Plikgalvainais vīrs gausi rāpās cauri Eragona pieredzei kā dzelkšņaina vīnstīga pretī saulei. Viņš uzmanīgi, domu pa domai izritināja vairākas lietas, kuras, kā Eragonam likās, nemaz nebija svarīgas, piemēram, atmiņas par viņa māti Selēnu, turklāt izskatījās, ka vīrs vilcinās ar nolūku lai paildzinātu viņas dēla ciešanas. Plikgalvis ilgu laiku pētīja Eragona atmiņas par razakiem un vēlāk arī par Ēnu. Tikai tad, kad jaunekļa piedzīvojumi bija izvētīti sprīdi pa sprīdim, vecais vīrs devās prom no Eragona domām.
Zonde izslīdēja no prāta kā skabarga. Eragons nodrebēja, salīgojās un nogāzās uz grīdas. Pēdējā mirklī viņu satvēra spēcīgas rokas un lēni noguldīja uz vēsā marmora grīdas. Zēns aiz muguras izdzirdēja iesaucamies Oriku:
- Tu aizgāji par tālu! Viņš nebija tik spēcīgs, lai to izturētu!
- Viņš izdzīvos. Un ar to pilnīgi pietiek, mocītājs strupi attrauca.
Atskanēja nikns ņurdiens: Ko tad tu atradi?
Klusums.
- Nu, vai viņam var uzticēties vai ne?
Vecais vīrs lēnām nobubināja:
- Viņš… nav jūsu ienaidnieks.
Istabā atskanēja skaļas atvieglojuma nopūtas.
Eragona plakstiņi atsprāga vaļā. Viņš piesardzīgi pieslējās stāvus.
- Lēnām, lēnām, Oriks sacīja, aplikdams spēcīgu roku zēnam ap pleciem un palīdzēdams tikt kājās. Eragons grīļojās un nikni lūrēja uz plikgalvaino vīru. Safiras rīklē atskanēja dobjš rūciens.
Plikgalvis tam nepievērsa ne mazāko uzmanību. Viņš pagriezās pret Murtagu, pret kuru vēl aizvien bija pavērsts kails zobens. Tagad tava kārta.
Murtags sastinga un pakratīja galvu. Zobens viegli iešķēla viņa kaklu. No brūces sāka pilēt asinis. Nē.
- Tevi te neuzņems, ja tu atteiksies.
- Eragons tika atzīts par uzticamu, tādēļ jūs nevarat man draudēt, ka viņu nogalināsiet, lai iespaidotu manu lēmumu. Tā kā jūs to nevarat, es neatklāšu savu prātu, lai ko jūs teiktu vai darītu.
Saverkšķījis lūpas smīnā un saraucis sarus, kas laikam bija uzacis, plikgalvainais vīrs noteica: Un kā ar tavu dzīvību? Es varu tev to atņemt.
- Šiem draudiem nebūtu nekādas jēgas, Murtags attrauca akmenscietā balsī, kurā skanēja nesalaužama pārliecība.
Vecais virs nikni iekliedzās: Tev nav izvēles! Viņš paspēra soli uz priekšu un uzlika uz Murtaga pieres savu plaukstu. Murtags sastinga, un viņa seja dusmās sasala, dūres savilkās un kakla muskuļi uzpampa. Acīmredzot viņš cīnījās pret uzbrukumu ar visu savu spēku. Saniknots un sašutis plikgalvainais vīrs atieza zobus; viņa pirksti nežēlīgi ieurbās Murtaga plecos.
Eragons aiz līdzjūtības nodrebēja, saprotot, kāda cīņa starp abiem risinājās. Vai tu viņam nevari palīdzēt?
Nē, Safira klusi atbildēja. Viņš nevienam neļauj ieskatīties savā prātā.
Oriks drūmi skatījās uz abu cīņu. Ilf carnz orodūm! viņš nomurmināja, tad metās uz priekšu un iekliedzās: Pietiek! Rūķis sagrāba plikgalvainā vīra roku un atrāva to nost no Murtaga ar milzu spēku, kas nemaz neatbilda viņa augumam.
Vecais vīrs aizstreipuļoja prom un nikni metās virsū Orikam.
- Kā tu uzdrošinies! viņš auroja. Tu apšaubi mani kā komandieri vispirms tu atvēri vārtus bez atļaujas un tagad vēl šis pārkāpums! Tu esi rīkojies nekaunīgi un nodevīgi. Vai domā, ka tavs karalis tevi tagad aizsargās?
Oriks aizsvilās: Tu viņiem ļautu aiziet bojā! Ja es kaut mirkli vilcinātos, urgļi nogalinātu viņus! Viņš norādīja uz Murtagu, kas smagi elpoja. Mums nav tiesību spīdzināt viņu, lai iegūtu informāciju! Ažihads to nepieļautu. Tu pārbaudīji Jātnieku un atzini par nevainīgu. Turklāt viņi atveda Arju.
- Vai tu viņam ļausi ienākt, neejot cauri pārbaudījumam? Vai tu esi tik dumjš un ļausi viņam mūs visus apdraudēt? plikgalvis pieprasīja paskaidrojumus. Viņš samiedza acis kā zebiekste, tik tikko valdīdams niknumu. Izskatījās, ka viņš ir gatavs rūķi saraut gabalos.
- Vai viņš spēj izmantot maģiju?
- Tas ir…
- Vai viņš spēj? Oriks rēca, un viņa dobjā balss atbalsojās tukšajā telpā. Piepeši no plikgalvainā vīra sejas nozuda visas emocijas. Viņš sažņaudza rokas aiz muguras.
-Nē.
- No kā tad tu baidies? Viņš nespēj izbēgt un nevar mūs visus noburt, jo sevišķi, ja tavas spējas ir tik lielas, kā tu pats apgalvo. Taču neklausies mani pajautā Ažihada viedokli.
Plikgalvainais vīrs kādu brīdi blenza uz Oriku ar neizdibināmu sejas izteiksmi, tad paraudzījās griestos un aizvēra acis. Plecos iegūla savāds stingums, tomēr viņa lūpas kustējās, neizdvešot ne skaņu. Bālajā ādā virs acīm izlocījās dziļa rieva, un viņa pirksti savilkās, it kā tie žņaugtu neredzama ienaidnieka rīkli. Viņš tā stāvēja vairākas minūtes iesaistīts nedzirdamā sarunā.
Kad vīra acis atvērās, viņš nepievērsa Orikam nekādu uzmanību un uzbrēca kareivjiem: Ejiet! Nonācis pie durvju ailes, viņš pagriezās pret Eragonu.
- Tā kā man neizdevās pabeigt pārbaudi, tu un… tavs draugs paliksiet šeit visu nakti. Ja viņš grasīsies bēgt, viņu nogalinās.
Izteicis šos vārdus, plikgalvis pagriezās uz papēža un devās ārā no istabas bālais galvaskauss šķita vēl blāvāks lāpu gaismā.
- Paldies, Eragons nočukstēja Orikam.
Rūķis norūca: Parūpēšos, lai jums atnes kaut ko ēdamu. Viņš nočukstēja dažus vārdus un devās prom, galvu grozīdams. Aizvēris durvis, viņš aizšāva tām priekšā bultu.
Eragons apsēdās, juzdams pilnīgu spēku izsīkumu no dienas notikumiem un smagā ceļojuma. Viņa plakstiņi bija smagi. Satīra apsēdās jauneklim blakus. Mums jābūt uzmanīgiem. Liekas, ka mums šeit ir tikpat daudz ienaidnieku kā Impērijā. Pārāk noguris, lai runātu, viņš pamāja ar galvu.
Murtags stiklainām acīm un pilnīgi bez spēka atspiedās pret tālāko sienu un lēnām noslīdēja uz spīdīgās grīdas. Viņš piespieda piedurkni pie kakla, no kura vēl aizvien sūcās asinis.
- Vai ar tevi viss kārtībā? Eragons vaicāja. Murtags pakratīja galvu. Vai viņš kaut ko izdabūja no tevis?
-Nē.
- Kā tev izdevās neielaist viņu prātā? Plikgalvja domu spēks bija tik varens.
- Es esmu… esmu labi apmācīts, Murtags ar rūgtumu balsī paskaidroja.
Telpā iestājās klusums. Eragona skatienu piesaistīja viens no svečturiem, kas karājās stūrī. Puiša domas neskaidri klejoja, līdz viņš izmeta:
- Es nepateicu, kas tu esi.
Murtags atviegloti pamāja ar galvu. Paldies, ka nenodevi mani.
- Viņi tevi nepazina. -Nē.
- Un tu vēl aizvien apgalvo, ka esi Morzana dēls.
- Jā, viņš nopūtās.
Eragons sāka runāt, taču aprāvās, kad sajuta karstu šķidrumu nopakšķam uz rokas. Viņš palūkojās lejā un pārsteigts ieraudzīja tumšu asins lāsi uz savas ādas. Tā bija notecējusi no Safiras spārna. Es piemirsu! Tu esi ievainota! viņš iesaucās, ar pūlēm piesliedamies kājās. Labāk es tevi sadziedēšu.
Uzmanies! Kad esi noguris, viegli pieļaut kādu kļūdu.
Zinu. Safira izpleta spārnu un izklāja uz grīdas. Murtags skatījās, kā Eragons pārvilka ar plaukstu pāri plānajai, zilajai spārna membrānai un sacīja: Waise heill, katru reizi, kad atklāja kādu bultas radītu caurumu. Laimīgā kārtā visus ievainojumus arī uz pūķa deguna bija samērā viegli izārstēt.
Pabeidzis dziedināšanu, Eragons atslīga pret Safiru un smagi elsoja. Viņš juta, kā pūķa lielā sirds dauzās dzīvīgā ritmā.
- Ceru, ka viņi drīz atnesīs kaut ko ēdamu, Murtags sacīja.