Kad atskanēja zvans uz pirmo stundu, Niks pārskaitīja. Aleksis bija, Dena trūka. Aiša bija, Mišelas trūka. Pamatīgāk aplūkojot, Aiša arī izskatījās sviestaini; lakats bija uzsiets šķībi, un viņa visu laiku mirkšķināja acis.
Džeimijs, protams, bija un arī Emīlija. Nebija Glorijas. Klusais Gregs bija un acīmredzami darīja to pašu, ko Niks: skenēja solu rindas un domās veica piezīmes. Tad, neiejūtīgi pārtraukdama Nika pētniecisko darbību, sākās matemātikas stunda pie Fornerija kunga.
Vienīgais glābiņš kafijas automāts, taču jau pa gabalu Niks redzēja pie tā garu rindu. Fuck! Steidzami vajadzēja kaut ko, kas ļautu pārdzīvot trīs nākamās stundas.
Pie loga stāvēja Džeroms un ar roku pret palodzi saspieda tukšu Red Buli skārdeni. Gudrinieks, nodomāja Niks. Rīt arī Niks iepirks enerģijas dzērienus. Žāvādamies viņš atkrita uz viena no soliem gaitenī. Nikam iešāvās prātā, ka viņš jau sen nebija pavadījis starpbrīdi pilnīgi viens. Džeimijs atkal pļāpāja ar Ēriku Vū; šoreiz vismaz Enu lija nebija kopā ar viņiem. Kolins centās izrādīt savas klusēšanas prasmes un, vērodams pārējos, pastaigājās pa skolas gaiteņiem. Kad Nīks viņu redzēja pēdējoreiz, par Kolina intereses objektu bija kļuvusi meitene no jaunākās klases viņu laikam sauca Laura. Tai rokas bija neliela paciņa.
Niks palūkojās pulkstenī. Vēl piecas minūtes līdz nākamajai stundai tieši tik daudz laika, lai pagūtu aiziet uz tualeti.
Izrādījās, ka tualetē risinājās karsta diskusija. Niks, kura plaukstā |au bija iegūlis durvju rokturis, pakāpās soli atpakaļ.
"…es nedrīkstu, un tu to zini. Liec mani mierā!"
"Bet tas taču nav loģiski! Nokopē vēlreiz, un es vismaz pamēģināšu. Es nevienam neteikšu."
"Es teicu "nē"."
"Tu nu gan esi draņķis! Tas taču nav nekas sevišķs, un tu to labi zini!"
"Tieši tā. Tad kāpēc man tevis dēļ jāpārkāpj noteikumi? Tu skaidri zini, ka viņš atklās. Viņš vienmēr visu atklāj."
Atvērās durvis, un pa tām izmetās zēns, kura vārdu Niks nezināja. Cieši tam pa pēdām sekoja kāds no jaunāko klašu skolniekiem Martins Garibaldi: brilles uz deguna sašķiebušās un seja koši nosarkusi.
"Nu, lūdzu, pagaidi!" viņš sauca un dieba līdzi pirmajam.
Niks noskatījās pakaļ strīdniekiem, kā tie pa gaiteni līkumoja caur skolēniem. Nebija grūti noteikt, kurš no tiem bija spēlētājs un kurš ne: nespēlētāji izskatījās izbrīnīti, savukārt spēlētāji smaidīja un raustīja plecus. Kad Niks novērsās, viņš ieraudzīja, ka tam līdzās stāv Adrians Makvejs un gaida, kad tiks pamanīts.
"Sveiks, Adrian!" Zēna izskats viņu nez kāpēc vienmēr aizkustināja. Dzīve Adrianu bija pamatīgi situsi, un tas bija redzams. Viņam trūka aizsargmūra, krutas fasādes. Ikreiz, satiekot Adrianu, Nikam gribējās sargājoši izplestām rokām nostāties tā priekšā.
"Vai drīkstu tev ko jautāt, Nik?"
"Protams."
"Kas ir tajā DVD, ar ko jūs te visi šurpu turpu maināties?"
Niks ievilka elpu un pateica pirmo, kas iešāvās prātā: "Mēs nemaz visi nemaināmies šurpu turpu."
Tīrā patiesība. Mēs kopējam un izplatām, tas taču ir kaut kas cits, vai ne?
"Ā, nu labi. Bet cilvēki cits citam nodod diskus. Vai vari man pateikt, kas tajos ir?"
"Kāpēc tu jautā tieši man?"
"Es pats nezinu." Adriana lūpu kaktiņi nedaudz pacēlās uz augšu, atdarinot ko lidzigu smaidam. "Ja godīgi, tu neesi pirmais, kam prasu."
"Bet pārējie tev neatbildēja?"
Viņš noliedzoši pašūpoja galvu. "Izskatās, ka arī tu neatbildēsi, vai ne?"
"Es nevaru. Man tiešām žēl. Piedod."
Sveicinādams un jautājoši saraucis uzacis, garām aizmaršēja Kolins. Nē, nodomāja Niks. Es neizmuldēšos. Ak kungs, vai Kolins viņu kontrolēja? Vai turpmāk katra saruna būs iemesls aizdomām par noteikumu pārkāpšanu?
Adrians domīgi aplūkoja savas rokas.
"Jūs visi sakāt, ka nevarat. Tā ir taisnība? Vai jūs vienkārši negribat?"
"Es dzirdēju, ka tev kāds jau ir piedāvājis DVD. Kāpēc neņēmi, ja jau esi tik ziņkārīgs?"
Jautājums aizslaucīja pēdējās smaida paliekas no Adriana sejas. "Tāpēc, ka nevaru. Tā vienkārši ir."
"Kaut gan pat nezini, kas tajā ir? Piedod, šito es nesaprotu."
Pagāja dažas sekundes, līdz Adrians atbildēja. Viņa balss bija klusa.
"Diemžēl nevaru tev to paskaidrot. Stulbi, es zinu. DVD ņemt es nevaru, taču man būtu ļoti svarīgi zināt, kas tajā ir."
Atskanēja zvans uz nākamo stundu. Kāda laime! Ar katru vārdu šī saruna kļuva aizvien nepatīkamāka, un Niks priecājās tikt no tās vaļā ar smaidu un dažām tukšām frāzēm.
Viņš kaut kā izturēja fiziku un psiholoģiju.
"Ko mazais Makvejs no tevis gribēja?" pajautāja Kolins starpbrīdi pirms angļu valodas stundas.
"Neko īpašu," Niks, kārtējo reizi neizskaidrojamā impulsa "sary,at Adrianu" (un, ko tur liegties, arī sevi) vadīts, sameloja. "Viņš līkai gribēja papļāpāt."
Kolins gan skeptiski nošķobījās, tomēr pieņēma šo paskaidro|umu. Vienalga. Nikam nebija pienākums viņam atskaitīties, it īpaši tad, ja tas muļķis izlikās par noteikumu uzraudzītāju.
Emīlija, padzirdējusi pieminam Makveja vārdu, pagriezās un viņu nopētīja. Teju vai nicinoši. Kāpēc tad tā?
Pēkšņi Niks saprata. Protams, Džeimijs būs izstāstījis, ka nu an Niks ir kļuvis par noslēpumainā DVD īpašnieku. Tātad Emīlija varēja izrēķināt, kāpēc viņš vakar tai zvanīja, kā arī to, ka tam nebija nekāda sakara ar Adriana telefona numuru. Fuck! Kāpēc Džeimijam viss jāizmuld?
Vatsona kungs ienāca klasē, iespiedis padusē veselu grēdu grāmatu. Arī viņa skatiens bija pētījošs. Nikam šķita, ka, pārskaitīdams tukšās vietas, skolotājs zinīgi māja ar galvu.
"Kā jums klājas?" viņš pavaicāja un neapmierinājās ar vispārējo un nenoteikto murmināšanu atbildes vietā.
"Manuprāt, trūkst sešu skolēnu. Vai jūs zināt, kāpēc? Arī citās klasēs ir neierasti daudz slimo, bet skolas ārsts apgalvo, ka šobrīd neplosās ne gripa, ne vēdera vīruss."
"Nav ne mazākās nojausmas," noteica Džeroms.
"Taču arī tu pagājušajā nedēļā vienu dienu biji slims, vai ne? Kas tev kaitēja?"
Džeroms pārsteigts klusēja. "Sāpēja galva," brīdi padomājis, viņš atbildēja.
"Galvassāpes. Tā, tā. Vai tagad tās ir pārgājušas?"
"Protams."
"Tad izņemiet grāmatas. Jūs, cerams, esat izlasījuši 18. sonetu "Shall I compare thee to a summer's day…", kā bijām vienojušies."
Visi rakājās pa savām somām. Niks bija aizmirsis apskatīties dzejoli un cerēja, ka Vatsons viņu neizsauks. Šodien ar savu švammīgo galvu viņš nebija spējīgs zibenīgi improvizēt.
Piepeši kā elektriskās strāvas trieciens viņu uzmodināja kliedziens. Un ne tikai viņu, visa klase sarāvās kā no pletnes sitiena.
Aiša bija aizlikusi mutei priekšā trīcošas rokas, pati kļuvusi bāla kā krīts, un šķita, ka meitene tūlīt noģībs.
"Kas noticis?" Vatsona kungs, tikpat pārbijies kā visi pārējie, steidzās pie meitenes. Tas savukārt atmodināja Aišu no sastinguma. Viņa steidzīgi kaut ko izvilka no savas grāmatas lapām un saņurcīja plaukstā.
"Nekas," Aiša ātri noteica. "Man šķita, ka redzu zirnekli. Taču nē, tagad viss ir kārtībā." Raudulīgā balss un aši notrauktā asara liecināja par meliem.
"Parādi, kas tev ir rokā!" Vatsona kungs neļāvās apmānam un turpināja iztaujāšanu.
Aiša mēmi papurināja galvu. Nu jau pār viņas vaigiem ritēja neapturama asaru straume.
"Lūdzu, Aiša. Es gribu tev palīdzēt."
"Nekas taču nav. Es tikai nobijos. Tiešām."