Plaši atvērtām acīm
meklēju savu domu tumšos dvīņus -
čukstošos radījumus,
kas dienas gaismas bīstas.
Izplestām rokām
es taustos pēc kaut kā zināma,
bet neatrodu pat sevi.
Manā galvā maļ vienīgi lūgšanu dzirnas,
vienmērīgi, nesaprotami, ārprātīgi.
Un es lūdzu pamieru
starp dienu un nakti
un smilšu graudus acīs,
un pirmo rīta gaismu -
bālu kā tu.
Šajā dzejolī bija kaut kas tāds, kas Nikam uz bridi lika aizmirst paša izmisumu. Tas lika domāt, ka viņam tomēr vajadzētu aprunāties ar Emīliju. Piemēram, pavaicāt, kā viņai klājas, vai viss kārtībā, vai nav kādu problēmu. Niks apsvēra šo domu un atmeta. Viņi nebija tik tuvu pazīstami, viņš vienkārši izgāztos.
Hi, Emīlij. Es te gribēju apvaicāties, vai tev viss labi. Vai tev… ē… ir kādas problēmas?
Nē, man nav problēmu. Kāpēc prasi?
Es tikai iedomājos. Izlasīju tavu dzejoli un…
A, un kur?
Deviantart lapā.
Paskat tik! Un kā tu zini manu niku?
Nūjā, redzi, es vienreiz noklausījos, kā tu par to sarunājies arMišelu. Piedod, patiešām.
Nepiedošu. Atšujies, Nik! Kā virtuālajā, tā arī reālajā dzīvē.
Tā tas notiktu un ne citādi. Iespējams, dzejolis bija tikai māksla un tam nebija nekāda sakara ar Emilijas iekšējo pasauli.
Niks nikni pagrūda peli tā, ka tā pārslīdēja pāri visam galdam, un sakārtoja zirgastē sasietos matus. Viņš visādā ziņā varēja vēlreiz pamēģināt piestartēt Erebos. Bija pagājušas vismaz desmit minūtes, varbūt Vēstnesis to uzskatītu par pietiekamu sodu, varbūt viņš tikai gribēja redzēt, cik ļoti Niks cenšas tikt atpakaļ spēlē.
Nekas neizdevās ne pirmajā, ne otrajā, ne arī piektajā reizē. Cūcība, tas nu patiešām nebija taisnīgi! Vakars sabojāts. Vienīgais gaismas stariņš tajā bija Nika tēva pārsteigtā seja, kad, ieskatījies dēla istabā, viņš to patiešām atrada lasām.
21:34 ziņoja radiomodinātāja sarkani mirgojošie cipari. Pirms desmit minūtēm Niks bija nolēmis agrāk doties pie miera. Vajadzēja izgulēties uz priekšu, jo veiksmes gadījumā nākamajā naktī, iespējams, būs jāspēlē visu nakti, lai atgūtu tagad nokavēto.
Otra iespēja: izlikties par slimu un nobastot. Kolins ari tā bija darījis, uz to varēja derēt. Tāpat arī Helēna, Džeroms, Aleksis un ak, droši vien arī visi pārējie.
Tomēr Niks zināja, ka nebastos, vismaz rit jau nu nekādā gadi|umā ne. Rīt būs viņa pirmā skolas diena pēc piektdienas, kad Braina viņam iedeva DVD. Rīt viņš skolā uz visiem raudzīsies gluži citām acīm. Pretinieki no miesas un asinīm. Viņš gribēja aprunāties ar Kolinu un kopā apspriest, kurš ir kura čars. Viņš gribēja saprast, kas slēpās aiz LordNick.
Kas zina, ko viņi tagad dara. Varbūt šobrīd risinās viskrutākā cīņa no visām. Bez manis. Sūdu būšana!
Vispirms Niks pagriezās uz labo, pēc tam uz kreiso pusi, bet aizmigt nespēja. Tiklīdz aizvēra acis, tā prātā aizzibēja visas iepriekšējo dienu cīņas: vicinādams zizli, viņam tuvojās lielais Bolacis; no arēnas aiz kājām tika izvilkts Xohoo, un aiz viņa smiltīs palika asiņaina sliede…
Smagi nopūties, Niks palika rokas zem pakauša. 22:13. Tas jau bija tuvāk viņa ierastajam gulētiešanas laikam, tomēr no miega joprojām nebija ne vēsts. Nez kā Xohoo jutās pēc zaudējuma? Vai rīt Niks sapratīs, kurš ir Xohoo? Ja vien Xohoo mācījās vienā skolā ar Niku. Droši vien ne visi Erebos kaujinieki bija no vienas skolas. Nu protams, ne, kas par muļķīgu iedomu. Viņš atkal aizvēra acis.
Cik daudzi šodien bija arēnā? Apmēram četrdesmit vai piecdesmit tumsas elfi, trīsdesmit vampīri, divdesmit rūķi. Barbari? Arī kādi divdesmit. Vilkaču mazliet mazāk kādi piecpadsmit? Tā varētu būt. Apmēram tikpat kaķveidīgo un ķirzakveidīgo. Un vēl bija kādi trīs cilvēki. Okay, kopā tas ir aptuveni… 160 vai 170 kaujinieku. Diezgan daudz, taču gandrīz necik salīdzinājumā ar citām online spēlēm. Kaut gan, jādomā, ne jau visi Erebos spēlētāji bija sapulcējušies arēnā, tomēr lielākā daļa gan. Un tad vēl tas ļaunu vēstošais Iekšējais aplis. Čempioni. Diez vai Drizzel kādu izdevās nodabūt no zeltītā podesta. Niks pasmīnēja. Droši vien ne. Visdrīzāk šis bija kārtīgi dabūjis pa bieti. Tā viņam arī vajadzēja.
22:21. Varbūt mēģināt vēlreiz? Varēja taču gadīties, ka tagad aizliegums bija atcelts. Viņš tik un tā neaizmigs, ja vismaz nepamēģinās.
Niks ieslēdza naktslampiņu. Piegāja pie datora un ieslēdza to. Šķita, ka uztraukums plēš pušu krūtis. Nenervozē taču!
Dubults klikšķis uz sarkanā E burta. Nekas. Vēlreiz. Atkal neka. Ilgi nedomādams, Niks ieguglēja. Ja vien atrastu vairāk informācijas par spēli, viņam noteikti izdotos to restartēt. Vienīgais šķērslis bija tas, ka vienreiz Vēstnesis jau atklāja Nika mēģinājumu lai vai kādā veidā viņam tas bija izdevies. Vēl viens mēģinājums atkal varētu sabojāt tā omu.
Pēkšņas iedomas vadīts, Niks atvēra amazon.com lapu. Viņa spēle bija pirātiskā kopija, bet kaut kur taču vajadzēja būt tās oriģinālam. Niks ievadīja meklētājā Erebos un uzspieda Enter, gandrīz gaididams Vēstneša brīdinājumu, kas sarkaniem burtiem iegailētos naksnīgajā istabā:
Slikta ideja, Sarius. Precīzāk runājot, muļķīga ideja. Nāvējoša ideja.
Taču amazon.com piedāvāja vairākus operu diskus, Orfejs un Eiridīke dažnedažādās versijās. Kāpēc? A, tāpēc, ka tajā bija ārija ar nosaukumu Chi mai dell'Erebo, lai ko tas arī nozīmēja. Diemžēl šī atziņa neļāva tikt uz priekšu ne soli. Spēles ar nosaukumu Erebos nebija. Nebija pat informācijas, ka tāda kādreiz būs. Tad kur bija uzradusies kopija? Un kam, ellē, piederēja oriģināls?
Niks aplūkoja dažādos attēlus uz operas disku vākiem. Tie lielākoties bija fragmenti no gleznām, kas viņam kaut ko atgādināja. Bija nepieciešamas vairākas minūtes, līdz viņš saprata ko. Tās atgādināja par lielo Bolaci.
22:57. Atkal atpakaļ gultā nu gan Nikam bija gana. Ja reiz nevarēja spēlēt, vismaz vajadzēja gulēt. Niks jutās iztukšots.
Spēle, ko nevar nopirkt. Spēle, kas ar tevi sarunājas. Spēle, kas tevi novēro, apbalvo, draud, pavēl veikt uzdevumus.
"Reizēm es domāju, ka tā ir dzīva," bija teicis Kolins. Kolins, protams, nebija Nobela prēmijas laureāts, tomēr muļķis viņš ari nebija. Nē, spēle nebija dzīva, bet tā bija ārkārtīgi neparasta. Pat ļoti.
Sariuss guļ uz grīdas, LordNick stāv virs viņa un smaida pa visu savu tik briesmīgo un pazīstamo seju.
"Es biju pirmais," viņš saka. "Tu tāds mazs sūdabrālis vien esi." Viņš rāda Sariusam maisu, kurā ir galvas: Džeimija, Emīlijas, Dena tin viņa brāļa. "Izvēlies vienu! Vai varbūt visu mūžu gribi nodzīvot •r šo elfa ģīmi?"
Sariuss ienīst LordNick, viņš gribētu pielēkt kājās un izvilkt zobenu, bet nespēj pakustēties, turklāt visapkārt ir tumšs ka kapā.
"Mēs varētu cīnīties, ko tu par to saki?" viņš izmoka. "Cīnīsimies l>ar diviem līmeņiem, taču tev jāļauj man piecelties."
"Par līmeņiem? Nekādā gadījumā, Sarius. Mēs cīnīsimies par gadiem. Desmit gadi no tavas dzīves, ko tu par to saki?"
Sariuss saprot, ka pirmo reizi dzird pretinieka balsi. Kā tā? Un kāpēc gadi no dzīves? Tas taču nevar būt, tas nemaz nav iespējams, lada doma viņam iedveš bailes.
"Es to nevēlos. Tā nav laba likme." Viņš dzird arī savu balsi raudulīgu un spalgu.
"Nu labi," saka LordNick un pasviež malā maisu ar galvām. "Tātad tu izstājies." Viņš saņem rokās zobenu, paceļ un dur. Sariuss tiek pienaglots pie grīdas kā taurenis herbārijā. Viņš kliedz un brēc. Viņš negrib mirt…
Niku pamodināja paša vaidi: sirds sitās tik ātri, it kā viņš būtu skrējis. Visapkārt tāda pati tumsa kā sapnī. Varbūt viņš nemaz nebija pamodies?