Gnoms klaudzina ar āmuru pa savu akmeni un šķiet kaut ko apsveram.
"Tas nav tik vienkārši."
Ja būtu, tad taču man tevi nevajadzētu. Sariuss sargājas to pateikt skaļi. Viņš pacietīgi gaida, kamēr gnoms pakasa aiz pinkainās auss.
"Nu labi, ej. Mēs gaidām tevi atpakaļ rīt pēcpusdienā. Un neliec mums vilties."
"Jā, protams," atvieglots apsola Sariuss.
"Un atgādini Nikam Denmoram: likumus pārkāpt nedrīkst, mēs to uzzināsim. Lai viņš tur acis vaļā."
"Jā, labi. Es taču negribu, lai tev viens no šiem jātaisa arī man," Sariuss saka, rādīdams uz vienu no vēl neapstrādātajiem kapakmeņiem.
"0! Tavējais jau ir gatavs. Jau sen. Tie ir jums visiem. Lielākajai daļai taču kapakmens būs nepieciešams, vai tad ne?"
Gnoms vēl smaida, kad ekrāns jau sāk satumst.
04:42. Pārāk agrs, lai celtos, pārāk vēls, lai vēlreiz kārtīgi aizmigtu. Necerēdams uz miegu, Niks apgūlās, pārvilka segu pāri ausij un aizvēra acis. Mēģināja elpot ļoti mierīgi, taču domās dejā griezās kapakmeņi.
Vai pārējie vēl spēlēja? Pēc dažām stundām viņš pavaicās Kolinam. Nē, nevaicās, tas taču aizliegts. Crap! Tomēr gan jau viņš drauga sejā vēl manīs apmulsumu par to, ka arēnā tā tika noslānīts Lelants. Ar šo mierinošo pārliecību Niks beidzot iesnaudās.
13
Saraustītā nakts ar kapsētas apmeklējumu nebija pagājusi bez pēdām. Jau ceļā uz skolu viņš juta vieglu spiedienu deniņos, it kā tuvotos saaukstēšanās. Šī sajūta viņu pavadīja visu dienu, lai arī daži notikumi to nobīdīja otrajā plānā. Piemēram, aina ar Džeimiju, limīliju un Ēriku Vū pie skolas vārtiem kā viņi tur stāvēja, galvas kopā sabāzuši.
Ēriks. Viņš paliecās uz Emīlijas pusi un kaut ko enerģiski stāstīja. Viņa neizvairījās un pat smaidīja. Džeimijs stāvēja līdzās, uz krūtīm sakrustotām rokām, un māja ar galvu. Niks izlikās kaut ko meklē|am somā un ar acs kaktiņu vēroja trijotni. Ēriks laikam nupat bija pateicis kaut ko smieklīgu, jo visi trīs smējās, un Nikam bija jādomā par to, cik reti bija redzējis Emīliju smejamies un cik ļoti vēlējās, lai viņš, nevis Ēriks būtu izraisījis šos smieklus.
Ja tas Ēriks vismaz nebūtu tik tizls, nodomāja Niks un gandrīz aizmirsa turpināt tēlot rakāšanos pa somu. Vai tiešām šis bija vīriešu tips, kas patika Emīlijai? Lempīgs, pa pusei aziāts, ar Prinča Drošsirža frizūru un teicamnieka brillēm? Frīks no jauno literātu pulciņa? Nē, šis nu gan nebija pretīgs, nē, itin nemaz. No šī viņa varēja pieņemt dāvanas. Bļāviens!
Niks tagad atdotu divus… nē, vienu no saviem līmeņiem, lai dzirdētu, par ko viņi runāja. Ja viņš vakar nebūtu sastrīdējies ar Džeimiju, varētu šiem vienkārši pievienoties.
"Denmor, nestāvi ceļā kā tāds pilnīgs idiots!" Garāmejot Džeroms tā pagrūda Niku, ka viņam gandrīz soma no rokām izkrita.
"Tinies!" Niks mauroja viņam nopakaļ. Eh, kā gribētos viņu noķert, sapurināt aiz apkakles un triekt ar dūri pa degunu, jo tagad, protams, Emīlija, Ēriks un Džeimijs bija pamanījuši Niku. Džeimijs viņam uzmeta īsu skatienu un aizgriezās, Emīlija pacēla roku nevērīgam sveicienam. Visdraudzīgāk uz viņu lūkojās Ēriks, tieši Ēriks.
Niks pagriezās un iegāja skolā. No kurienes šīs dusmas? Droši vien negulētās nakts dēļ.
Matemātikas kabinetā valdīja pirmdienas rītam neraksturīgs miers, taču Braina Niku nozvejoja jau pie durvīm.
"Nu?" viņa čukstēja. "Nu?"
Niks aizlika lūpām priekšā pirkstu. Cik patīkami, ka bija aizliegts runāt par spēli.
Brainas sejas izteiksme no starojošas mainījās uz saprotoši sazvērniecisku. "Es zināju, ka tev patiks," viņa teica.
"Jā, jā," Niks izmocīja kaut ko līdzigu smaidam.
Arī Braina izskatījās diezgan sagurusi, viņš konstatēja, tomēr viņa bija likusi lietā kosmētiku, lai to nomaskētu.
Labs mēģinājums, kas ne mazākā mērā nebūtu līdzējis Helēnai. Viņa jau tāpat nekad nebija izskatījusies izcili, bet šodiena pārspēja visu līdz šim redzēto. Mati neķemmēti, acis pusaizvērtas, savukārt mute nedaudz vaļā. Labi vēl, ka no mutes kaktiņa netecēja siekala. Džeroms un Kolins imitēja meitenes sejas izteiksmi, paši no smiekliem gar zemi krizdami.
Helēna neko nemānijā. Viņa blenza kaut kur sev priekšā, turklāt sāka lēni grīļoties. Nikā modās kas līdzīgs žēlumam. Varbūt viņa bija viena no tiem, kas jau kapsētā. Varbūt viņa bija Aurora, ko es pametu guļam labirintā.
Niks piegāja pie viņas. "Helēna?"
Helēna gandrīz nereaģēja, tikai viegli sarauca uzacis, par ko Kolins un Džeroms gandrīz pārsmējās.
"Helēn, vai tev viss okay?"
Beidzot viņa paskatījās uz augšu, zem acīm bija tumšbrūni loki.
"Ko?"
"Vai ar tevi ir labi? Tu izskaties…" viņš gribēja teikt "briesmīgi", bet noturējās un pateica "slima".
Helēna čerkstoši iesmējās. "Eh, Denmor, labāk rūpējies pats par saviem sūdiem, ne par manējiem!"
"Viss skaidrs. Tad tik siekalojies tālāk un turpini padarīt sevi par apsmieklu," Niks norādīja uz Kolina un Džeroma pusi. "Vismaz viņiem tiek kāds prieciņš."
Nu kāpēc viņam vajadzēja tēlot žēlsirdīgo samarieti, turklāt vēl tieši Helēnas dēļ? Tu labi zini, kādēļ, Nikā ierunājas sīka un ļauna balstiņa. Viņa būtu varējusi tev kaut ko pastāstīt. Piemēram, par pēdējo nakti. Vai ari par savu aiziešanu. Tad tu būtu pavaicājis viņas niķu, vai ne? Un apmierinājis savu ziņkārību.
Niks ar plaukstām saberzēja seju. Cik briesmīgi noguris viņš šodien jutās! Taču tagad vismaz Helēna šķita mazliet saņēmusies viņa savā vietā sēdēja taisni ar aizvērtu muti un dūrēs savilktām plaukstām.
"Nik, kas tu idiņš, vai?" Niku sveicināja Kolins. "Ko tev vajadzēja no Helēnas?"
"Aizveries, Kolin! Viņa neizskatījās sakarīgi, tāpēc ari piegāju pie viņas. Neuzvedies taču kā divpadsmitgadīgais!"
"Sapratu. Kā citādi? Ir kādi jaunumi?"
"Nē." Niks nopētīja Kolinu no galvas līdz kājām. Kolins, protams, nevarēja izskatīties bāls, taču viņa āda bija ieguvusi neveselīgi pelēcīgu nokrāsu.
"Vakar nu gan bija dieniņa," Kolins teica.
"Tā varētu teikt. Un nakts jau ari." Viņš taču varēja izlikties. Izlikties, ka ir piedalījies, nevis kapsētā aiz bailēm gandrīz pietaisījis bikses.
"Jā, nakts," piekrita Kolins. "Graujoši. Es nekad neiedomātos, ka tā notiks. Un tu?"
"Nē, es arī ne." Nu, atklāj kaut dažus sīkumus!
"Un tas vēl bija tikai sākums," Kolins zinīgi apgalvoja, "vari būt drošs."
"Jā. Protams. Diez kas būs tālāk. Kā tu domā?"
Kolins pacēla abas rokas: "Kas es kāds gaišreģis, vai?"
Tas bija bezjēdzīgi. Neko vairāk par miglainiem mājieniem viņš no tā neizspiedīs. Bet varbūt var pamēģināt ar minējumiem?
"Gribētos zināt, kurš ir Helēnas čars," viņš nomurmināja tik klusu, ka neviens, izņemot Kolinu, to nevarēja dzirdēt.
"Tjā, tas ir interesanti. Ne jau visi skraida apkārt ar savu seju, turklāt Helēnas vietā ari es tā nedarītu."
Niks saprata, par ko Kolins runā, un jau atvēra muti, bet aši to atkal aizvēra. Kolins smīnēja.
"Nepārdzīvo! Es zinu, ka tas neesi tu. Viņš spēlē daudz ilgāk. Taču domāju, ka tikai retajam tas pielec." Kolins apklusa, kad viņiem tuvojās Džeroms.
"Spēlmaņu sarunas?" viņš vaicāja.
"Traks esi, vai?" Kolins atcirta. "Domā, ka es nezinu noteikumus?"
"Varētu taču gadīties," Džeroms ņirgdams atkal devās projām. Viņu pavadīja drūms Helēnas skatiens.
"Viņam taisnība," teica Kolins. "Jātur mute. Taču Džeroms pats pirms tam izmuldējās, viņš mums neko nevar piesiet." Viņš pasmaidīja. "Turklāt es tik un tā neizlidošu."