Tostarp jau ir sākta cita tēma.
"Vai kāds zina, kur šodien ir Drizzel?"
"Nav ne jausmas. Varbūt piebiedrojies citai grupai?"
"Vai arī šodien darbojas solo."
"Manuprāt, viņam kaut kas jādara ārpusē."
Interese par Sariusu ir zudusi. Viņš par to priecājas, domā, kurš varētu būt Drizzel un ko nozīmē "kaut kas jādara ārpusē". Kaut arī viņš nesaprot visu, par ko pārējie runā, sasprindzinājums mazinās, un Sariuss pamazām atslābst, medainās mūzikas apmāts. Tā viņu dara smagu un apmierinātu, it kā jau būtu izcīnīta nākamā kauja un gūta nākamā uzvara.
Samīra visu laiku uzturas viņa tuvumā. Sariusam šķiet, ka viņa grib tam ko teikt, bet nezina, kā uzsākt sarunu.
"Blood vecā cepure ir mēsls," kurn Keskorians. "Normāls zobens man noderētu daudz labāk."
"Nu tad vajadzēja vairāk pacensties," domā Nurax.
"Jā, ir jau labi, priecājies vien tālāk par savām bruņām. Taču es tev saku arī tās ir mēsls. Cik aizsardzības punktu tām ir? Četrpadsmit? Tikpat labi vari izlocīt sev bruņas no papīra."
"Nemaz ar' ne!" Nurax strīdas. "Četrpadsmit visādā ziņā izturēs orku bultas; to dēļ vakar gandrīz zaudēju visu savu dzīvības enerģiju!"
Sariuss neiesaistās diskusijās. Viņš nupat ir aptvēris, ka viņa kamzolis var radīt problēmas. Tikai pieci aizsardzības punkti. Cerams, ka tuvumā nav orku.
"Paskaties uz Blood bruņām! Kāda stiprība ir tām?"
BloodWork nesteidzas ar atbildi.
"Piecdesmit divi punkti."
"Es izvēlos nezināt, kas viņam tādēļ bija jāizdara," Sapujapu nosaka.
"Tā arī nav tava sūda darīšana," paziņo milzīgais barbars.
"Uzmanieties! Par lamāšanos Vēstnesis vienam rūķim jau izteica brīdinājumu. Es pats dzirdēju."
Kamēr Nurax runā, ugunskuram tuvojas vēl viens tēls. Tumsas elfa ar lielu loku pār plecu. Melnās, stingri sapītās bizes dēļ Sariuss iedomājas par Emīliju. Viņš noskaidro elfas vārdu: Arwen's Child.
"Čau, AC\" viņu sveicina Nurax. "Wow, tu tagad esi trijnieks! Apsveicu!"
"Paldies. Tāds sīkums vien. Vai tad šodien cīņas nenotiek?"
"Mēs tikko pabeidzām," Keskorians viņu informē. "Četri troļļi nebija vis nekāds joks. Vai tu šeit visus pazīsti? BloodWork jau nu noteikti, vai ne?"
"Jā, mēs kopā meklējām Vorteksu. Sveiks, Bloodl"
Barbars neatbild, bet nekustīgi stāv un blenž ugunī.
"Bet LaCor es nepazīstu, tāpat arī Sapujapu, Samīru un Sariusu. Vai modē nākuši vārdi, kas sākas ar "Sa"?"
"Labāk tā nekā špikot no Gredzenu pavēlnieka," atsaka Sariuss un izpelnās Samīras atzinību.
Arwen's Child panākas uz Sariusa pusi. "Tu esi vieninieks," viņa konstatē. "Jā."
"Vai šeit ir vēl kāds vieninieks?"
"Es šodien redzēju četrus," saka Lelants. Sariuss ir jau gandrīz paguvis aizmirst kluso tumsas elfu. Iespējams, tāpēc, ka Lelants ļoti burtiski ir uztvēris vārdu "tumsa": viņa apģērbs ir viscaur melns, tāpat arī mati, bet seja kafijas ar pienu krāsā. Nevilšus Sariuss sev jautā, vai aiz šī čara neslēpjas Kolins.
"Vieninieki vairojas. Pieskaitot Sariusu, šodien bija divi tumsas elfi, viena vilkate un viens cilvēks."
"Cilvēki ir baigi reti," bilst Sapujapu.
"Un pilnīgi lieki," viņu papildina BloodWork.
Sariuss labprāt izmantotu radušos pauzi un uzdotu dažus jautājumus. Vai virs viņiem rotējošais ovālais akmens ir vēlmju kristāls? Kā ar tik nabadzīgu "uzkabi" kā viņam izturēt nākamo cīņu? Vai arī: kā ātrāk nokļūt nākamajā līmenī? Vieninieks, kā šķiet, ir līdzvērtīgs nullei.
"Vai varat dot man kādu labu padomu?" viņš pajautā, ne pie viena konkrēti nevērsdamies.
"Jā, mēģini palikt dzīvs," saka Nurax. "Kamēr pats vēl esi tik vājš, vislabākais ir cīņas laikā turēties līdzās kādam spēcīgam čaram."
"Bet no manis pa gabalu," noņurd BloodVVork. "Sūda elfi!"
"Kāpēc tu vispār dod padomus jauniņajam?" īgņojas Keskorians. "Mēs esam sāncenši, vai esi piemirsis? Vai balvu beigās gribi pats saņemt vai ļausi viņam? Manis pēc, visi jaunie var apsprāgt, mūsu tik un tā jau ir pārāk daudz."
"Tieši tā," piebalso BloodWork.
"Pārāk daudzi kam?" Sariuss mēģina ievākt informāciju.
Pēc tik rupjas apsaukšanas Nurax klusē, bet Sapujapu ignorē barbaru iebildumus.
"Nu, pēdējai cīņai. Lielajam kautiņam pret Ortolanu. Tajā var piedalīties tikai kādi pieci vai seši ļautiņi un iegūt… kaut ko līdzīgu džekpotam. BloodWork uz to ir tik kārs, tu pat iedomāties nevari."
Pieminētais barbars atvēzējas un ar vienu sitienu nogāž Sapujapu zemē. Daļa rūķa jostas kļūst melna.
"Tagad aizverieties, idioti! Ko jūs vispār jēdzat?"
To pateicis, BloodWork atiet no ugunskura un nostājas meža malā. Keskorians viņam seko kā suns saimniekam.
"Vai viņš tā drīkst? Vai tas ir atļauts?" uztraucies vaicā Nurax, kamēr Sapujapu atjēdzas no sitiena.
"Tā šķiet. Citādi jau sen būtu ieradies kāds no Vēstneša gnomiem un viņu brīdinātu. Citkārt taču viņi ir klāt pie katra sīkākā pārkāpuma," skaidro Arwen's Child.
Tieši tajā mirklī kaut kas izlec no krūmiem. Gnoms ar oranžas nokrāsas ādu, bet citādi ļoti līdzīgs tornī satiktajam.
Aha, nodomā Sariuss, muskuļu kalnu gaida nepatikšanas.
Taču gnoms nebilst ne vārda par BloodVVork rupjībām.
"Ziņa no jūsu kunga: kapu izlaupītāji siro svētvietās. Nogaliniet tos, un viņu laupījums būs jūsu balva. Sāciet! Šķirieties, dalieties, traucieties!"
Ar vienu rokas vēzienu viņš noslāpē liesmas ugunskurā un nozūd krūmos.
Ko tagad darīsim? Sariuss grib vaicāt, taču līdz ar ugunskuru ir izdzisusi iespēja sarunāties. Vai pārējie zina, kur atrodas svētvietas? Acīmredzot ne, jo aizskrien dažādos virzienos. BloodWork dodas pa kreisi biezoknī, Keskorians viņam cieši pa pēdām, LaCor un Arwen's Child jož uz labo pusi, Nurax, Golors un Lelants arī jau aizlasījušies pakaļ barbariem.
Lai nepaliktu viens, Sariuss seko Sapujapu. Rūķi nevar saukt par žiglu, bet Sariuss savu atribūtu arsenālā ir iekļāvis arī ātrumu. Ceļš taisni uz priekšu ved mežā, kur tos sagaida tumsa un draudīgas skaņas. Sariuss turas Sapujapu tuvumā, taču izturība zūd ar katru soli. Vai tas saistīts ar to, ka viņš ir tikai pirmajā līmenī? Sapujapu nesteidzīgi, tomēr neatlaidīgi rikšo uz priekšu. Rūķis negaidīs, ja Sariusam vajadzēs atpūsties. Kāpēc gan lai viņš gaidītu?
Izturības rādītāja stabiņš saraujas arvien īsāks un īsāks. Sariuss elso, kāri ar muti tverdams gaisu. Viņš sāk klupt. Ak, ja vien mazliet varētu atelsties… Taču Sapujapu virzās uz priekšu kā lokomotīve, un Sariuss negrib palikt viens, tāpēc turpina diebt, arvien paturēdams acīs zilo stabiņu. Taču tad nākas uzskriet kādā paugurā, ne pārāk stāvā, un tas ir par daudz. Viņš vienkārši nokrīt zemē. īsi, izmisīgi elpas vilcieni cilā krūtis augšup lejup. Sapujapu tikmēr nozūd starp kokiem.
No tālienes jau ir dzirdams cīņas troksnis paskat tik, BloodVVork bija devies pareizajā virzienā un nu laikam dara godu savam vārdam. Sariuss lēni pieceļas. Viņš zvārojas, nogurums vēl nekur nav pazudis. Taču tagad viņš zina ceļu un dosies cīņas trokšņa virzienā. Ja kāds kapu aplaupītājs būs atlicis arī viņam labi. Ja nebūs, ari tas nav maināms.
Uzmanīgi un saudzēdams spēkus, Sariuss skrien tālāk. Necik ilgi, un kreisajā pusē atkal ir redzams melnais mūris. Viņš mazliet atpūšas, padauza ar zobenu pa spīdošajiem akmeņiem, cerot tāpat kā pagājušajā reizē atklāt ziņu, kā tikt tālāk.
Melnums gan drūp, taču neatklāj neko citu kā vien tādu pašu melnumu. Sariuss iet gar mūri dziļāk mežā un mēģina vēlreiz. Tikai melni akmeņi, nekā cita nav. Vīlies viņš pārmaiņas pēc uzdod ar zobenu pa koku. No tā galotnes kāds paceļas spārnos un aizlido, smagi vēzēdamies.