Sekojot ieteikumam, Sariuss trešajā krustojumā nogriežas pa kreisi un atduras pret šķībām durvīm ar saplaisājušu laku. Izkārtnē virs tām atainotas atvērtas šķēres un zem attēla uzraksts "Pie pēdējā šņāpiena".
Iekšā ir gandrīz vēl tumšāks nekā ārā naksnīgajās ielās. Mazo lampiņu gaisma spēj apgaismot vien galdus un pie tiem sēdošo rokas. Sejas slēpj tumsa.
Sariuss pieiet pie letes, aiz kuras stāv mūžveca sieviete. Tā viņu pat nepamana un, klusi nez ko pie sevis murminādama, ar līku rādītājpirkstu velk līnijas koka virsmā.
"Vēlos pieteikties Arēnas cīņām," saka Sariuss.
Vecā pablenž uz viņu, taču neatbild.
"Kur ir saraksts, lai pieteiktos Arēnas cīņām?" Sariuss mēģina vēlreiz. "Jūs taču esat Atropa, vai ne?"
Šķiet, ka nosaukšana vārdā veco krodzinieci ir atmodinājusi.
"Jā, es tā esmu. Sarakstu atradīsi pagrabstāvā."
Viņa novērtē Sariusu no galvas līdz kājām. "Vai tiešām gribi piedalīties Arēnas cīņās?"
"Jā."
"Būdams divnieks? Gudri tas nav, bet dari vien, kā zini. Kāda man tur daļa?"
Viņa atkal pievēršas līnijām koka letē. Sariuss atrod kāpnes lejup. Pagrabā ir gaišāks nekā augšā, jo velves izgaismo iekurts kamīns. Sarakstu nevar nepamanīt: tas ir piestiprināts pie sienas un to uzmana kareivis. Kad Sariuss tuvojas, vīrs viņu uzrunā.
"Vai nāc pieteikties?"
"Jā."
"Kā tevi sauc?"
"Sariuss."
Viņš raugās garām kareivim, lai uzmestu skatienu sarakstam. Dažus tajā ierakstītos vārdus Sariuss jau zina: BloodWork, Xohoo, Keskorians, Sapujapu, Tirānija. Taču neredz ne Lelanta, ne pārējo, ar kuriem kopā viņš bija labirintā, vārdus.
"Ar kādu ieroci stāsies ierindā?"
"Ar zobenu."
Kareivis kaut ko pieraksta savā grāmatā.
"Tu vēl esi tikai divnieks, kā redzu."
Sariusam beidzot ir gana to klausīties.
"Jā, un tad? Es vēl neesmu spēlē ilgi. Tāpēc jau arī gribu piedalīties Arēnas cīņās. Lai tiktu tālāk."
Pagraba tālākajā daļā kaut kas sakustas. Labi noaudzis vīrs ar gariem, melniem matiem pieceļas no krēsla un ienāk kamīna uguns mestās gaismas aplī.
"Ja steidzies tikt tālāk, cīnies ar mani. Duelēsimies!"
Izaicinātāja izskats Sariusam šķiet dīvains; kaut kas ar to čali nav kārtībā. Ko viņš atgādina? Līdz ar tirpām, kas noskrien pār muguru, nāk atziņa: svešais cīnītājs izskatās kā Niks Denmors apmēram pēc desmit gadiem. Tādi paši tumši, taisni mati, šauras acis, bedrīte zodā tie ir Nika vaibsti, tikai mazliet nobriedušāki un vieglas bārdas rugāju ēnas klāti. Cīnītāja vārds ir LordNick. Hi nevar būt sagadīšanās.
"Nu, kā tad būs? Duelēsimies vai tomēr ne?"
"Ja šeit ir atļauts…"
Cik stulbi, ka viņš neredz LordNick līmeni. Ja nu viņš ir septiņnieks vai pat astoņnieks, ko tad? Tikpat labi viņš var būt arī trijnieks, tad Sariusam vēl būtu izredzes. Viņš atceras, kā pieveica skorpionu, un jūt sevī augam paļāvību.
"Tavernā duelēties ir aizliegts," paziņo kareivis, kurš, manīdams, ka te kuru katru brīdi var aizsvilties kautiņš, pat ir atstājis neuzraudzītu savu sarakstu. "Vispār vājākajam ir jāizaicina stiprākais. Šajā gadījumā izaicinājums jāizsaka Sariusam."
Sariuss nav drošs, vai viņš to patiešām grib. Līdz šim viņš ir kāvies tikai pret monstriem, bet ne pret cīņubiedriem. Savukārt ja viņš vēlas cīnīties arēnā, varbūt neliels izmēģinājums nekaitētu.
"Labi. Izaicinu LordNick uz dueli."
"Forši, sīkais!" iesaucas pretinieks.
Viņš var smieties, domā Sariuss. Redz taču, ka esmu tikai divnieks. Sariuss pakāpjas atpakaļ, kā slēpdamies no LordNick, kurš viņu tagad nopēta pamatīgāk.
"Par ko cīnīsimies? Man patīk tava vilka ķivere, kā būtu ar to? Pretī lieku savu vairogu tam ir trīsdesmit aizsardzības punkti."
"Ar ķiveri es netaisos riskēt."
Pat ne tad, ja atklāšu, kas tu esi un kāpēc izskaties pēc manis.
"Ar ko tad?"
Sariuss īsi apsver, kas vēl viņam pieder. "Ar četrām zelta monētām."
"Ko? Tad jau nav vērts sākt." Stāvs, kas Sariusam šķiet tik nepatīkami pazīstams, pagriežas atpakaļ uz sava galda pusi.
"Nu, vērts ir vienmēr," kareivis metas vidū. "Ikviena uzvaru nesoša cīņa sniedz pieredzi un vairo dzīvības spēku to neaizmirstiet."
LordNick, kurš jau taisījās sēsties atpakaļ savā vietā, apstājas. "Nu labi, manis pēc. Lai ir četras zelta monētas."
Viņi ieņem kaujas pozīcijas kamīna priekšā. Sariuss nespēj novērst skatienu no LordNick sejas; viņam šķiet, ka cīnās pats ar sevi. Tāpēc nav brīnums, ka trāpa jau pirmais pretinieka trieciens. Sariuss pārāk vēlu paceļ vairogu, un LordNick zobens ietriecas viņam sānā. Tūlīt pat sāk skanēt spiedzošā skaņa.
Neatliek laika pārbaudīt jostu. Sariusam vienkārši jātic, ka izturēs arī nākamo triecienu. Viņš metas virsū pretiniekam un zveļ tam pa ķiveri, pēc tam pa augšstilbu. Ahā! LordNick jostā sāk parādīties melnums.
Taču Sariusa triumfs nav ilgs. Pretinieks dod triecienu pa viņa krušu bruņām un dur ar zobenu, trāpot tieši vēderā. Sariuss nokrīt zemē. Ievainojums sāp, sāp, sāp.
"Apstājieties!"
Starp viņiem iestājas kāda ēna. Kareivis.
"Sariuss ir smagi ievainots. Viņam ir jāizlemj, vai grib cīņu turpināt vai atzīst sevi par sakautu."
Nav jau daudz, ko te lemt. Sariuss pat piecelties nevar, skaņa asi triecas galvā kā motorzāģis; gribētos to apklusināt, bet viņš neuzdrošinās, lai kaut ko nepalaistu garām. Kādu brīdinājumu, norādi, ko būtisku.
"Es padodos."
LordNick triumfējoši nostājas virs viņa. "Tad velc laukā savas četras zelta monētas."
Sariuss atver inventāra somu, uzmanīdamies neizdarīt kādu kustibu, kas varētu vēl vairāk pasliktināt viņa stāvokli, un atdod prasīto. Vairs ir atlikušas vien trīs monētas. Vajadzētu steidzami pārvērst naudā no kapu aplaupītāja iegūtās lietas. Ja vien viņš to vispār vēl spēs. Sarkanās krāsas paliekas viņa jostā ir gandrīz nemanāmas.
Sariuss paskatās sānis, kur pustumsā stāv vairāki galdi un krēsli. LordNick ir devies atpakaļ uz savu vietu. Te no kāda krēsla ar plūstošu kustību pieceļas stāvs. Zem kapuces, kas aizēno seju, Sariuss saskata labi pazīstamās dzeltenās acis.
"Pirmā mācība," ierunājas Vēstnesis. "Neizaicini pretinieku, par kuru tu neko nezini. Paliec pie tiem, ko jau esi redzējis cīnāmies."
Viņš notupstas uz ceļiem līdzās Sariusam un uzliek uz galvas roku. Motorzāģa skaņa pieklust.
"Otrā mācība: cīnies tikai par vērtīgām lietām. Četras monētas tas taču ir smieklīgi. Un nu piecelies!"
Vēstnesis pasniedz Sariusam savu kaulaino roku. Tās pirksti atsauc atmiņā skorpiona kājas, tomēr viņš tos satver.
"Mums jāaprunājas. Nāc līdzi!"
Vēstnesis ieved Sariusu nelielā blakustelpā. Tās vidū ir galds, un uz galda svece. Viņi apsēžas.
"Tev jau atkal ir nepieciešama dziedināšana," saka Vēstnesis. "Vai vēl atceries likumus, kas valda šajā pasaulē? Tev ir dota tikai viena dzīvība, viena vienīgā. Manuprāt, tu pret to neizturies īpaši nopietni."
Sariuss nerod piemērotu atbildi, tāpēc klusē. Šķiet, ka izpatikt Vēstnesim nav vienkārši: viņš rāj gan tos, kuri sevi saudzē, gan tos, kuri iet uz visu banku.
"Saproti mani pareizi. Es protu novērtēt tavu drosmi," atkal ierunājas Vēstnesis, it kā būtu nolasījis Sariusa domas. "Tāpēc jau esmu šeit. Lai tev palīdzētu."