Atkal kaut kas nozib, metot ēnu uz sienas. To, ka tā ir paša ēna, Sariuss saprot, kad cērt tai ar zobenu. Sitiens atbalsojas tumšajās ejās.
Cīņas troksnis ir tik tuvu. Pārējiem ir jābūt aiz šīs sienas. Bruņām šņirkstoši skrāpējoties pret sienu, Sariuss taustās gar to uz priekšu. Piepeši siena pazūd, un viņš kluptin ieklūp nišā, un tajā nu beidzot! ir vārti. Protams, aizslēgti. Sariuss taustās tālāk. Atrod aizbīdni. Paceļ. Cik tik spēka, viņš stumj vaļā koka vārtus, un patiešām atveras neliela sprauga, pa kuru iespīd spoža jo spoža gaisma. Cīņas troksnis kļūst skaļāks. Sariusa redzeslokā nonāk stilbi ar kažokādu apdarinātos zābakos un tūlīt pēc tam skorpiona melnās, klakšķošās kājas.
Daļa Sariusa viena liela daļa grib vārtus aizvērt un nogaidīt, līdz viss būs beidzies. Viņu taču neviens neredzēja, vai ne? Ja nu vienīgi Vēstnesis, kurš redz un zina visu…
Pietiek iedomāties dzeltenās acis, un Sariuss, kārtīgi uzspiedis uz vārtiem, dodas uz priekšu. Viņš ierauga trīs skorpionus un sešus, nē, septiņus cīnītājus. Vai viņš kādu pazīst? Nav laika skatīties viens no skorpioniem novēršas no sava pretinieka un rikšo uz Sariusa pusi.
Viņš atkāpjas, pielūkodams, lai zobens būtu vērsts pret uzbrucēju. Dzelonis, pacelts augstu gaisā, šūpojas šurpu turpu, meklēdams mērķi. Sariuss cērt, trāpa skorpionam sānos. Kaut kas nošņirkst. Otru zvēlienu viņš vērš pret indīgo dzeloni. Ta izdevās padzīt iepriekšējo skorpionu. Šo diemžēl ne. Iespējams, Sariuss netrāpīja pareizā vietā, bet pretinieks atkāpjas tikai uz acumirkli, lai pēc tam uzbruktu ar dubultu sparu.
Sariuss palec uz labo pusi, izvairīdamies no dzeloņa, un, izmantojot izdevību, vēlreiz triec zobenu dzeloni. Beidzot milzu kukainis mazliet sašūpojas. Nedaudz veiksmes, un Sariusam to izdodas caurdurt, līdzīgi kā bija izdevies "piespraust" pie sienas iepriekšējo eksemplāru. Biedējoši tuvu garām aizšņāc viena no skorpiona asajām spīlēm. Sariuss jau saraujas šausminošās skaņas gaidās, taču skorpions nav trāpījis. Vēl viens zobena cirtiens, un bruņas padodas. Neradījums sakņūp uz labo pusi, un Sariuss vēlreiz dur tā neaizsargātajā vēderā. Trāpīts! Piepeši viņam līdzās ir vēl kāds un sit skorpionam ar āvu.
Lai cik ļoti Sariuss vēl pirms kāda laika ilgojās pēc sabiedrības, piepeši tā viņu apgrūtina. Kāda traka tumsas elfa mēģina pārņemt vadību. Tagad, kad viņš jau ir paveicis grūtāko un atlikušais darāmais tikai tāda pastaiga vien ir! Taču sāncensei tā nešķiet. Tās ierocis laikam ir spēcīgāks par viņējo, jo pietiek ar trim zvēlieniem, un skorpions nekustīgs guļ zemē.
Kaut kur dziļi Sariusā iegailas dusmas. Viņa zobenu klāj pelēkas gļotas, un viņš tās labprāt noskalotu ar tumsas elfas asinīm, kura te tagad uzrodas un padara vieglāko darba daļu. It kā viņam būtu nepieciešama palīdzība. It kā viņš pats nevarētu.
Sariuss noskaidro elfas vārdu. Feniela, skaidrs. Stulbā govs! Un ko viņa tagad dara? Uzklūp beigtajam skorpionam un pārvērš to maltajā gaļā. Atšķirībā no Sariusa Fenielu neinteresē ne dzelonis, ne spīles. Viņa cītīgi rakņājas pa līķi. Tas taču ir slimi!
"Uzvara," kāda balss iečukst Sariusam ausī. Viņš palūkojas apkārt. Kauja beigusies, bet Erebos cīnītāji joprojām izskatās diezgan aizņemti. Tāpat kā Feniela, viņi sadala mirušos skorpionus sīkos gabalos. Sariusu pārņem sajūta, ka viņš kaut ko ir palaidis garām.
Izdzirdot pakavu klaboņu, Sariuss jau zina, kas gaidāms. Pēc mirkļa parādās Vēstneša bruņotais zirgs, un jātnieks sveicienā paceļ roku.
"Jūs esat paveikuši krietnu darbu un tiksiet par to atalgoti. Domāju, ka sākšu ar Drizzel."
Pieceļas vampīrs, kurš vēl nebija beidzis ar abām rokām rakāties pa skorpiona vēderu. Sariuss cenšas nepievērst tam uzmanību.
"Tu cīnījies labi, tomēr ne izcili. Dodu tev jaunu vairogu. Tas ari ir labs, bet ne izcils."
Drizzel netīrām rokām saņem vairogu un veco tā, ka nošķind, ielidina kādā no labirinta ejām.
"Feniela!"
Tumsas elfa spraucas garām Sariusam.
"Priecājos, ka tu ne ar vienu liekulīgi nerēķinies, bet ņem visu, ko vēlies. Dari to pašu ar savu ekipējumu. Saņem 50 zelta gabalus un izdomā pati, ko par tiem iegādāsies."
Sariusam ļoti jāsavaldās, lai neiegāztu Fenielai ar zobenu. Viņa pielīda tam priekšā un vēl saņem par to balvu. Kāda ironija!
"Sarius!"
Viņš paiet uz priekšu. Es biju krūts, atzīsti to. Es biju labs otrajam līmenim.
"Cīņu tu pabeidzi neievainots. Par to izsaku atzinību. Taču kaujā iesaistījies vēlāk, ari skorpionu nenogalināji pats, un tomēr es vēlos tevi apbalvot, tāpēc pastiprinu tavu spēju dziedināt. Turpmāk citiem spēsi palīdzēt vēl vairāk."
Gaisā kaut kas nočūkst, tas arī viss. Tas arī viss? Sariuss neticīgi uzlūko Vēstnesi. Kas tad tā par balvu? Dziedinādams viņš kaitē pats sev un tagad kaitēs vēl vairāk? Viņš netaisās izmantot šo stulbo spēju, nav jau idiots.
"Blackspell," Vēstnesis izsauc nākamo.
Blackspell ir vampīrs, ko Vēstnesis slavēdams ceļ vai debesīs un piešķir viņam zobenu piesātināti sarkanā krāsā un caurspīdīgu kā tumšs vīns. Tādu arī Sariuss gribētu. Bet nē, šodien viņš jau vienu dabūja un nu vēl šo burvīgo dziedināšanas spējas pastiprinājumu. Vai nav super?
Taču kāpēc Sariuss ir tik nikns? Ari uz Nurax, vilkati, kuram Vēstnesis pasniedz īpašu izturības zābaku pāri, un uz Grotoku, pirmo cilvēku, ko Sariuss sastop Erebos un kas saņem kaut kādus rakstu ruļļus.
Sariuss pazīst arī nākamo balvas saņēmēju: Arwen's Child. Viņa ir mazliet ievainota un dabū dziedinošu dziru un vēl 10 zelta monētas. Jebkas ir labāks par mēslu, ko saņēma Sariuss.
"Gagnar!" sauc Vēstnesis.
Priekšā izrāpo skrandains, smagi ievainots ķirzakcilvēks, kurš bija gulējis aiz beigta skorpiona.
"Daudz netrūka, Gagnar. Palikdams šeit, tu mirsi. Nāc man līdzi."
Gagnars mēģina pieslieties kājās. Uz tā saplēstā krekla un notraipītās cepures Sariuss skaidri saskata ciparu viens. Tas izskatās kā audumā iestrādāta dzelzs. Viņš nespēj atraut acis no Gagnara. Beidzot kāds, kuram ir vēl mazāka sajēga nekā viņam. Ķirzakcilvēks pieņem Vēstneša palīdzību, lai tiktu zirga mugurā.
"Jums atļauts iedegt ugunskuru," Vēstnesis paziņo un aizauļo.
Sariusa ugunskurs iedegas, pirms vēl kāds cits ir paguvis atsaukties aicinājumam. Tam lēni tuvojas Arwen's Child un Blackspell, bet pārējie atkal pievēršas līķiem un turpina rakāties tajos.
"Ko viņi meklē?" Sariuss uzsāk sarunu.
Blackspell klusē, bet Arwen's Child labprāt paskaidro:
"Vēlmju kristālus, protams."
"Mirušajos skorpionos?"
Sariuss jūtas kā no plaukta nokritis. Tā būtu pēdējā vieta, kur viņš iedomātos meklēt. Beidzot ir skaidrs, kāpēc Drizzel un pārējie tā pūlas. Sariuss gandrīz grib piebiedroties.
"Vai tu jau esi kādu atradusi?" viņš vaicā tumsas elfai.
"Vēl ne. Tie ir patiešām reti un vērtīgākais, ko šeit vari iegūt. Es reiz redzēju, kā BloodWork vienu izķeksēja no milzu zirnekļa. Zilu. Nav ne jausmas, ko Blood ar to iesāka."
Sariuss domīgs lūkojas, kā ugunskurā dejo liesmu mēles. Kad ir atsākusi skanēt mūzika? Viņš nav to pamanījis, bet nu tā skan un stiprina apņēmību. Sariuss jau jūtas spēka pilns un gatavs nākamajai kaujai, un otrreiz viņš Fenielai neļautu sevi pastumt malā.
"Vai tu zini, ko īsti var iesākt ar tiem vēlmju kristāliem?"
Arvven's Child nesteidzas ar atbildi.
"Runā, ka tie varot piepildīt visas karstākās vēlēšanās. Nu, varbūt izņemot miroņu augšāmcelšanu. Un Iekšējā aplī tie arī nepalīdz iekļūt."