Sariusa pretinieci nevelk projām aiz kājām kā Xohoo, bet gan aiznes uzmanīgi un ātri. Tātad ir iespējams, ka viņa vēl ir dzīva un tai būs saruna ar Vēstnesi.
Savukārt viņš tagad ir četrinieks. Uzvarējis un neievainots četrinieks. Sariuss nostājas atpakaļ pie tumsas elfiem. Viņš paraugās visapkārt nu ir redzami visi trijnieki un tādu ir daudz. Piemēram, vilkate, kuru šobrīd izsauc ceremonijmeistars.
"Galaris!"
Paga, paga! Vārdu Galaris Sariuss jau ir dzirdējis. Koka kaste. Totridža. Dolisbrukas viadukts. Vai Galaris nolika draudīgo kasti zem īves?
Viņš tai nevar pavaicāt, jo Galaris šobrid lūkojas pēc pretinieka. Turklāt Sariusam šķiet, ka Vēstnesim un tā gnomiem šāda ziņkārība varētu nepatikt. Galaris, kuras tumšie mati saulē spīd kā kausēta šokolāde, izaicina barbari, vārdā Rahall-LA. Drosmīgi. Vai arī stulbi. Taču galu galā izvēle izrādās veiksmīga, jo viņa cīnās ar bultām un loku un Rahall-LA arī trijnieks pat netiek tai tuvumā.
Pēc tam spēkiem mērojas daži augstāko līmeņu kaujinieki. Šīs cīņas ir ilgas un ļoti kaislīgas. Sariuss mēģina iegaumēt kaujinieku vārdus un izprast viņu vājās puses, taču drīz met mieru. Pamazām jūtams, ka interese atslābst. Daži, kuriem uzvara arēnā jau ir rokā, dodas projām. Sariuss, vēl noskatījies, kā cīnās Drizzel un Keskorians un kā barbars zaudē trīs līmeņus, seko pārējiem arēnas iekšpusē. Drizzel ir zemisks un viltīgs, Sariuss atceras.
Tumsas elfiem ierādītajā telpā viņš sastop Lelantu un Arwen's Child.
"…taču ir idiots, ja vēlreiz mēģina, kad jau ir zaudējis," saka Lelants.
"ManXohoo patika," pēc mirkļa atbild Anven's Child. "Žēl, ka viņš ir miris. Manuprāt, viņš bija pelnījis vēl vienu iespēju."
Sariuss domā tāpat. Kāpēc tieši Xohoo? Viņš bija jauks. Kāpēc tas nevarēja notikt ar Lelantu, šo gļēvo balamuti?
"Vai tu vispār necīnīsies?" Sariuss jautā.
"Kā tas skar tevi?" nošņācās Lelants.
"Viņš nekad neduelējas, bet gaida lielo cīņu beigās. Tas ir mazāks risks, bet var iegūt daudz vairāk," Arwen's Child atbild viņa vietā.
"Paklau, vai tev pastāvīgi viss jāizstāsta?" Lelants sūkstās.
Viņam joprojām ir tie paši ieroči, kas labirintā. Cik Sariuss var manīt nekas jauns klāt nav nācis. Nez vai Lelantam vēl ir vēlmju kristāls? Vai drīkst uzbrukt un pārbaudīt viņa inventāru? Droši vien ne.
"Gaida cīņu beigās?" Sariuss pārvaicā un demonstratīvi uzgriež muguru Lelantam.
"Vecais, tu patiešām neko nejēdz," tas dzēlīgi konstatē, pirms Arvven's Child pagūst atbildēt.
"Jā, katra turnīra beigās ir lielā cīņa, kurā cīnās jebkurš pret jebkuru. Tas ir diezgan bīstami, jo tad tev var uzklupt arī augstāka līmeņa kaujinieki. Toties tu vari pārējiem atņemt viņu vērtīgākās lietas."
"Vēlmju kristālus?" pārjautā Sariuss, iešķībi pablenzdams uz Lelantu.
"Arī vēlmju kristālus, ja kāds tos staipa sev līdzi, taču tas ir mazticams."
Ja godīgi, šobrīd Sariuss nemaz nealkst pēc lielās cīņas. Tikai nupat viņš ir ieguvis vēl vienu līmeni un tikpat ātri var to zaudēt. Kaut gan kurš teicis, ka šeit un tagad nevar iegūt vēl divus vai trīs klāt?"
"Super, ka Xohoo ir piebeigts," Lelants maina tematu.
Tas idiņš patiešām nespēj likties mierā. Nu pagaidi, Kolin!
"Viņš bija nenormāls pļāpu kule. Mūžīgi kaut ko izmuldējās. Starp pēdējiem viņš neiekļūtu tik un tā, un tad jau nav starpības nolikt karoti agrāk vai vēlāk. Tāds pats mīkstčaulis kā tu, Sarius. Domāju, ka pataisīšu tevi aukstu, tiklīdz sāksies lielā kauja. Sāc jau atvadīties no Arwen."
"Mani sauc Arvven's Child, mērkaķi."
"Kuru tas rausta?"
Šķiet, tiek gaidīts starta šāviens, lai mestos visos iespējamos virzienos, un zināmā mērā tā tas arī ir. Bolacis ir nostājies arēnas malā ar paceltu zizli. Sariuss jau atkal pārlaiž skatienu pūlim. Netālu stāv viens divnieks, vampīrs. Tas būtu viegls laupījums. Tepat ložņā ari LordNick, no kura savukārt izvairās Sariuss. Ceremonijmeistars visu ir paskaidrojis: tam, kurš jau cīnās, uzbrukt nedrīkst.
Tāpēc aši jāatrod kāds vērtīgs upuris, viegli pieveicams upuris, pirms kaut kāds deviņnieks izdomā, ka par šādu upuri varētu kļūt Sariuss.
Vampīrs divnieks ir ideāls, un viņš stāv pietiekami tuvu. Bolacis nolaiž zizli, Sariuss metas pie nolūkotā mērķa, bet labajā pusē pamana Lelantu. Viņš ir nolaidis zaļgani mirdzošās ķiveres sejas sargu un izskatās pēc dzelzs vardes uz divām kājām. Lelanta zobens ir pavērsts pret Sariusu, taču skrienot ir grūti mērķēt, un cirtiens neizdodas, kā iecerēts, bet ar klusu čīkstoņu kā neieeļļoti dārza vārtiņi noslīd Sariusam gar roku, to pat neievainojot. Tomēr Sariuss jūt sevī mostamies dusmas, tās ir kā kvēloša un sarkana saule.
Ja reiz Lelants tā vēlas, lai notiek. Viņš var dabūt pa ribām ar Sariusa vairogu kā ar mūrtrieci, bet vispirms viņš dabūs ar zobenu: vispirms pa ķiveri, pēc tam pa bruņām. Galvenais, nedot viņam laiku rast līdzsvaru pēc triecieniem.
Šoreiz Sariusam pat nav nepieciešama pacilājoša mūzika, lai justos kā uzvarošs karavadonis. Pietiek redzēt Lelantu kā viņš izvairās, neveikli atkāpjas, klūp, pazaudē vairogu. Kā viņš nokrīt, guļ zemē un tur paceltu zobenu, it kā tas būtu bites dzelonis un Lelants cerētu, ka Sariuss pats uz tā uzkāps.
Pēc diviem spēcīgiem triecieniem zobena vairs nav. Apmierināts Sariuss redz asinis uz Lelanta pleciem un krūtim. Ievainojumiem vajadzētu izraisīt patiešām pretīgu troksni.
Sariuss pieliek zobenu pie Lelanta kakla vietā, kur beidzas bruņas, un pretojas kārdinājumam vienkārši iedurt. Bet ko citu? Šeit nevar sarunāties.
Kā jau daždien ir gadījies, arī šoreiz atrisinājumu piedāvā gnoms. Tā zilganajā ģīmī rotājas plats smaids.
"Te nu reiz ir uzvarējis Sariuss," viņš sūkstās un atver Lelanta inventāru.
"Brīva izvēle uzvarētājam."
Protams, Sariuss kā pirmo mēģina ieraudzīt savu vēlmju kristālu. Taču, kā jau bija gaidāms, tur tā nav. Kas lai zina, ko Lelants ar to ir izdarījis.
Kas lai zina, ko ar to vispār var darīt.
Lai vai kā, Lelants ir sarūpējis 130 zelta gabalus. Vareni. Sariuss jau sniedzas pēc zelta, bet gnoms to aptur.
"Ne vairāk kā pusi."
Arī labi. 65 zelta gabali ir krietns žūksnis. Tad vēl Sariuss atrod ar smaragdu rotātus zābakus, dunci un dziedinoša dzēriena pudeli. Viņš pievāc visu, un gnoms neprotestē. Tas ierunājas tikai pēc tam, kad Sariuss ir novietojis laupījumu savā somā.
"Alkatīgs gan jaunais cilvēks. Tad jau, pats par sevi saprotams, viņš vairs nevar brīvi izvēlēties attīstības pakāpes paaugstināšanu. Divas viņam tiks piešķirtas, ja viņš zaudētājam atstās apbruņojumu."
Protams, Sariuss izvēlas līmeņus, nevis Lelanta ieročus un bruņas un, sev par lielu prieku, uz pieveiktā bruņām redz parādāmies romiešu piecnieku.
Tātad viņš bija septiņnieks un es kā četrinieks viņam biju viegls laupījums. Vai tomēr ne? Kaut kā muļķīgi sanāca, Lelant, tu kretīn. Taču tagad viņš Lelantam tam kretīnam ir kārtīgi sadevis.
Sariuss nolūkojas, kā Lelants lēni pieceļas un aizklibo; projām dodas arī daži citi sakautie cīnītāji. Sešnieka statusā Sariusam paveras gluži cits skats tagad viņš redz līmeni vismaz trešdaļai klātesošo, un to vidū diemžēl nav pārāk daudz pazīstamu seju. Blackspell, LordNick, Keskorians un Arwen's Child joprojām ir spēcīgāki par viņu vai vismaz tādi paši sešnieki. Žēl. Toties atklājas, ka Sapujapu un Nurax ir piecnieki un joprojām aizņemti cīņā. Otrā arēnas malā Sariuss pamana Drizzel, kurš no Iekšējā apļa platformas mēģina noraut BloodWork.