Trollis ir zaudējis interesi par vampīreni un pagriežas. Tas nomēra Sariusu ar trulu skatienu, un no purna viņam pil biezas siekalas. Negribot Sariuss atkāpjas. Šo spēli vari spēlēt tikai vienu reizi viņš nav aizmirsis. Nekādā gadījumā tas nedrīkst beigties tik ātri.
Trollis sāk gramstīties pēc Sariusa, bet viņš zibenīgi noslēpjas tam aiz muguras. Jātrāpa pa kādu jūtīgu vietu, turklāt ātri. Sariuss atvēzējas pret dzīslām uz troļļa kājām (kas tikpat labi varētu būt dinozaura kājas). Sit.
Trollis iebaurojas vēlreiz, taču šoreiz tas izklausās pēc sāpju kliedziena. No brūces gāžas tumši sarkanas asinis, biezas kā sīrups. Apstulbis Sariuss blenž uz plato asins tērci un pārāk vēlu pamana, ka pār viņu riņķo pretinieka rītazvaigzne viņš redz to brāžamies lejup un instinktīvi paraujas sāņus.
Dzelkšņotā lode trāpa pa plecu, atskan apdullinoša skaņa un duras smadzenēs kā nokaitēta adata.
Sariuss krīt. Augstu virs viņa vīd troļļa seja. Tas skatās uz Sariusu ar akmenspelēkām acīm. Paceļ ieroci. Tad Sariusam šķiet, ka cauri sāpīgajai džinkstoņai viņš sadzird kaut ko nodārdam. Trollis sašūpojas, atklājot skatienam lielāko no diviem barbariem, kas uzradušies no nekurienes un mēģina ar milnām sadragāt troļļa mugurkaulu.
Sitieni ir trāpīgi, Sariusa briesmīgais pretinieks saslejas. Nākamais belziens, un trollis noslīgst ceļos. Nerēc, tikai vaid. Vēl viens trieciens pa muguru, un tas nogāžas zemē nekustīgs.
Sariuss grib piecelties sēdus, bet šausminošā skaņa pieņemas spēkā ar katru mēģinājumu. Labāk veicas, ja kustas lēni. Sarkana vairs ir tikai ceturtā daļa jostas. Vai sārtums vairosies, ja viņš nekustēsies? Sariuss apguļas zālē. Tas, ko viņš visapkārt redz, ļauj uz bridi palikt mierā. Cīņa ir gandrīz galā. Divi troļļi pieveikti guļ zemē, trešais bēg. Ceturtais vēl ir kājās, bet viņu smagi apstrādā abi barbari, un asinspirtij pieslēdzas arī pārējie vēl kustēties spējīgie. Pret šo pārspēku trollis cīnīties nespēj, viņš sagrīļojas, vēlreiz atvēzējas un krīt. Trollim dziļi starp lāpstiņām ir ietriekts rūķa cirvis.
"Uzvara," izdveš kāda bezmiesīga balss.
Nākamajā mirklī meža malā, zirgu valdīdams, parādās Vēstnesis ar dzeltenajām acīm.
"Jūs iekarojāt Ovālu," viņš saka un ar kaulainu pirkstu pieskaras zaigojošajam diskam. "Esat pelnījuši balvas. BloodVVork!"
BloodWork? Sariuss nesaprot, līdz priekšā iznāk lielais barbars un paklanās Vēstnesim.
"Tu cīņā biji neaizstājams. Apbalvoju tevi ar divdesmit septītā stipruma ķiveri, kas sargā no indes, zibens un drudža pieburšanas."
Vēstnesis sniedz viņam zelta ķiveri ar auna ragiem. Barbars steidzīgi nomaina savu vienkāršo tērauda cepuri pret spožo galvassegu, kas tam liek izskatīties vēl lielākam.
"Keskorian," Vēstnesis turpina, un viņam pretī panākas mazliet mazāka auguma barbars.
"Tu darīji, ko spēji, lai arī pārāk vilcinājies. Tomēr balvu esi nopelnījis. Ņem BloodWork veco ķiveri, tā ir labāka par tavējo."
Keskorians dara, kā likts.
"Sarius!" Vēstnesis sauc.
Jau tik drīz? Sariuss ir pārsteigts. Viņš taču cīņā iesaistījās ar nokavēšanos, turklāt nevar lepoties ar izciliem panākumiem. Ar milzīgu piepūli viņš pieslejas kājās. Katra kustība padara skaļāku mokošo skaņu. Plecs atsāk asiņot, un Sariuss redz, ka josta atkal kļūst par sīku iedaļu melnāka.
"Tā bija tava pirmā kauja, un tu neieņēmi vērotāja lomu, bet parādīji drosmi. Es cienu drosmi, tāpēc tu saņemsi to, kas tev visvairāk nepieciešams: dziedināšanu. Ņem šo dzērienu, tas dziedinās un vairos izturību. Uz veselību, draugs!"
Sariuss redz savā priekšā gaisā lidināmies saulespuķu dzeltenumā zaigojošu pudeli, satver to, atver un dzer.
Asins traipi uz pleca izgaist kā nebijuši, josta staro koši sarkana, un kāda svētlaime apklust augstfrekvences džinkstoņa, kas sākās pēc ievainojuma gūšanas. Tās vietā ieskanas tornī dzirdētā mūzika. Šī melodija ir kā visa apsolījums. Visa, pēc kā viņš jebkad ir alcis.
"Sapujapu, kurš pirmo reizi ir izturējis līdz beigām, man ir jauns cirvis."
Rūķis panākas uz priekšu, paņem cirvi un ātri atkāpjas savā vietā. Iestājas pauze. Vēstnesis nopēta visus pēc kārtas, it kā viņam būtu kas jāapsver.
"Golor!" viņš izsauc vienu no vampīriem un piešķir divdesmit piecas minūtes, kuru laikā tas var kļūt neredzams, bet otram vampīram LaCor 50 zelta monētas.
Vilkatis Nurax saņem uzslavu un krūšu bruņas, kaķsieviete Samīra dubultrūdītu zobenu. Vēstnesis visiem dala lielākas un mazākas dāvanas: vairogu ar maģiskiem rūnu rakstiem otram rūķim, saindētu dunci tumsas elfam Vulcanos. Tukšā paliek tikai otrs tumsas elfs un vampīrene, kas guļ zālē blakus Sariusam.
"Lelant, tu turējies aizmugurē, biji gļēvs, zobenu pavicināji tikai trīs reizes un pat tad bez lielas jēgas. Tu nesaņem balvu, un es apsveru, vai nesamazināt tavu līmeni."
Melnmatainais tumsas elfs Lelants stāv izcirtuma malā pa pusei koku aizsegā, kuros slēpās arī kaujas laikā.
Sariuss jūt dīvainu apmierinājumu. Viņš zina, ka nebija īpaši labs, tomēr kāds ir bijis sliktāks.
"Brīdinu tevi, Lelant. Bailes neatmaksājas. Nākamajā kaujā vēlos redzēt tavu gribu, spēku un sirdi."
Pašās beigās Vēstnesis pievēršas vampīrsievietei. "Jaquina! Tu jau esi gandrīz mirusi. Ja atstāšu tevi šeit, pēc dažiem acumirkļiem būsi beigta. Ja vēlies mirt, mirsti. Ja ne, seko man."
Vampīrene ar mokām pieslienas ceļos. No brūcēm plūst melnas asinis. Viņa pierāpo pie Vēstneša, kurš, tiklīdz var aizsniegt, uzceļ viņu zirgā.
"Atļauju jums iedegt ugunskuru," viņš saka, pagriež zirgu un aizauļo tumsā.
Sapujapu ir ātrs. Trīs koka zari, sārta liesma, kas izšaujas viņam no pirksta, un jau drīz izcirtuma vidū liesmo ugunskurs. Visi sapulcējas ap to.
"Kā jums šķiet, ko viņš grib no Jaquina?" jautā Nurax.
"Parastās lietas," saka Keskorians. "Kuru tas rausta? Kad atgriezīsies, viņai būs ceturtais līmenis."
"Ja atgriezīsies," atbild Sapujapu.
Cits pēc cita visi apsēžas. Sariuss ir neizlēmīgs. Viņš jūtas svešs un neiederigs, kaut arī ir pilnīgi iespējams, ka pazīst dažus no klātesošajiem, kas zina varbūt pat visus…
"Mums ir viens jaunais. Sariuss," konstatē Samīra.
"Jā, kārtējais tumsas elfs," ņirdz BloodVVork, kurš līdz šim sēdēja kluss. "Tie ir savairojušies kā mušas."
"Tomēr izskatās labāk nekā barbari," ierunājas Lelants.
"Tu labāk turi muti, nīkuli."
Lelants patiešām apklust, un BloodWork pievēršas Sariusam.
"Kāpēc tumsas elfs? Vai viņi tev neteica, ka to mums jau ir vairāk, nekā vajag."
"Vai nav vienalga?"
"Tu noteikti arī esi izlūks," turpina sūkstīties barbars, "kā jau visi no tavas sugas."
"Es esmu bruņinieks. Vai tev būtu iebildumi, ja es tevi sauktu par Bloody?"
Vampīrs LaCor pamatīgi uzjautrinās. "Bruņinieks! Tu izlaidīsi garu ātrāk, nekā pašam šķiet. It īpaši, ja dosi iesaukas BloodWork."
Kas vainas bruņiniekiem? Sariuss labprāt pajautātu, bet negrib atkal izgāzties. Iespējams, gnoms to būtu pateicis, ja viņš nebūtu noraidījis piedāvāto padomu.
"Kurp Vēstnesis aizveda Jaquina?" viņš labāk painteresējas.
"Vēlāk pats visu redzēsi." Sapujapu viņam iedod kurvīti.
"Kāpēc tu vienkārši man to nepasaki?"
"Es nedrīkstu. Tu esi pirmais līmenis."
Pirmais līmenis, nu, protams. Sariuss ir nupat uzsācis, un pārējie noteikti ļoti labprāt redzētu viņu nožaujamies uz purna dubļos. Vai arī izlaižam garu, kā ar baudu pirmīt teica LaCor. Viņš uzmanīgāk aplūko Sapujapu un Samīru, tomēr nekur nemana norādes par viņu līmeņiem. Kā pārējie zina, ka viņš ir iesācējs?