- Tagad? Viņa ir tik tikko dzīva! Kur viņa ņems spēku, lai kaut ko pateiktu?
- Es nezinu, kliedza Murtags, bet labāk kaut ko izdomā, jo mēs nevaram cīnīties ar veselu armiju.
Eragon! Safīra steidzīgi ierūcās.
Kas ir?
Mēs esam nepareizajā ezera pusē! Es redzēju Arjas atmiņas tavās domās un tikko sapratu, ka šī nav pareizā vieta. Viņa piespieda galvu pie krūtīm, jo viņu virzienā drāzās nākamais bultu lietus. Pūķa aste sāpēs noraustījās, kad tās ietriecās ķermenī. Es nevaru to ilgāk izturēt! Viņi saraustīs mani gabalos!
Eragons iebāza Zaroku atpakaļ makstī un iesaucās:
- Vārdeni ir otrā ezera pusē. Mums jāiet cauri ūdenskritumam!
Viņš šausmās pamanīja, ka urgļi otrā Kostamernas pusē
gandrīz bija nonākuši pie ūdenskrituma.
Murtaga skatiens pašāvās uz dārdošo ūdens sienu, kas aizšķērsoja viņu ceļu.
- Zirgus mēs tam cauri nedabūsim, ja arī paši saņemsimies!
- Es piedabūšu zirgus mums sekot, Eragons atcirta. Un Safira nesīs Arju. Urgļu kliedzieni un saucieni iztrūcināja Ledusliesmu. Elfa kuļājās tā seglos, nenojaušot par briesmām.
Murtags paraustīja plecus.
- Tas ir labāk nekā tikt sacirstam gabalos. Viņš ātri atsaitēja Arju no segliem, un Eragons notvēra elfu, kad tā jau slīdēja lejā.
Esmu gatava! Safira sacīja, pieceļoties pussēdus. Urgļu rindas saminstinājās, viņi nesaprata, ko pūķis grib darīt.
- Tagad! Eragons iesaucās. Viņi abi ar Murtagu uzcēla Arju pūķim mugurā un nostiprināja kājas seglu kāpšļos. Safira savēcināja spārnus un laidās pāri ezeram. Urgļi iegaudojās, redzēdami, kā pūķis izbēg. Bultas atsitās pret viņas vēderu. Kuļļi otrā krastā pielika soli, lai nonāktu pie ūdenskrituma pirms pūķa nolaišanās.
Eragons domās ar spēku ietriecās zirgu pārbiedētajos prātos. Izmantojot seno valodu, viņš pateica: Ja zirgi nepeldēs cauri ūdenskritumam, urgļi abus nogalinās un apēdīs. Lai arī dzīvnieki nesaprata pilnīgi visu sacīto, vārdu jēga bija nepārprotama.
Ledusliesma un Tornaks nopurināja galvu un traucās uz dārdošo priekškaru, zviegdami, kad ūdens atsitās pret muguru. Viņi kārpījās, cenšoties palikt virs ūdens. Murtags iebāza zobenu makstī un lēca ūdenī. Viņa galva pazuda zem ūdens mutuļa, bet pēc brīža jau Murtags atkal parādījās virs ūdens šķaudot un sprauslājot.
Urgļi bija Eragonam tieši aiz muguras viņš dzirdēja monstru pēdas atsitamies pret sīkajiem piekrastes oļiem. Puisis ar kaujas saucienu metās ūdenī, aizverot acis tieši sekundi pirms tam, kad aukstais ūdens aizsita elpu.
Ūdenskrituma pārdabiskais smagums triecās pret Eragona plecu, draudot salauzt jaunekļa mugurkaulu. Ūdens dārdoņa apdullināja. Viņš ar ceļiem atsitās pret ezera akmeņaino dibenu, atspērās no visa spēka un izrāvās virs ūdens virsmas. Pirms Eragons paguva ievilkt gaisu, ūdens kaskāde atkal pasita viņu zem ūdens.
Vienīgais, ko viņš paguva ieraudzīt, bija apkārt mutuļojošais baltu putu plīvurs. Eragons izmisīgi kārpījās līdz ūdens virsmai, lai ievilktu gaisu, taču spēja pacelties tikai dažas pēdas, un ūdens aizkars atkal aizšķērsoja ceļu. Jauneklis krita panikā, svaidīdams rokas un kājas un cīnīdamies ar ūdeni. Zaroks un izmirkušās drēbes viņu atkal novilka ezera dibenā. Eragons nespēja pat izrunāt senos vārdus, kas glābtu viņa dzīvību.
Piepeši spēcīga roka sagrāba viņa kreklu un vilka cauri ūdenim. Puiša glābējs īrās cauri ezeram ar ātriem, īsiem vēzieniem, un Eragons cerēja, ka tas ir Murtags, nevis kāds urglis. Viņi iznira un nostājās uz oļiem klātās pludmales. Eragons mežonīgi drebēja pie visām miesām.
Labajā pusē viņš sadzirdēja cīņas troksni un apsviedās apkārt, sagatavodamies urgļu uzbrukumam. Monstri otrā krastā kur viņš bija stāvējis pirms īsa brīža krita zem bultu krusas, kas lidoja no klints plaisām. Neskaitāms daudzums urgļu peldēja ūdenī, bultām caururbtos vēderus uz augšu pavērsuši. Urgļi Eragona pludmalē arī bija ielenkti. Neviena no monstru grupām nevarēja aizbēgt no klajuma, kad viņiem aiz muguras kādā nesaprotamā veidā bija uzradušies karavīri tieši tajā vietā, kur ezers saskārās ar kalnu. Vienīgais, kas kavēja tuvākos kuļļus uzbrukt Eragonam, bija neatslābstošs bultu lietus, likās, ka neredzamie strēlnieki apņēmušies paturēt urgļus līcī.
Aizsmakusi balss Eragonam aiz muguras sacīja:
- Akh Gunteraz dorzada! Par ko viņi domāja? Tu varēji noslīkt!
Eragons pārsteigumā sarāvās. Viņam blakus nebija Murtags, bet gan mazs vīriņš, kas stiepās puisim tikai līdz elkonim.
Rūķis spieda ūdeni no garās, cirtainās bārdas. Viņam bija masīvs krūškurvis un mugurā bruņukrekls ar īsām piedurknēm, kas atklāja rūķa muskuļainās rokas. No platas ādas jostas, kas bija apjozta ap vidukli, nokarājās kara cirvis. Rūķim galvā stingri turējās vēršādas cepure ar metāla daļām, kurā vīdēja āmura simbols divpadsmit zvaigžņu ielenkumā. Pat ar visu cepuri rūķis bija tikai četras pēdas garš. Viņš ilgpilnām acīm lūkojās uz kauju un sacīja:
- Barzul, es gribētu būt tur!
Rūķis! Eragons izvilka Zaroku un skatījās apkārt, vai neieraudzīs Safīru un Murtagu. Klintī pavērās divas divpadsmit pēdu biezas durvis, atklājot plašu tuneli aptuveni trīsdesmit pēdas garu -, kas urbās nezināmās kalna dzīlēs. Eju izgaismoja bāla gaisma, kas nāca no lampām pie sienas. Tā atblāzmojās arī ezera ūdenī.
Safīra un Murtags stāvēja pie tuneļa, un viņus ielenca cilvēku un rūķu bars. Murtagam pie elkoņa stāvēja vīrs ar kailu galvu, bez bārdas, tērpies purpura un zelta drānās. Viņš bija garāks par pārējiem cilvēkiem un turēja dunci Murtagam pie rīkles.
Eragons jau tiecās pēc maģijas, taču cilvēks purpura un zelta drānās asi un draudīgi iesaucās:
-Apstājies! Ja tu ķersies pie maģijas, es nogalināšu tavu dārgo draugu, kas bija tik laipns un minēja, ka esi Jātnieks. Nemaz neceri, ka nezināšu, ka gatavojies ķerties pie maģijas. No manis tu neko nenoslēpsi.
Eragons mēģināja kaut ko pateikt, bet vīrs ieņurdējās un vēl ciešāk piespieda nazi Murtagam pie rīkles.
Neko nedari! Ja tu kaut ko teiksi vai darīsi, viņš mirs. Tagad visi iekšā.
Viņš atmuguriski iegāja tunelī, velkot Murtagu sev līdzi un cieši skatīdamies uz Eragonu.
Safira, ko lai es tagad daru ? Eragons ātri apvaicājās, kad cilvēki un rūķi sekoja Murtaga sagūstītājam, vedot līdzi zirgus.
Ej viņiem Ildzi, viņa ieteica, un cerēsim, ka izdzīvosim. Viņa arī pati devās iekšā, un apkārtējie meta uz pūķi nervozus skatienus. Eragons negribīgi sekoja viņai, apzinādamies, ka karavīri nenovērš no abiem acis. Viņa glābējs rūķis gāja puisim blakus, uzlicis roku uz āvas roktura.
Pilnīgi pārguris, Eragons iestreipuļoja kalna iekšienē. Akmens durvis aizcirtās viņam aiz muguras ar klusu švīkstu. Jauneklis atskatījās un tur, kur iepriekš bija durvis, ieraudzīja gludu sienu. Viņi bija ieslēgti kalnu iekšienē, bet vai atradās drošībā?
50. NODAĻA Meklējot atbildes
ŠEIT strupi noteica plikgalvains virs. Viņš atkapas, turēdams nazi stingri piespiestu zem Murtaga zoda, C^tad pagriezās pa labi un pazuda aiz arkveida durvīm. Karavīri piesardzīgi viņiem sekoja, paturēdami acīs Eragonu un Safīru. Zirgus aizveda uz citu tuneli.
Samulsis par notikumu gaitu, Eragons sekoja Murtagam. Viņš palūkojās uz Safīru, lai pārliecinātos, ka Arja vēl aizvien ir piesieta tai uz muguras. Viņai jāsaņem pretinde, jauneklis izmisis domāja, zinot, ka skilnabraga šajā pašā brīdī turpina savu nāvējošo iedarbību.