Eragons paraustīja plecus viņš jutās pārāk noguris, lai
justu izsalkumu. Puisis sakrustoja rokas, juzdamies savādi bez Zaroka ierastā smaguma pie sāna. Kāpēc tu esi šeit?
- Ko tu gribi zināt?
-Ja tu tiešām esi Morzana dēls, Galbatorikss neļautu tev brīvi klaiņot pa Alagēziju. Kā tev izdevās uz savu roku atrast razakus? Kāpēc es nekad neesmu dzirdējis, ka kādam no Atkritējiem ir bijuši bērni? Un ko tu dari šeit? viņš jau gandrīz kliedza.
Murtags pārbrauca roku pār seju. Tas ir garš stāsts.
- Mēs jau nekur nesteidzamies, Eragons attrauca.
- Pārāk vēla stunda sarunām.
- Rīt mums varbūt nebūs laika.
Murtags apkampa ar rokām kājas un uzlika zodu uz ceļgaliem, viņš šūpojās no viena sāna uz otru un skatījās grīdā.
- Nav tā… viņš sacīja un tad pārtrauca pats sevi, es negribu apstāties… tādēļ iekārtojies ērtāk. Mans stāsts nebūs īss.
Eragons atspiedās pret Safīru un pamāja ar galvu. Pūķis abus cieši vēroja.
Murtags no sākuma stomījās, bet jau drīz balss atguva pārliecināto toni:
- Cik man zināms… es esmu vienīgais bērns, kas piedzimis kādam no trīspadsmit Kalpotājiem jeb Atkritējiem, kā viņus dēvē. Varbūt ir vēl kādi citi, jo trīspadsmit Kalpotāji mācēja noslēpt visu, ko gribēja, tomēr par šādu iespēju es šaubos; savu šaubu iemeslus izklāstīšu vēlāk.
Mani vecāki satikās mazā ciematiņā es tā arī neuzzināju, kur tas notika, kamēr mans tēvs ceļoja karaļa norīkojumā. Morzans izrādīja manai mātei nelielus uzmanības apliecinājumus triks, lai iegūtu viņas uzticību. Kad viņš devās prom, arī mana māte posās līdzi. Kādu laiku viņi kopā ceļoja, un, kā jau mēdz notikt, viņa no sirds iemīlēja manu tēvu. Morzans priecājās par to, jo tagad viņš varēja likt mocīties nabaga sievietei daudz izsmalcinātākos veidos, tēvs saprata, ka ieguvis kalpotāju, kas nekad viņu nenodos.
Kad Morzans atgriezās Galbatoriksa galmā, mana māte kļuva par ieroci, uz kuru viņš paļāvās visvairāk. Tēvs izmantoja viņu dažādu slepenu ziņu nogādei un iemācīja arī maģijas pamatzināšanas. Viņš darīja, ko varēja, lai aizsargātu māti no pārējiem trīspadsmit Kalpotājiem, ne jau jūtu dēļ, bet gan tādēļ, ka tie manu māti izmantotu pret pašu Morzanu, ja rastos tāda iespēja… Tā turpinājās trīs gadus, līdz mana māte kļuva grūta.
Murtags apklusa uz brīdi, virpinādams pirkstos matu šķipsnu, tad turpināja stāstīt, sasprindzis aiz uztraukuma:
- Mans tēvs bija viltīgs vīrs un ātri vien saprata, ka grūtniecība apdraud gan viņu pašu, gan arī manu māti, nemaz nerunājot par bērnu, tas ir, mani. Tādēļ nakts aizsegā viņš aizveda māti no pils uz savu cietoksni. Tiklīdz viņi turp nonāca, tēvs nobūra savu īpašumu, lai tajā neviens nespētu ieiet, izņemot dažus rūpīgi izmeklētus kalpus. Tādā veidā mātes stāvokli izdevās noslēpt no visiem, izņemot Galbatoriksu.
Valdnieks zināja savu trīspadsmit Kalpotāju pašus lielākos dzīves noslēpumus: sazvērestības, strīdus un kas vēl jo svarīgāk viņu domas. Viņam sagādāja prieku noraudzīties, kā Atkritēji cīnās cits ar citu, un viņš bieži vien palīdzēja vienam vai otram sava prieka pēc. Tomēr kaut kāda iemesla pēc viņš nekad neatklāja manu esamību.
Es piedzimu noliktajā laikā, un mani uzreiz nodeva aukles un zīdītājas uzraudzībā, lai mana māte varētu atgriezties pie Morzana sāniem. Viņai nebija izvēles. Morzans ļāva apciemot mani ik pēc dažiem mēnešiem, taču ikdienā mūs turēja atšķirtībā vienu no otra. Pagāja vēl trīs gadi, un es ieguvu to… rētu uz muguras. Murtags brīdi apdomāja teikto, pirms turpināja savu stāstu.
- Es tā būtu audzis līdz pat vīra gadu sasniegšanai, ja vien Morzanu neizsauktu medīt Safiras olu. Tiklīdz viņš devās prom, mana māte pazuda no pils. Neviens nezina, kurp un kāpēc viņa devās. Valdnieks mēģināja sievietei sadzīt pēdas, tomēr viņa vīri nespēja viņu atrast Morzans manu māti bija kārtīgi apmācījis.
Ap to laiku, kad piedzimu, no trīspadsmit Kalpotājiem starp dzīvajiem bija vairs tikai pieci. Kad Morzans devās prom, to skaits bija sarucis līdz trijiem. Kad viņš Gileadā stājās pretī Bromam, Morzans bija palicis vienīgais. Atkritēji bija aizgājuši bojā dažādos veidos: pašnāvība, uzbrukums no slēpņa, maģijas pārdozēšana… tomēr galvenokārt tas bija vārdenu roku darbs. Esmu dzirdējis, ka karalis niknumā ārdījies šo zaudējumu dēļ.
Tomēr, vēl pirms ziņas par Morzana un pārējo Atkritēju nāvi nonāca līdz mums, atgriezās mana māte. Kopš viņas pazušanas bija pagājuši daudzi mēneši. Viņas veselība bija sabeigta, it kā māte būtu cietusi no ilgstošas slimības, un ar katru dienu kļuva arvien ļaunāk. Pēc divām nedēļām viņa nomira.
- Kas notika pēc tam? Eragons mudināja.
Murtags paraustīja plecus. Es izaugu. Valdnieks aizveda mani uz pili un nokārtoja manu audzināšanu. Bet visā visumā viņš lika mani mierā.
- Kāpēc tad tu devies prom?
Murtags skaļā balsī iesmējās. Drīzāk jau aizbēgu. Pirms manas astoņpadsmitās dzimšanas dienas valdnieks pasauca mani vakariņās. Šī ziņa pārsteidza mani, jo es vienmēr biju turējies tālāk no galma dzīves un reti tikos ar pašu karali. Mēs bijām runājuši arī iepriekš, tomēr vienmēr turpat klāt bija dižciltīgo galminieku dzirdīgās ausis.
Es pieņēmu viņa piedāvājumu bez vārda runas, apzinādamies, ka nebūtu prātīgi no tā atteikties. Maltīte bija bagātīga, taču vina melnās acis nenovērsa no manis savu skatu. Vina
j »
skatiens bija mulsinošs likās, ka viņš mēģina atrast manā sejā kādu noslēpumu. Es nezināju, ko domāt, un visiem spēkiem centos turpināt pieklājīgu sarunu, taču karalis atteicās runāt, un drīz vien es šiem pūliņiem atmetu ar roku.
Kad pabeidzām maltīti, viņš beidzot sāka runāt. Tu nekad neesi dzirdējis viņa balsi, tādēļ man ir grūti attēlot, kāda tā ir. Viņa vārdi aizrāva tie lija manās ausīs kā čūskas saldenie čuksti. Pārliecinošāku un draudīgāku vīru par viņu es vēl nekad nebiju sastapis. Viņš radīja vīziju Impērijas tēlu, kādu pats to iedomājās. Visur slietos skaistas pilsētas, kurās dzīvotu diži karavīri, mākslinieki, mūziķi un filozofi. Urgļi galu galā tiktu izskausti. Impērija plestos uz visām pusēm un nonāktu līdz visiem četriem Alagēzijas stūriem. Zeme zeltu un plauktu, tomēr pats pārsteidzošākais atgrieztos Jātnieki Galbatoriksa žēlīgā vadībā.
Es klausījos viņa vārdošanā stundām ilgi. Kad viņš pārtrauca savu runu, es dedzīgi apvaicājos, kādā veidā varēs atjaunot Jātnieku vienību, ja visas pūķu olas bija iznīcinātas. Tad Galbatorikss apklusa un domīgi lūkojās manī. Ilgu laiku viņš nebilda ne vārda, bet tad pastiepa roku un sacīja: Ak, mana drauga dēls, vai tu kalposi man, kamēr es radīšu šo paradīzi?
- Lai arī es zināju vēsturi kā Galbatorikss un mans tēvs tika pie varas, sapnis, kuru viņš bija uzbūris, šķita pārāk vilinošs, lai no tā atteiktos. Mani pārņēma degsme, un es kvēli solīju valdniekam savu uzticību. Priecīgs par panākumiem, Galbatorikss deva man savu svētību, tad sūtīja mani prom, sacīdams: Es tevi pasaukšu, kad radīsies vajadzība.
- Pagāja vairāki mēneši, līdz viņš patiešām mani izsauca. Kad pienāca ziņa, mani atkal pārņēma degsme un kvēla vēlēšanās doties šajā misijā. Mēs abi satikāmies tāpat kā pirmo reizi, tomēr šoreiz viņš nebija tik apburošs un patīkams. Vārdeni bija tikko iznīcinājuši trīs vienības dienvidos, un viņa niknums virda pāri malām. Briesmīgā balsī valdnieks norīkoja mani stāties vienības priekšgalā un doties iznīcināt Kantosu, kurā, pēc jaunākajām ziņām, slēpās dumpinieki. Kad es vaicāju, kas mums būtu jādara ar pilsētas iedzīvotājiem un kā mēs zināsim, kuri no viņiem ir vainīgi notikušajā, valdnieks iekliedzās: Viņi visi ir nodevēji! Nosvilini visus un iemīci viņu pelnus dubļos! Viņš turpināja trakot, lādēdams savus ienaidniekus un aprakstīdams, kā viņš izskaudīs no šīs zemes ikvienu, kas tam vēl ļaunu.