Te iezvanījās mobilais, un Nika sirds pārbīlī gandrīz apstājās. Varbūt lapu nedrīkstēja aizvērt? "Džeimijs", viņš lasīja uz izgaismotā displeja un atviegloti uzelpoja.
"Hi, vai iztraucēju? Izklausies tāds sastresojies."
"Nē, viss okay."
"Labi. Paklau, vai tu gribētu rīt izlaist kādu loku ar riteni? Sen neesam braukājušies, un rīt būšot labs laiks."
Nikam bija nepieciešams kāds brīdis, lai izdomātu piemērotu atrunu.
"Būtu forši, bet es te mokos ar savu ķīmijas mājasdarbu. Man obligāti jāsacer kaut kas jēdzīgs. Negribu riskēt."
"Ā," Džeimijs izklausījās vīlies. "Zini ko, es tev palīdzēšu. Atvelcies rīt pie manis, un kopā parakāsimies pa internetu. Tā ies ātrāk!"
Sūdu būšana.
"Tad redzēs. Bet varbūt es viens pats varu labāk koncentrēties. Un tas… laikam, ā, savā ziņā ir svarīgi."
Niks samiedza acis. OMG, šitas neizklausījās ticami. Un turklāt vēl idiotiski. Savienojuma otrā galā valdīja mulsinošs klusums; fonā Niks dzirdēja ieslēgto televizoru.
"Tu to nopietni?" Džeimijs pārjautāja pēc neparasti ilgas pauzes. "Līdz šim tu domāji citādi. Mēs taču kopā… Ak, man beidzot pielēca!" pēkšņi Džeimijs izplūda smieklos. "Nik, vecais, nu kāpēc tu m.in uzreiz nesaki? Tev ir randiņš, un tu baidies, ka onkulis Džeimijs tevi sāks audzināt, ja atzīsies?"
"Muļķības."
"Nu beidz, viss kārtībā. Izpriecājies, un pirmdien man visu izstāsnsi. Arī detaļas. Tad es pirms nākamā vīkenda beidzot piesmērēšos Darlīnai un varēsim četratā riņķot pa kvartālu."
"Darlīnai?" pārjautāja Niks, pašam negribot ieinteresējies.
"Jā, tā saldā blondīnīte džinsu miņukos no skolas orķestra. Gadu jaunāka par mums, viņa spēlē klarneti. Pielēca?"
"Aptuveni. Paklau, man jābeidz. Mamma sauc." Pēkšņi Nikam lieliski padevās melošana, jo datora pulkstenis rādīja bez piecām deviņi. Tūlīt varēs startēt spēli.
Istaba ir nabadzīgi iekārtota. Tai ir tikai viens sīks lodziņš, ko nevar atvērt. Gulta pie katras Sariusa kustības rada krakšķošu troksni un, šķiet, tūlīt sabruks. Saimnieks to noteikti pieskaitītu viņa rēķinam.
Taču Sariuss ar prieku konstatē, ka tagad izturības un dzīvības rādītāji ir ideāli. Pauze patiešām bija noderējusi.
Tikai tad, kad Sariuss jau grasās doties uz durvju pusi, viņš pamana, ka istabā nav viens. Gnoms, tikpat netīri balts kā istabas siena, sēž uz ķeblīša, pievilcis ceļgalus sev pie krūtim un aplicis ap tiem rokas.
"Ūja, Sarius, ūja!" viņš ieķērkstas un ņirdzīgi smīn. "Man tev ir ziņas. No Vēstneša. Es, tā sacīt, esmu Vēstneša vēstnesis."
Sariuss raugās lejup uz ciemiņu, kura seja ar līko degunu teju vai staro laipnībā; tomēr Sariuss nojauš ko nelāgu.
"Tava ziņkārība neielīksmo manu kungu," gnoms iesāk. "Domāju, ka tu zini, par ko runāju. Protams, viņš novērtē vēlmi censties izzināt ko vairāk par Erebos, taču neatbalsta centienus iegūt informāciju "pa kluso"."
Gnoms ar garu nagu baksta starp zobiem, atrod kaut ko iezaļganu un rūpīgi aplūko.
"Taču viņš ir gatavs atbildēt uz taviem jautājumiem. Un padomā tik, viņam ir arī daži jautājumi tev!"
Juzdams vieglu nelabumu, Sariuss vēro, kā sarunbiedrs zaļo kriksi iebāž atpakaļ mutē un košļā.
"Kādi jautājumi?"
"Ak, pavisam vienkārši. Piemēram: vai Niks Denmors pazīst kādu, vārdā Rašids Salehs?"
Sariuss samulst. Ko tad tas nozīmē? Taču, paraugoties no citas puses: ja visi Vēstneša jautājumi būs tik vienkārši, viņš var būt laimīgs.
"Jā, tādu Niks pazīst."
"Labi. Vai Niks arī zina, ko Rašidam vislabāk patīk darīt?"
Tas ir vienkārši.
"Viņš labprāt skeito, klausās hiphopu un fano par Stīvenu Kingu."
Gnoms, joprojām gremodams, apmierināts pamāj.
"Niks ir labi informēts. Varbūt viņš zina ari, no kā Rašids Salehs baidās?"
Nē, kā lai viņš to zina. Kaut gan ir viena lieta, ko Niks ir pamanījis. Rašidam ir bail no augstuma. Reiz viņi kopā ar klasi bija uz Londonas "aci", milzu panorāmas ratu Temzas krastā. Rašids gan brauca kopā ar visiem, bet bija pilnīgi bāls. Vēlāk gandrīz apvēmās.
"Viņam nepatik augstums. Izvairās no skatu torņiem un tamlīdzīgām vietām."
Gnoms paklakšķina ar mēli. "Tas atbilst tam, ko mēs par viņu jau zinām. Paldies, Sarius. Mans kungs mēģinās aizmirst tavu lieko zinātkāri. Savukārt tagad es tev šo to pastāstīšu."
Vēlīgi mirkšķinādams ačteles, viņš paliecas uz Sariusa pusi. "Dalībnieku sarakstu Arēnas cīņām atradīsi Atropas tavernā. Sveicini no manis veco skuķi."
Viņš nolec no ķebļa, pārspīlēti pieklājīgi palokās un aiziet. Sariuss uzliek ķiveri un uz muguras vairogu. Iedams uz durvju pusi, kaut ko iedomājas. Baltais gnoms neatbildēja uz jautājumiem. Sariuss tos pat neuzdeva.
Kaut arī ir vēla vakara stunda, pilsētas ielās valda rosība. Sariuss cenšas iet pa lielākajām un izvairīties no tumšajām sānielām, kas atgādina labirinta ejas. Visur ir izvietoti grozi ar degošiem ugunskuriem, kuru atblāzma krēmkrāsas mūrus iekrāso zeltainus. Šur tur Sariuss sastop citus cīnītājus. Dažus viņš pazīst: piemēram, Sapujapu un LaCor. Gribētos zināt, vai Drizzel, Blackspell un Lelants jau ir šeit gan jau ir. Nevar būt, ka viņi vēl nebūtu atraduši sarkano upi. Bet varbūt tos ir piebeidzis nākamais milzu skorpionu bars. Šī doma Sariusam patīk.
Žēl, ka nebija iespēja gnomam pajautāt ceļu uz Atropas tavernu, jo, izstaigājis galveno ielu, viņš to neatrod. Vajadzētu kādam pavaicāt. Kā drīz atklājas, ugunskuru grozi nav tas pats, kas ugunskuri brīvā dabā. Tos izmanto tikai apgaismošanai, bet ne sarunām.
To, ka varētu iegriezties kādā no abās ielas pusēs esošajiem veikaliem, Sariuss iedomājas, tikai pamanījis kādu rūķi nopūlamies ar smagu koka durvju atvēršanu. "Skārnis" vēsta lieli burti uz koka izkārtnes virs durvīm.
Pēc dažām minūtēm Sariuss ieiet krāmu bodē, kuras plaukti vai lūst no dīvainu priekšmetu bagātības. Skatiens aizkavējas pie vampīra galvaskausa, kura ilkņi izmantoti par dzijas šķeteru turētājiem. Sariusam šķiet, ka ir nonācis pareizajā vietā. Dzijas šķeteres noteikti var uzmontēt ari skorpionu spīlēm.
No veikala tumšākā kakta, kājas šļūkādams, izlien vīrs ar sirmu bārdu.
"Pirkt vai pārdot?" viņš prasa, pat nepadodams sveicienu.
"Pārdot," atbild Sariuss. Viņš atver savu inventāra somu un saliek uz letes abas spīles, muguras bruņu plāksnes un dzeloni. Sariusā atkal uzjundi dusmas. Viņš varēja būt vēlmju kristāla īpašnieks.
"Ak tad pa detaļām sadalīts rāpulis," secina tirgotājs. "Par to neko daudz vis dabūt nevar. Ja nu vienīgi par dzeloni, ja tajā vēl ir inde."
Viņš ar palielināmo stiklu aplūko melno, līko dzeloni.
"Cik es par to dabūšu? Mani interesē, piemēram, vietā nopirkt vēlmju kristālu."
Tirgotājs uzlūko Sariusu.
"Vēlmju kristālus nopirkt nevar. Tie jāatrod. Vai jāsaņem dāvanā. Par ērkšķi dodu trīs zelta monētas, par visu pārējo kopā vēl divas."
Tas nešķiet daudz. Pēc cīņas ar ūdensmāsām Tirānija saņēma 40 zelta monētas, Sariuss atceras.
"Tas ir par maz," viņš saka, pēkšņi iededzies uz tirgošanos. "Es gribu desmit zelta monētas, citādi vākšu tos krāmus projām."
Tirgotāja skatiens šaudās no skorpiona detaļām uz Sariusu un atpakaļ. "Augstākais sešas."
Viņi vienojas par septiņām, un Sariuss bodi pamet ar sajūtu, ka visu ir izdarījis, kā nākas. Tā pagaist, tiklīdz viņš aiznākamajā skatlogā pamana pārdošanai izliktu skorpiona dzeloni par 55 zelta monētām. Turklāt tirgošanās karstumā ir aizmirsies pajautāt ceļu uz tavernu. Nākamajā bodītē apavu darbnīcā, kurā var iegādāties indi neitralizējošus ar asmeņiem apdarinātus un pat zibeņojošus zābakus, viņam labprāt sniedz nepieciešamās ziņas.