Radiomodinātājs! 03:24. Niks atkrita atpakaļ spilvenā un uzelpoja. Ausīs joprojām skanēja paša kliedziens cerams, ka viņš bija kliedzis tikai sapnī, nevis īstenībā. Citādi viņš būtu pamodinājis visu māju.
Taču viss palika mierīgi; ne mamma, ne tētis netraucās uz viņa istabu pārbaudīt, kāpēc dēls auro, it kā viņam kāds taisītos atņemt dzīvību. Paveicās.
Niks aizvēra acis un tūlīt pat atkal atvēra. Doma par gulēšanu vēl bija pārāk satraucoša. Šķita, ka nākamai sapņa sērijai LordNick jau ir sagatavojis maisu ar galvām un zobenu.
Labāk jāaiziet pačurāt. Uzmanīdamies, lai nepamodinātu vecākus, Niks taustījās uz tualetes pusi. Viņš mēģināja atcerēties, kā skanēja LordNick balss, taču tā bija un palika vienkārši kaut kāda balss; viņš nespēja to jel kā definēt.
Kāpēc mēs spēlē nedrīkstam sarunāties dzīvajā? Normāli runāt tāpat kā citās online spēlēs?
Atbilde bija skaidra kā diena pat šajā nakts stundā: jo spēlētāji cits citu nedrīkstēja pazīt. Jo viņiem nebija jāzina, ar ko patiesībā spēlē. Taču vai tiešām visi klusēja?
Niks nolaida ūdeni cik vien iespējams klusi un aizlavījās atpakaļ uz savu istabu. Viņš vairs nebija noguris. Itin nemaz. Varbūt pamēģināt startēt Erebos. Ja izdotos, tad pēc pāris stundām uz skolu varētu doties jau ar labu sajūtu.
Nakts klusumā datora ieslēgšanās likās briesmīgi skaļa. Šķita, ka cietā diska zumēšana un dzesētāja šņākšana tūlīt pamodinās vecākus.
Niks uzklikšķināja uz "E", no vienas puses, neko negaidīdams, no otras -, pilns cerību un neticīga izbrīna, kad šī pasaule viņam patiešām atkal atklājās.
Sariuss vairs nav savā patvērumā viesnīcas istabā, bet stāv meža vidū. Gandrīz tāpat kā sākumā, kad viņš vēl bija Bezvārdis. Mežs ir tumšs, un Sariuss ir viens. Gaisā virmo mūzika un, šķiet, vēsta par tuvojošos nelaimi.
Starp kokiem aizvijas šaura taciņa, tumsā to gandrīz nevar pamanīt. Sariusam nav ilgi jātaustās cauri tumsai, jau pēc īsa brīža ceļš viņu izved klajumā. No pirmā acu uzmetiena kļūst skaidrs, kur viņš ir nokļuvis. Augsta dzelzs žoga ieskauta kapsēta. Mēness lej gaišu gaismu pār kapakmeņiem; daži ir sašķiebušies, ap citiem aptinušās efejas. Izskatās, ka tie kaut ko gaida.
Lai gan Sariuss vislabprātāk dotos projām, viņš iziet klajumā. Iebrēcas pūcīte, vai varbūt tas ir ūpis, un mūzika mainās sievietes balss bez vārdiem izdzied grūtsirdīgu žēlabu dziesmu.
Parasti Vēstnesis apbalvo drosmi, domā Sariuss, un sper dažus soļus uz priekšu. Varbūt pārējie ir kaut kur tuvumā. Varbūt man vienam pašam tiks dots uzdevums. Varbūt kapsētā ir kāds noslēpums.
Sariuss apiet apkārt pirmajam kapakmenim un lasa uzrakstu:
Aurora, kaķcilvēks, mirusi neuzmanības dēļ.
Aurora? Tikai dažas sekundes, un Sariusa acu priekšā ataust .tina: ievainota kaķsieviete labirintā, aiz viņas parādās skorpions ar paceltu dzeloni. Taču Aurora to nepamana, jo nedzird. Sariuss gan liek skorpionam atkāpties, bet viņa jau ir sadzelta. Es nezināju, ka viņa mirs. Domāju, ka Vēstnesis…
"Neuzmanības dēļ" vai tas nozīmē viņas modrības vai viņa vērības trūkumu? Uz kapakmeņa tas nav rakstīts. Sariuss atkratās no savas sliktās sirdsapziņas un dodas tālāk. Rabelars, tumsas elfs, miris pļāpības dēļ.
Vārdu "Rabelars" Sariuss vēl nav dzirdējis. Taču pļāpība šķiet biežs nāves iemesls. Par tās upuriem ir krituši arī Charmalia, vampīre un Vhahox, barbars.
Žēlabu dziesma skan aizvien nomācošāk. Sariuss iedomājas ceļos nometušos sievieti, sejai priekšā aizliktas rokas; viņa šūpojas uz priekšu un atpakaļ. Pāri galvai pārmests melns plīvurs, un viņa dzied…
Sariuss papurina galvu, lai aizdzītu sērojošās sievietes tēlu, un dodas tālāk. Viņš meklē vienu noteiktu kapakmeni un atkal paliek stāvam pie aiznākamā.
Kaskaars, vampīrs, miris kā nodevējs.
Šis ir viens no tiem akmeņiem, kas stāv šķībi. Kāds uz tā ir uzķēpājis šausminošu, ņirdzīgu ģīmi.
Zāle švīkst zem Sariusa soļiem. Tālāk. Ogalfur, rūķis, miris slinkuma dēļ.
Berenalis, tumsas elfa, mirusi pļāpības dēļ.
Julano, cilvēks, miris nepaklausības dēļ.
Trojabas, vampīrs, miris neuzmanības dēļ.
Un tad, kaut gan Sariuss cerēja, ka tā nebūs: Xohoo, tumsas elfs, miris nesavaldības dēļ.
Tātad Xohoo patiešām ir miris. Žēl… ļoti. Tumsa, žēlabainā sievietes balss, fakts, ka nevienam, izņemot viņu, nav žēl Xohoo, tas viss pēkšņi kļūst neizturami. Sariuss atrauj skatienu no kapakmena un dodas tālāk. Airdee, tumsas elfa, mirusi ziņkārības dēļ.
Šis nāves iemesls varētu piemeklēt ari mani, rūgti nodomā Sariuss. Pašam nemanot, viņš paātrina soli, ejot garām kapakmeņiem. "Jostaban, vilkatis, neuzmanība." "Grunalfia, rūķe, ziņkārība." "Ruggor, rūķis, slinkums." "Grotoks, barbars, nepaklausība."
Sariusam pietiek. Šeit negaida ne piedzīvojumi, ne kaujas. Kapsēta viņam nepatīk. Kuru katru mirkli cauri irdenajai zemei varētu izurbties miroņu rokas un gramstīties pēc viņa kājām. Sariuss grib projām no šejienes.
Sariuss nelasa pārējo kapakmeņu uzrakstus. Viņam ir vienalga, vai uz tiem būs kāds zināms vārds, kaut gan atrast Drizzel un LordNick vārdus būtu pūļu vērts.
Taču gribēt tikt projām un varēt tikt projām ir divas dažādas lietas. Aiz kapu kopiņām mēnesgaismā gan vīd izejas dzelzs vārti, taču aiz tiem ir tikai mežs. Nepazīstams mežs. Droši vien tas atrodas ļiulzēm tālu no Baltās pilsētas.
Vējš uzmundrina un modina jaunas skaņas, zari šūpojas, kā aicinadami Sariusu pie sevis. Vai varbūt tie dzen viņu projām? Neko nevar saprast; gribētos pieplakt pie zemes un paslēpt seju plaukstas, taču nē kāds viņu noteikti vēro.
Miris gļēvulības dēļ, nepārvaramu baiļu dēļ. Okay, tas nekam neder. Tagad jāsaņemas, nedrīkst pieļaut, lai tumsa vai žēlabainā dziedāšana viņu padara traku, un jāatrod izeja. Vārti ir labs sākums.
Sariuss dodas turp, garām pārējām kapu kopiņām. Daži kapakmeņu uzraksti ir tā aizauguši vai sadrupuši, ka nav salasāmi. Vienalga. Prom no šejienes.
Izejot pa vārtiem, izskan arī dziesma. Paldies Dievam! Tikai kurp tālāk? Sariuss neuzdrošinās otrreiz vienkārši iziet no Erebos. Kas zina, kur sevi atradīs nākamreiz. Un vai vispār atradīs.
Tad viņš kaut ko dzird. Sišanu. Klaudzināšanu. Kā no kalnraktuvēm. Sariuss izvelk zobenu. Troksnis naksnīgajā mežā šķiet ļoti skaļš, tāpat arī soļi. Jo tuvāk Sariuss nāk, jo skaļāka un skaidrāka kļūst klaudzēšana, un, viņam par atvieglojumu, to drīz pavada gaismas stars.
Protams, tas atkal ir viens no gnomiem, viens no Vēstneša svītas locekļiem. Viņš sēž koka aizgaldā, uzgriezis muguru Sariusam, un ar kaltu un āmuru apstrādā akmens plāksni, ko tur sev priekšā. Tagad Sariuss saprot, kur rodas kapakmeņi.
Ja nostāšos viņam aiz muguras un palūrēšu pār plecu, redzēšu, vai viņš kapakmenī nekaļ manu vārdu varbūt vienkārši tāpēc, lai mani iebiedētu.
Sariuss pielavās tuvāk un palūr gnomam pār plecu. Kļūda. Uz akmens izkalts vārds: Shiyzo. Vēl jo labāk, tādu Sariuss nepazīst. Tagad, kad viņš stāv gnomam tieši aiz muguras, viņš pagriež pret Sariusu savu pretīgo seju.
"Neparasts laiks apciemojumam, Sarius."
"Es zinu. Es jau arī pats nemaz negribu te atrasties."
Gnoms atsmej: "Kurš tad to grib?"
"Vari man pateikt, kā tikt atpakaļ?"
"Atpakaļ uz kurieni?"
Jā, patiešām, uz kurieni? Sariuss uzmanīgi izvēlas vārdus.
"Es gribu uz bridi iziet no Erebos, bet nevēlos tādēļ neko zaudēt."