"Vai tu esi gatavs nākamajai cīņai?" vēlas zināt zilādainais gnoms.
Vai esmu? īsti nevar pateikt. Būtu jau ļoti vilinoši iegūt klat vel pāris līmeņu, tomēr negribas pārāk izaicināt veiksmi. Sākt dienu ka trijniekam un pabeigt kā sešniekam tas nebūt nav peļami.
"Nē. Šodienai pietiks."
"Tad pamet arēnu!"
Un viņš to dara. Sariuss iziet pa tiem pašiem vārtiem, pa kuriem ienāca, ielūkojas tumsas elfu telpā, kurā nu vairs neviena nav, un soļo uz izeju. Kad viņš pēdējoreiz ir tik labi juties? Viņš nezina. Būs pagājis ilgāks laiks kopš tā briža. Varbūt gads vai divi. Sparīgi un ar gana daudz naudas kabatā Sariuss iziet uz ielas. Tad jau manis, ko vēl var piedāvāt Baltā pilsēta.
12
Aiz loga bija tumšs, dzīvojamā istabā dārdēja vakara ziņas. Niks masēja sāpošos deniņus.
Sariuss bija pārvērtis zeltā atlikušos dārgumus, tostarp ari Lelanta dunci, par ko bija saņēmis pārsteidzoši daudz. Pēc tam viņš bija devies uz "Pēdējo šņāpienu", no kurienes Atropa aši un bez ceremonijām viņu izsvieda laukā. Kāpēc to Sariuss nezināja, un viņa skaidrot netaisījās. Pamazām Baltajā pilsētā bija iestājusies nakts, visur bija iededzinātas lāpas un ugunsgrozi. Erebos pasaulē nakts bija daudzsološs laiks. Nakts bija Vēstneša laiks. Taču viņš nerādījās. Nikam grauza acis, it kā viņš stundām ilgi būtu mērcējies hlorūdenī. Droši vien tās bija tikpat sarkanas kā rubīni uz Lelanta dunča.
Pārtraukums šobrīd bija laba doma. Uzēst šobrīd bija laba doma. Vajadzētu piecelties, iziet no istabas un nokļūt virtuvē. Mamma droši vien kaut ko jau gatavoja, nav šaubu. Niks blenza uz ekrānu, pilsētas ielām, uz sevi elfa atveidā. Nespēja saņemties. Šķita, ka kuru katru brīdi kaut kam jānotiek: orku uzbrukumam, Vēstneša uzdevumam, tesienam vai noslēpumam. Kaut kam, ko viņš nokavētu, ja tagad atslēgtos.
Varbūt uz vienu stundu? Vienu stundu, lai paēstu, apmainītos laipnībām ar mammu un tēti un… aizietu uz tualeti. Nu tikai Niks sajuta, cik ļoti viņam vajadzēja uz tualeti un cik šķībi viņš sēdēja, lai aizturētu spiedošo vajadzību.
Nu taču, ej! Bet vispirms bija jāizslēdz programma. Niks pārmeklēja ekrānu ar peli. Kā saglabāt un izslēgt spēli? Līdz šim, Niks iedomājās, viņš to vēl ne reizi nebija darījis. Spēle pati bija atslēgusies vai piespiedusi ņemt pauzi, tas ne reizi nebija noticis pēc Nika gribas. Vai tāda opcija nemaz nebija paredzēta?
Niks apsvēra savas iespējas. Varēja vienkārši izslēgt datoru, taču tas bija riskanti. Ja Vēstnesim nepatiktu, viņš varbūt atņemtu sūri nopelnītos līmeņus. Vai ari izdomātu kaut ko vēl sliktāku.
Otra iespēja bija izslēgt tikai monitoru. Tad Sariuss būtu pienaglots uz ielas un ikviens garāmejošs vieninieks varētu atņemt visu, kas viņam pieder. Nē, ari tas neder.
Nika pūslis jau bija uz plīšanas robežas. Viņam bija jātiek uz tualeti, nekas cits te nelīdzēja. Vēl tikai vajadzēja novietot Sariusu drošībā. Bet kur?
Ideja nāca kā no skaidrām debesīm viņš taču bija noīrējis istabu! Niks savam elfam lika skriet pa naksnīgajām Baltās pilsētas ielām, it kā pats lielais Bolacis dzītos viņam pakaļ. Vai šī bija pareizā vieta? Viņš atcerējās šauras kāpnes, kas līdzās maiznieka veikalam veda uz augšu. Jādodas turp un uzreiz pēc tam pa labi. Tikai kur bija tās sasodītās kāpnes?
Viņš Sariusam lika skriet, skriet, skriet. Zilais izturības rādītājs arvien saruka par spīti sestajam līmenim! Ja drīz neatradīs, nāksies iet čurāt un visu pamest, kā ir. Tikai ne te! Šajā drūmajā kaktā, kur apkārt slaistījās aizdomīgi tēli!
Beķereja. Kāpnes. Beidzot! Viņš trieca Sariusu augšā pa čīkstošajiem pakāpieniem līdz istabai. Durvis ciet! Ekrānu izslēgt! Un tagad ātri, o, lūdzu, ātri…
Niks pielēca kājās kā mežonīgu suņu trenkts, izskrēja no istabas un nesās uz tualeti. Beidzamajā brīdī.
"Nik!" no istabas sauca tēvs. "Ja tu vēl kādreiz šitā dauzīsi durvis, būs nepatikšanas."
Vakariņās bija dārzeņu lazanja ar tofu sieru gaļas vietā, taču šoreiz Niks par to pat nesūdzējās. Viņš gandrīz nejuta, ko ēda. Vecāki pārsprieda redzēto filmu un bija mierā ar dēla reizumis iestarpinātajiem "mhm" un "aha", taču bija pārsteigti par milzīgo ēdiena daudzumu, ko tas sevī sastūma. Arī Niks par to brīnījās, līdz atcerējās, ka neko nebija ēdis kopš brokastīm.
Un ari tagad vajadzēja pasteigties. Sariuss bija pamests viens viesnīcā. Neaizsargāts un onlainā. Ja nu izceļas ugunsgrēks? Vai sākas uzbrukums? Ja nu viņa slēpni atklāj Lelants?
Man vajadzēja atslēgties no interneta, nodomāja Niks. Kaut gan nezināja, kas tad notiktu. Varbūt gnomi to ņemtu ļaunā un ziņotu Vēstnesim?
Jau pa pusei piecēlies, viņš ar dakšiņu vēl dzenāja pēdējo kumosu.
"Paldies, tas patiešām bija garšīgi!" Niks uzsmaidīja mammai, un tā atsmaidīja pretī. Viss kārtībā, tikai tēvs jau atkal savilka bargu seju.
"Tikai nestāsti, ka atkal ej mācīties. Tam es neticēšu."
"Nē, šodienai pietiks," Niks teica un demonstratīvi nožāvājās. "Es vēl mazliet palasīšu un tad iešu gulēt, esmu galīgi pārguris."
"Tev bija astoņi gadi, kad tu pēdējoreiz devies gulēt ap šo laiku."
"Teicu taču, ka vēl palasīšu!" Niks atbildēja vairāk aizkaitināts, nekā pašam gribējās. "Piedod, ķīmija mani kaut kā uzvelk."
Tēvs, raudzīdamies savā šķīvī, nomurdēja kaut ko nesaprotamu. Niks nepārjautāja. Viņam bija jāparūpējas par Sariusu.
Mēnesim, kas iespīd pa viesnīcas logu, un tam virs Londonas ir vienāda fāze dilstošs -, taču Londona ir tālu no šejienes.
Sariuss guļ gultā, palicis rokas zem pakauša, un lūkojas griestos. Kaut kad ir atnesta vēstule; dzeltenajam zīmogvaskam, ar ko tā aizvērta, ir acs forma. Pirms vēstules atvēršanas viņš vēl pārbauda savu inventāru un nomierinās: viss ir vietā. Gan zelta gabali, gan dziedinošās dziras.
Sariuss atver vēstuli. Tā ir īsa un nebūt ne pacilājoša:
"Visi ir projām. Tevi vajadzēja, bet tu savu palīdzību liedzi. Mēs esam vīlušies, Sarius. Tu taču saproti, ka šāda nolaidība nevar palikt nesodīta?"
Paraksta vietā atkal ir dzeltens acs formā veidots pleķis neko vairāk jau arī nevajag. Sariuss ir ievārījis ziepes.
Brīdī, kad viņš noliek vēstuli, uz galda izdziest svece, nākamajā mirklī arī mēness. Erebos pasaule kļūst tumša un mēma. Sariuss ir i/slegts un pāris baiļpilnu sekunžu domā, ka uz visiem laikiem. Taču tas, protams, ir muļķības. Sariuss šodien tik nepārspējami cīnījās. Vēstnesis teica, ka meklē labākos no labākajiem. Sariuss varētu būt viens no tiem. Viņš to zina. Jūt.
Dārzeņu lazanja spieda Nika kuņģi. Būtu ēdis mazāk, būtu beiil/is ēst agrāk, nebūtu nokavējis cīņu. Nolāpīts! Niks blenza uz melno ekrānu. Tas nebija godīgi. Taču, kā parasti, dators bija nepielūdzams un imūns pret pārstartēšanu, lūgumiem un lādēšanos.
Diez kurp viņi bija devušies? Vai Lelants bija kopā ar pārējiem? Vai šonakt viņš to atkal pārspētu? Nolādēts, nolādēts, nolādēts. Un tas viss tikai tāpēc, ka Niks neprata pareizi nopauzēt spēli.
Bez mazākās intereses viņš pārbaudīja e-pastus un neatrada neko, kas uzlabotu viņa omu. Vairāk ieraduma nekā patiesas intereses vadīts, viņš pārbaudīja Emīlijas mājaslapu www.deviantart un atrada jaunu dzejoli.
Nakts
Es stāvu sardzē gultā
aiz spilvenu un segu žoga.