Turpmākajās minūtēs Sariuss nav spējīgs ne uz vienu skaidru domu. Kauja liek aizmirst visu, tostarp paša bailes. Abi barbari ne mirkli neizrāda ne mazāko vājumu. Tie riņķo viens ap otru, veic īsus, zibensātrus uzbrukumus un prasmīgi aizstāvas. Beroxar līkais zobens ietver pretinieku sidrabainu rakstu zīmējumā, BloodWork cirvis griežas ap ienaidnieka galvu, bet viņš pats ar zobenu mēģina tikt klāt Beroxar nepiesegtajai miesai. Taču šķiet, ka tādas nemaz nav. Šī cīņa izskatās kā deja, kuru vada te viens, te otrs cīnītājs, l.idz piepeši BloodWork apsviežas uz otru pusi un uzgriež muguru Beroxar. Līkais zobens žvinkstēdams steidz pretī BloodWork pleciem. Sparīgais cirtiens to ietriec dziļi koka vairogā, ko BloodWork ir piestiprinājis sev uz muguras. Ašs pagrieziens, un sagūstītais zobens izraujas no Beroxar rokas.
Līdz ar ieroci zūd izredzes. Cirvja cirtiens kājā un zobena trieciens sānā nogāž Beroxar gar zemi.
"Uzvarētājs ir BloodWork!"
Barbars, rokas pret debesīm pacēlis, griežas ap savu asi, debešķīgas mūzikas un no sastinguma pēkšņi pamodušās publikas gaviļu pavadīts. Aplaudējot un kājas rībinot, skatītāji vēl un vēlreiz izkliedz BloodWork vārdu.
Lielais Bolacis iziet arēnas vidū un ar vienu rokas mājienu apklusina pūli. Viņš noliecas pie smiltīs gulošā un noņem tam kaklarotu. Dzelzs ķēdi, kurā ievērts pudeles dibena apmēra rubīnsarkans gredzens. Tā iekšpusē redzamais asums atgādina rozes ērkšķi vai pret gredzena centru vērstu burtu V. Ceremonij meistars apliek kaklarotu
BloodWork, atkal saceldams publikas gaviles. Tās nenorimst pat tad, kad Beroxar uzsvempjas kājās un, paklausot ceremonijmeistara norādei, ieņem vietu starp sapulcētajiem barbariem.
Sariuss nav pamanījis, kā arēnas vidū ir nokļuvis Vēstnesis. Taču nu viņš tur stāv un sniedz BloodWork savu kaulaino roku.
"Esi sveicināts Iekšējā aplī. Mēs visi ceram, ka būsi šī goda cienīgs."
BloodWork paklanās un dodas zelta platformas virzienā, kur apsēžas Beroxar vietā. Sarkanais gredzens uz viņa krūtīm spīd kā svaiga ugunszīme.
Vēstnesis pagriežas pret barbariem.
"Beroxar jāturpina ievērot zvērestu. To viņš nedrīkst aizmirst. Nodevēji ilgi nedzīvo. Protams, viņam ir ļauts izdevīgā brīdī atgūt savu vietu Iekšējā apli. Tieši tāpat kā ikvienam no jums," Vēstnesis plašā žestā iekļauj visus klātesošos, "ir ļauts izcīnīt vietu Iekšējā aplī."
Jau nākamais cīnītājs šo uzaicinājumu uztver burtiski un izaicina Wyrdana, Iekšējā apļa tumsas elfu. Viņa no izaicinātāja drīzāk atbrīvojas, nevis ar to cīnās. Elfas uzsūtītā ugunsgraudu krusa, zibeņi un veiksmīgi tēmētie šķēpa cirtieni nav ilgāki par laiku, kas nepieciešams deguna izšņaukšanai. Pēc tam cīņas uzsācējs guļ smiltīs un arēnu pamet kā skumīgs vieninieks.
Kurš teica, ka tumsas elfi nekam neder? Lai kāds pamēģina to atkārtot! Sariuss sevī jūt mostamies ko līdzīgu lepnumam. Tad, lūk, kāpēc BloodWork izvēlējās cīnīties ar sev līdzīgu muskuļu blāķi.
Trīs turpmākās cīņas ir tik neinteresantas, ka Sariuss ļaujas domām. Viņš saausās vien tad, kad pirmo reizi runa ir par vēlmju kristālu ne LaCor, vampīram, ne Maimai, kaķsievietei, tāda nav, bet viņi abi pēc tā kvēli ilgojas. Bolacis nez no kurienes vienu izbur un izsludina kā prēmiju par uzvaru, un to nogrābj kaķsieviete, bet LaCor zaudē vienu līmeni. Kam? Nevienam. Vienkārši tāpat.
"Feniela!"
Sariuss nebija viņu pamanījis pārējo elfu barā, taču tagad tā lepni aizsoļo viņam garām. Cik žēl, ka to nebija aprijuši skorpioni ar visu viņas muļķīgo strupdegunes lelles ģīmi. Sariuss noraugās, kā Feniela nostājas arēnas vidū, un cer, ka tā izdarīs patiešām sliktu izvēli. Vai būt Drizzel vai vēl kādu, kurš no viņas tā vien izpurinās līmeņus.
"Izvēlies pretinieku!"
Sirdspukstu pirms atbildes viņš zina, kāda tā būs.
"Es izaicinu Sariusu."
Vienā rāvienā ir atgriezušās bailes, un acu priekšā pazib mirušā Xohoo tēls, kā viņš tika aizvākts no arēnas, tikai tagad nav laika ne bailēm, ne atmiņām. Sariuss neredz Fenielas līmeni, bet arī viņa neredz tā līmeni, citādi Feniela nedrīkstētu viņu izaicināt. Tātad viņai jābūt trijniekam. Tas varētu būt veicams.
Nepacietīgā murdēšana publikā Sariusam pasaka priekšā, ka viņš joprojām kā pārakmeņojies stāv pārējo tumsas elfu vidū. Tātad aiziet!
Feniela nezina, ka viņš ir trijnieks. Tad kāpēc viņa to izvēlējās? Vai tāpēc, ka tik vienkārši bija nostūmusi viņu malā cīņā ar skorpionu? Droši vien.
Sariuss spiežas cauri elfiem, neskatīdamies ne pa labi, ne pa kreisi. Viņam jāizdomā taktika pret Fenielas āvu. Nav šaubu viņa to izmantos, lai turētu Sariusu pa gabalu no sevis. Viņš jau domās redz sevi bezjēdzīgi bakstām ar zobenu gaisu, kamēr pretiniece ar savu ieroci viņam izcaurumo ribas.
"Par ko jūs cīnīsieties?"
Feniela ilgi nedomā: "Par vienu līmeni un 20 zelta gabaliem."
Zelts ir visiem, izņemot Sariusu. Taču viņam vēl ir kapu aplaupītāja trauki, ko bija aizmirsis pārdot. Kāpēc tas nāk prātā tieši tagad, kad šī doma var tikai traucēt?
"Man nav zelta, un es labāk cīnītos par vēlmju kristālu," Sariuss saka, nelolodams lielas cerības.
Tuvumā Bolača neglītums šķiet neizturams. Tumšā āda ir saplaisājusi kā krāsa uz veca linu audekla. Sajūta, ka ceremonijmeistars šeit neiederas, Sariusa galvā samilst un iegūst konkrētu apveidu.
"Vēlmju kristāls netiek piedāvāts," paskaidro milzis. "Jūs cīnīsieties par vienu līmeni. Ar to pietiks." Viņš paceļ muskuļoto roku par zīmi, ka cīņa var sākties.
Ir jātiek garām Fenielas šķēpam. Sariuss kā dejodams kustas šurp turp. Tikai nezaudēt tempu! Tikai nekļūt par vieglu mērķi! Diemžēl viņa lēkāšana Fenielu ne mazākā mērā neuztrauc. Izskatās, ka viņai ir nebeidzami daudz laika, tā stāv pavisam mierīga, abās rokās turēdama āvu un asmeni pavērsusi, protams, pret viņu. Sariuss mēģina vienu izklupienu tikai kā māņu kustību un nekavējoties atkal izlec ārpus sasniedzamības zonas. Nekas nenotiek, tikai āvas asmens mazliet noraustās uz viņa pusi, tas arī viss. Tikai tajā brīdī, kad viņš vairāk neziņas nekā noguruma dēļ mazliet nolaiž zobenu, Feniela burtiski eksplodē. Ar diviem lēcieniem tā ir pie viņa, nomērķējusi ieroci tieši pret Sariusa krūtīm. Viņš parauj vairogu uz augšu, bet ir jau par vēlu, Feniela trāpa, un atskan pretīgā skaņa. Sariuss ar zobenu pasit āvu malā.
Kā krīts pret tāfeli, kā dakšiņa pret porcelānu. Zāģis tieši pret dzirdes nervu. Šoreiz skaņa Sariusā izraisa tikai niknumu. Nedomādams par aizsardzību, viņš ar zobenu cērt pa āvu, cik vien stipri spēj. Nomet vairogu un, sagrābis garo kātu, aizstumj to projām no savām krūtīm.
"Sarius Sarius Sarius!"
Vai tie viņu uzkurina? Tā vairāk ir čukstēšana, nevis saukšana kā daudzbalsīgs spoku koris. Vai tie viņu hipnotizē?
Sariuss uzkāpj uz sava nomestā vairoga un gandrīz paklūp, bet Feniela ieroci neatlaiž. Tagad tās ķermenis nav aizsargāts, ja Sariuss vēl vilcināsies, viņš būs idiots, Feniela tam trāpīs un troksnis sašķaidīs dzirdi kā stiklu…
Sariuss grūž zobenu Fenielas krūtīs, izvelk un dur vēderā. No brūcēm pludo asinis. Fenielas rokas atlaiž āvu, un viņa sabrūk uz zemes. Sariuss turpina uzbrukt, kaut arī viņas jostā vairs gandrīz nav krāsas, vēl viens cirtiens, dūriens un…
"Uzvarētājs ir Sariuss!"
Balss liek viņam atgūties no cīņas skurbuma. Feniela nekustas. Viņš nolaiž zobenu, un ievainojuma troksnis rimstas. Atskan mūzika. Lieliska mūzika kā filmā, kad varonis ir izcīnījis izšķirošo kauju. Tāda skanēja arī pēc BloodWork uzvaras, bet pārējiem cīnītājiem ne. Kāpēc ne? Jo to dzirdu tikai es, tā ir daļa mana triumfa un balvas. Tāpat kā četrinieks, kas tagad noteikti rotā manas bruņas, un divnieks, k.is parādijies uz Fenielas ādas vestes.