uz priekšu, tikmēr Arja nevarīgi kūļājās Ledusliesmas seglos. Safira palika Eragona tuvumā, viegli turēdamās līdzi ar savām garajām kājām. Tu varētu mierīgi iet pa upes gultni, Eragons sacīja, kad pūķim bija jālaužas cauri biezam zaru tīklam.
Es tevi neatstāšu kopā ar viņu.
Eragons priecājās par pūķa gādību. Morzana dēls! Tad viņš piebilda:
- Tavam stāstam grūti noticēt. Kā es varu zināt, ka tu nemelo?
- Kāpēc man būtu jāmelo?
- Tu varētu būt…
Murtags viņu aprāva pusvārdā:
- Es tev neko nevaru pierādīt. Paturi pie sevis savas šaubas, līdz nonākam pie vārdeniem. Viņi mani uzreiz pazīs.
- Man jāzina, Eragons turpināja, vai tu kalpo Impērijai.
- Nē. Un, ja arī kalpotu, uz ko es varētu cerēt, ceļojot ar tevi? Ja man būtu padomā sagūstīt tevi vai nogalināt, es tevi atstātu cietumā. Murtags sastomījās, lecot pāri gulošam baļķim.
- Tu varētu vest urgļus pie vārdeniem.
- Tad kādēļ es vēl esmu kopā ar tevi? Murtags strupi izmeta. Es tagad zinu, kur ir vārdeni. Kāda jēga nodot sevi viņu rokās? Ja es gribētu uzbrukt viņiem, tad mestos apkārt un dotos pie urgļiem.