Viņa balss tonis tik ļoti atšķīrās no tā, ko dzirdēju pirms tam. Sapratu, ka viņam nepiemīt nedz žēlsirdība, nedz arī tālredzība, lai iegūtu ļaužu uzticību, un ka Galbatorikss valdījis ar rupju spēku, ļaujot vaļu tikai savām kaislībām. Tajā brīdī es nolēmu uz visiem laikiem bēgt no viņa un Urūbaenas.
Tiklīdz šķīros no Galbatoriksa, mēs abi ar Tornaku manu uzticamo kalpotāju sagatavojāmies bēgšanai. Mēs devāmies prom tajā pašā naktī, tomēr kaut kādā veidā Galbatorikss bija paredzējis šo gājienu, jo ārpus vārtiem mūs gaidīja karavīri. Ak šausmas mans zobens kļuva asiņains, zibsnījot turp un šurp blāvajā lāpu gaismā. Mēs pieveicām vīrus… taču kaujas laikā Tornaku nogalināja.
Vienatnē un bēdu sagrauzts, es bēgu pie sena drauga, kas sniedza man pajumti savā īpašumā. Kamēr es slēpos, uzmanīgi ieklausījos visās baumās, cenšoties paredzēt Galbatoriksa rīcību un plānot savu nākotni. Līdz manām ausīm nonāca runas, ka razaki ir norīkoti kādu notvert vai nogalināt. Atceroties, ko karalis izdomājis par Jātniekiem, nolēmu atrast un izsekot razakus, gadījumā, ja tiem izdosies atklāt pūķi. Un tad es uzgāju jūs… vairāk noslēpumu man nav.
Mēs vēl aizvien nezinām, vai viņš saka taisnību, Safīra brīdināja.
Tā ir, Eragons attrauca, taču kādēļ viņam vajadzētu melot?
Varbūt viņš ir traks.
Šaubos. Eragons pārvilka pirkstu pāri Safiras cietajām zvīņām, lūkojoties, kā tajās atspīd gaisma.
- Kāpēc tu nepievienojies vārdeniem? Kādu laiku viņi tev neuzticēsies, taču, tiklīdz tu pierādīsi savu uzticību, viņi pret tevi izturēsies ar cieņu. Un vai viņi kaut kādā ziņā nav tavi sabiedrotie? Viņi tiecas izbeigt karaļa valdīšanu. Vai tad arī tu to negribi?
- Vai man tev viss ir jāizklāj kā uz delnas? Murtags noprasīja. Es negribu, lai Galbatorikss uzzinātu, kur es esmu, un lai izplatītos ļaužu runas, ka esmu pievienojies viņa ienaidniekiem ko es nekad neesmu darījis. Šie, viņš meklēja īsto vārdu, dumpinieki cenšas ne tikai gāzt karaļa varu, bet arī iznīcināt Impēriju… un es negribu, lai tas notiktu. Tas sētu tikai postu un anarhiju. Karalis ir traks, jā, bet sistēma pati par sevi darbojas. Kas attiecas uz vārdenu cieņas iegūšanu hā! Tiklīdz viņi atklās, kas es esmu, sāks izturēties kā pret noziedznieku vai vēl ļaunāk. Un ne jau tas vien arī uz tevi kritīs aizdomas, jo mēs ceļojām kopā!
Viņam taisnība, Safira piekrita.
Eragons neņēma vērā pūķa teikto. Nav jau tik ļauni! viņš sacīja, cenzdamies izklausīties jautrs. Murtags izsmejoši novīpsnāja un skatījās sāņus. Esmu pārliecināts, ka viņi nebūs… Viņš apklusa, jo pavērās durvis. Pa spraugu ieslidināja divus traukus. Tiem sekoja maizes kukulis un jēlas gaļas gabals, tad durvis atkal aizcirtās.
- Beidzot! Murtags noņurdēja un ķērās pie ēdiena. Viņš pasvieda gaļu Safīrai, kas to notvēra gaisā un norija veselu. Tad viņš pārplēsa maizi un pusi pasniedza Eragonam, paņēma savu bļodu un apsēdās stūrī.
Abi klusēdami ēda. Murtags vienā rāvienā iztukšoja trauku un paziņoja: Es eju gulēt. Nolicis bļodu uz grīdas, viņš neteica vairs ne vārda.
- Arlabunakti, novēlēja Eragons. Viņš nogūlās blakus Safīrai, paliekot rokas zem galvas. Pūķis apvija savu garo kaklu viņam apkārt un kā kaķis apritināja asti ap abiem, noliekot savu galvu blakus Eragonam. Safiras spārns pletās virs zēna kā zila telts, un Eragonu apņēma tumsa.
Arlabunakti, mazais.
Tikko manāms smaids parādījās Eragonam uz lūpām, taču viņš jau bija aizmidzis.
51. NODAĻA Troņheimas diženums
Eragons uzrāvās sēdus, kad viņam ausīs atskanēja rūkoņa. Safira bija aizmigusi, acāboli ātri kustējās zem plakstiņiem, un pūķa augšlūpa drebēja, it kā viņa gatavotos kādam iekampt. Jauneklis pasmaidīja, tad atlēca, kad viņa atkal ierūcās.
Viņa laikam sapņo, Eragons iedomājās. Kādu mirkli paskatījies uz pūķi, viņš uzmanīgi izslīdēja no spārna apakšas. Puisis piecēlās un izstaipījās. Telpā bija patīkami vēsi. Murtags ar aizvērtām acīm gulēja tālākajā kaktā uz muguras.
Kad Eragons apgāja apkārt Safirai, Murtags sakustējās. Labrīt, viņš klusā balsī sacīja un piecēlās sēdus.
- Vai tu jau sen esi pamodies? Eragons jautāja čukstus.
- Pirms kāda brīža. Brīnos, ka Safira tevi neuzmodināja agrāk.
- Es biju tik noguris, ka gulētu arī pērkona negaisa laikā. Eragons sāji pasmaidīja. Viņš apsēdās blakus Murtagam un atspieda galvu pret sienu.
- Vai zini, cik pulkstenis?
- Nē, šeit to nav iespējams noteikt.
- Vai mūs kāds ir nācis apraudzīt?
- Vēl ne.
Viņi nekustīgi sēdēja, nesakot ne vārda. Eragons jutās savādi tuvs Murtagam. Man pie sāniem ir viņa tēva zobens, kam bija jākļūst par viņa… viņa mantojumu. Mēs esam ļoti līdzīgi, tomēr izskats un audzināšana ir pilnīgi atšķirīgi. Viņš iedomājās
par Murtaga rētu un nodrebinājās. Kā cilvēks var kaut ko tādu nodarīt savam bērnam ?
Safira pacēla galvu un samirkšķināja acis. Tad paošņāja gaisu un plati nožāvājās, raupjā mēle pašā galiņā sarullējās. Vai kaut kas noticis ? Eragons papurināja galvu. Ceru, ka viņi man iedos kārtīgi paēst, nevis tikai tādu našķi kā vakar. Es esmu gana izsalkusi, lai notiesātu govju baru.
Viņi tevi pabaros, Eragons pūķi mierināja.
Es viņiem to ieteiktu. Safira apsēdās pie durvīm un iekārtojās uz gaidīšanu, astes galam nervozi raustoties. Eragons aizvēra acis un izbaudīja atpūtu. Kādu brīdi pasnaudis, viņš piecēlās un apgāja apkārt telpai. Garlaicības mākts, viņš nopētīja vienu no laternām. Tā bija veidota viengabalainas stikla lāses formā, kas bija aptuveni divreiz lielāka par citronu, un pildīta ar blāvu, zilu gaismu, kas nedz raustījās, nedz arī pazuda. Četras tievas metāla stieples apskāva stikla lāsi augšējā galā, veidojot nelielu āķi, bet apakšā sakusa kopā trīs glītās kājās. Kopumā laterna bija ļoti skaista.
Eragona meklējumus pārtrauca balsis ārpusē. Durvis piepeši atvērās, un iekšā iesoļoja ducis karavīru. Pirmais vīrs apstulba, ieraugot Safiru. Kareivjiem sekoja Oriks un plikgalvis, kurš paziņoja:
- Jūs izsauc Ažihads, vārdenu vadonis! Ja jums ir jāpaēd, dariet to pa ceļam.
Eragons un Murtags stāvēja cieši kopā, uzmanīgi pētīdami vīru.
- Kur ir mūsu zirgi? Un vai es varu saņemt savu zobenu un stopu? Eragons gribēja zināt.
Plikgalvis nicīgi palūkojās uz viņu.
-Jūsu ieročus jums atdos, kad Ažihads uzskatīs to par nepieciešamu, ne ātrāk. Kas attiecas uz jūsu zirgiem tie jūs gaida tunelī. Tagad ejam!
Kad viņš pagriezās promiešanai, Eragons aši pajautāja:
- Kā Arja jūtas?
Plikgalvis vilcinājās un tad attrauca:
- Nezinu. Dziednieki vēl aizvien ir kopā ar viņu.
Viņš devās ārā no istabas kopā ar Oriku.
Viens no karavīriem sakustējās un teica: Ej tu pirmais.
Eragons devās cauri durvīm, Safīra un Murtags sekoja viņam. Gūstekņi atgriezās gaitenī, kuram gāja cauri iepriekšējā naktī, un redzēja to pašu spalvainā dzīvnieka izbāzni. Kad viņi nonāca pie milzīgā tuneļa, caur kuru pirmo reizi iegāja kalnā, plikgalvis ceļiniekus jau gaidīja, bet Oriks turēja rokās Tornaka un Ledusliesmas grožus.