"Kas ir Iekšējais aplis?" jautā Sariuss, nemaz nekautrēdamies no savas nezināšanas. Tas ir mūzikas iespaids; mūzika liek justies kā karalim. Tu šeit esi galvenā persona, visi pārējie ir tikai piedeva.
Lai vai kā, bet atbildi viņš nesaņem, jo sarunā iejaucas Blackspelclass="underline" "Pats atklāj, arī mums tas bija jāatklāj pašiem."
"Labi jau, labi, es tikai pajautāju."
Drizzel un Nurax ir zaudējuši cerību atrast vēlmju kristālu, liek mierā skorpiona mirstīgās paliekas un pienāk pie ugunskura.
"Varējāt vismaz notīrīties, jūs izskatāties atbaidoši," saka Arwen's Child un pavirzās no abiem nostāk.
Drizzel viņu neņem vērā. "Paskat tik, Sariuss! Es jau domāju, ka esi beigts. Tātad zilie milzu sievišķi pie upes tevi nepataisīja aukstu?"
"Kā redzi."
"Un kā, vai pamatīgs slaktiņš sanāca?"
"Nebūtu aizlaidies, tad zinātu."
"Diezgan lecīgs divniekam."
Sariuss klusē. Citi viņa līmeni redz, viņš pārējo ne. Pēkšņi Sariuss jūtas atkailināts.
"Liec viņam mieru, citādi izstāstīšu šo to, ko zinu par tevi," Arvven's Child metas vidū.
"Uz priekšu, stāsti! Tu taču zini, kā Vēstnesim patīk visziņi," Drizzel nepaliek parādā.
Tajā mirklī ap stūri parādās Lelants. Viņš spēji apstājas un izvelk aiz jostas aizbāzto rītazvaigzni.
"Ah, sūdu būšana! Elfu invāzija," novaidas Blackspell.
"Turi muti," atcērt Sariuss. Lelants ir viens no tiem, kurus viņš šeit sastop vislabprātāk. Es zinu, kas tu esi, vecīt. Ar aicinošu žestu Sariuss mazliet pakāpjas atpakaļ, lai Lelants var viņiem pievienoties, bet nešķiet, ka Lelants to vēlas. Viņš turas pa gabalu no ugunskura. Tad tas pamana Fenielu un Grotoku, kuri joprojām ir aizņemti ar mirušajiem skorpioniem, un paietas uz to pusi, tomēr pārdomā. Beidzot Lelants tuvojas ugunskuram, bet apstājas pēc iespējas tālāk no Sariusa.
"Sveiks, Lelant," Sariuss viņu sveicina.
"Vai tie abi meklē vēlmju kristālus?" Lelants uzdod jautājumu, pat neatbildējis uz sveicienu.
"Protams," Blackspell saka. "Taču bez panākumiem. Tajos radījumos nekā nav."
"Njā, kaut kā stulbi. Man gan paveicās," Lelants no kabatas izķeksē kristālu, kas izstaro zaļganu gaismu. "Krūts, ne?"
"Kur ņēmi?" prasa Arvven's Child.
"Nav tava darīšana."
Sariuss blenž uz zaigojošo akmeni un jūt iekšēju karstumu. Viņam pat nav jājautā, kur Lelants to ir dabūjis. Tas taču bija viņa skorpions, viņa trofeja, pie kā viņš atstāja Lelantu. Un tas to ir izmantojis. Cik nekrietni!
"Ir taču skaidrs, ka akmens patiesībā pieder man, vai ne?"
"Nezinu gan kāpēc?"
"Tāpēc, ka es to skorpionu nogalināju. Tāpēc. Ja tu esi godīgs, tad šo mantiņu atdosi man."
"Sapņo vien tālāk! Man taču smadzenes vēl ir savā vietā."
Sariuss tik ātri nemaz nedomā, cik rokas izvelk zobenu, un nu viņš neziņā stāv. Patiesībā viņš negrib uzbrukt Lelantam, tikai vēlas •itgūt savu kristālu. Ja tu zinātu, kas es esmu, tu man to vienkārši atdotu.
"Eu, nekādi dueļi ārpus pilsētām!" iesaucas Drizzel.
"Ak, kā es baidos! Man uzbrūk veseli divi!" ākstās Lelants. "Viens /obena vēziens, un Vēstnesis tevi savāks. Aiziet! Izdari man šo pakalpojumu."
Skata pēc Sariuss vēl dažas sekundes tur zobenu pavērstu pret l.elanta krūtīm, bet klusībā ir priecīgs, ka ar godu ticis vaļā no cīnīšanās.
"Tu pats saproti, ka tas akmens nepieder tev."
"Kāpēc gan ne? Kāda man daļa, ka tu savāci tikai dzeloni un spīles un aizlasījies? Veči, to jums vajadzēja redzēt! Viņš tam "lopam" nogrieza spīles un iestampāja pie sava inventāra. Ko tu taisies ar lām darīt? Griezīsi papīra siluetus, vai?"
Sariuss glūn uz Lelantu. Tumši brūnā seja, melnie īsu matu rugāji. Tu man vēl norausies, dirsa tāds.
"Paturi to, mīkstais!"
"Toties mīkstais ar vēlmju kristālu. Vai kāds jau zina, uz kuru pusi ir pilsēta?"
"Paprasi savam vēlmju kristālam," Sariuss iedzeļ. "Vai pārmaiņas pēc kādreiz papūlies ari pats."
Viņš negaida Lelanta atbildi, bet uzgriež ugunskuram muguru un iesoļo pirmajā labirinta koridorā, kas viņam patrāpās ceļā. Tad jau labāk tālāk iet vienam, nevis tušēt ar tādiem idiotiem.
Viņš ir bijis tik tuvu tam, lai atrastu vēlmju kristālu, tik tuvu! Labirinta ejās joprojām ir tumšs, taču doma par nolādēto Lelantu dzen uz priekšu. Ja Sariusa ceļā tagad gadītos kāds skorpions, viņš to pārstrādātu biezenī. Tālāk, tālāk. Vēl ir gana daudz laika sasniegt meklēto mērķi, un viņš ir apņēmies visus apsteigt.
Tikai muļķīgā kārtā visas ejas šeit atkal izskatās vienādi. Nekas neliecina par Baltās pilsētas tuvumu. Sariuss maldās tālāk, nevienu
nesatiek, un viņam neviens neuzbrūk. Pēc nebeidzami ilga laika Sariuss apstājas. Dusmas ir pārvērtušās mazā, kvēlošā oglē un gail kaut kur dziļi iekšā.
Ko tālāk? Varētu sevi iepļaukāt par šo neapdomību. Kāpēc neaicināja nākt līdzi vismaz Arvven's Child? Tā bija viņa pusē, nevajadzēja ļaut viņai palikt pie pārējiem. Tagad viņi varētu uzkurt ugunskuru, un Sariusam nebūtu jāpaļaujas tikai pašam uz sevi.
Viņš mēģina orientēties vēlreiz. Ir taču jābūt kādai norādei. Varbūt baltiem akmentiņiem pareizajos eju atzarojumos vai zvanu skaņām katrā pilnā stundā. Sariuss sasprindzina dzirdi. Lūkojas visos virzienos. Nonācis katrās nākamajās krustcelēs, uzmanīgi ieklausās. Pēkšņi trešajā krustojumā viņš kaut ko saklausa. Ne jau zvanus, bet tādu kā šalkšanu. Ļoti klusu, tomēr vismaz kaut ko. Kaut ko, kam sekot.
Jo tālāk viņš iet, jo šalkšana kļūst dzirdama skaidrāk. Viņš neuzmanās, jo jūt, ka briesmas nedraud. Sariuss uz mirkli apstājas, lai saprastu, kāpēc ir tik pārliecināts par to. Mūzika, viņš saprot. Maigi un nemanāmi ir mainījusies tās noskaņa, dāvājot drošības izjūtu un paļāvibu, ka ir uz pareizā ceļa.
Pēc dažām minūtēm Sariuss atklāj, kas rada šo skaņu: apakšzemes upe, kuras ūdens trūcīgajā lāpu gaismā šķiet gandrīz melns, bet, pienākot tuvāk, izrādās asinssarkans.
Negribot Sariusa galvā dzimst dažādas šaušalīgas ainas: slaktiņi, lielās kaudzēs samesti līķi, upurēšanas rituāli. No kaut kurienes tām asinīm taču ir jāiztek.
Ja tās ir asinis! Tas nemaz nav skaidri zināms. Ūdeni var iekrāsot arī ieži upes gultnē vai… Ak, vienalga! Sariuss no tās nedzers, kaut arī stiprinājums šobrīd lieti noderētu.
Viņš apstājas akmeņainajā upes krastā pie pašas ūdensmalas. Upe plūst kārtīgi un taisni kā kanāls. Pilsētas taču bieži tika būvētas upju krastos, tāpēc atliek vien tai sekot kā sarkanam pavedienam. Bet pa straumi vai pret to? Sariuss pēta apkārtni, cerot uz kādu norādi. Neko neatrod un nolemj iet pa upi uz augšu.
Jau drīz kļūst gaišāks ceļu apgaismo upes krastā regulāros ' atstatumos izvietoti ugunskuri grozos. Un vienā rāvienā iešana ir
I«|iivusi par tīro bērnu spēli. Sariuss skrien. Skrien arvien ātrāk, lidz iri.uiga platas kāpnes, kas ved uz augšu. Kad tās ir jau rokas stiepiena attālumā, Sariusam jāapstājas: viņš nebija sekojis līdzi savam l/l tīrības rādītājam. Atguvis elpu, viņš dodas augšup pa kāpnēm, inu/.ika iegavilējas, un pretī plūst dienas gaisma.
Augšā paveras brīnišķīgs skats saule apspīd balta marmora mūrus, torņus un arkādes, pat iela, kas ved uz pilsētu, viz ziloņkaula krasā.
Sariuss vairs nesteidzas. Šķiet, ka pilsēta ir gaidījusi tikai viņu. Viņš tajā lūkojas, kā gribēdams redzēto saglabāt prātā, un lēni tuvojas.
Pie torņa četri sargi sveicinot noliec šķēpus, atskan fanfara, un lielvēderains saucējs no augstā pilsētas mūra paziņo jaunumus: "Sariuss ir ieradies! Sariuss, bruņinieks no tumsas elfu dzimtas, ienāk pilsētā!"