"Parādi!"
"Nevaru."
Vatsona kungs pieprasīdams pastiepa roku un teica: "Tas paliks tikai starp mums. Apsolu."
Taču Aiša neatkāpās no sava "nē".
Vatsona kungs mainīja taktiku, lika Aišu mierā un pievērsās klasei.
"Aiša nevēlas runāt par to, kas viņu nupat tik ļoti satrauca. Bet varbūt kāds no jums to var izdarīt? Jūs viņai ar to palīdzētu, jo Aiša acīmredzot ir spiesta klusēt kaut kādu man nezināmu iemeslu dēļ." Viņš uzlūkoja ikvienu skolēnu klasē. "Mēs esam kolektīvs. Ja kādam ir problēmas, tad mums pārējiem tas nedrīkstētu būt vienaldzīgi."
Sākumā neviens neatbildēja. Klase reti kad bija bijusi tik klusa kā tagad. Vienīgi Aiša šņaukājās. Gregs viņai pasniedza papīra kabatlakatiņu, ko meitene paņēma, uz devēju pat nepalūkojusies.
"Varbūt viņai vienkārši ir mēnešreizes," Rašids minēja.
Šur tur atskanēja smiekli.
Rašids pasmīnēja: "Var taču būt."
Vatsona kungs viņā lūkojās ilgi un neko neteikdams, līdz Rašids novērsa skatienu. Nikam piepeši pielēca, kāpēc pirms angļu valodas stundas dažas meitenes krāsoja lūpas.
"Es nerīkojos gudri, jums jautādams," konstatēja skolotājs. "Tomēr būšu godīgs un pateikšu, ka pielikšu visas pūles, lai atklātu, kāpēc Aiša ir tik nomākta. Un es ļoti ceru, ka pie tā nav vainīgs neviens no jums."
Vatsona kungs apsēdās pie skolotāja galda un atvēra grāmatu.
"Rašid, lūdzu, izlasi 18. sonetu un pēc tam pastāsti mums savu versiju par lasīto. Pēc jau dzirdētās tavas situācijas interpretācijas nevaru vien sagaidīt nākamo."
Pēc stundas beigām Džeimijs sagaidīja Niku pie klases durvim.
"Vai tev ir kāda nojauta, kas noticis Aišai?"
"Nē, kādā sakarā? Es tikpat maz kā tu redzēju, kas viņu pārbiedēja."
"Es nedomāju tā. Es domāju lielākās kopsakarībās. Vai tas ir saistits ar DVD? Ar to spēli?"
"Nav ne jausmas," nomurmināja Niks un gribēja paspraukties Džeimijam garām. Taču tas viņu satvēra aiz piedurknes.
"Te notiek kaut kas dīvains," viņš teica. "Klau, Nik! Vai mēs varam normāli aprunāties? Aiša nav vienīgā, kuru šodien redzēju raudam. Vienai meitenei no septītās bija līdzīgi atrada kaut ko kabatā un bija galīgā autā, bet ne ar vienu par to nerunāja."
"Jā, un kas par to?" Niks atteica. Viņš atsvabināja savu piedurkni no Džeimija grābiena, taču palika stāvam. Kolinu un Rašidu tuvumā nemanīja, troksnis klasē bija gana liels, neviens viņus nenoklausīsies.
"Tu taču nedomā, ka Aiša teica patiesību?" Džeimijs drīzāk izskatījās uzjautrināts nekā apmulsis. "Zirneklis ka tik ne tā! Tu redzēji tikpat labi kā es, ka viņa paslēpa rokā zīmīti."
"Varbūt zirneklis bija uzzīmēts tajā zīmītē," Nīks neveiksmīgi pajokoja, taču pats saprata, cik stulbi tas izklausās, un atrunājās: "Protams, arī es redzēju zīmīti. Bet man nav ne jausmas, par ko tā bija Varbūt kāds draudziņš viņai paziņoja par attiecību pārtraukšanu."
Džeimijs pasmaidīja. "Paklau, patiešām, nu beidz izlikties par muļķi! Jau aptuveni desmit dienas notiek kaut kas dīvains. Kopš apkārt sāka klejot tā spēle. To taču tu būsi pamanījis?"
"Šķiet, ka tev piemetusies vajāšanas mānija."
Džeimijs viņu domīgi uzlūkoja.
"Žēl," viņš teica. "Man vajadzēja vakar pieņemt tavu piedāvājumu un savākt to DVD. Tad man tagad būtu kaut kas, ko parādīt Vatsona kungam."
"Njā, re, kā tev nenoveicās. Bet, zini ko, tev ir nepareizs priekšstats," Niks teica. Spēle ir daudz gudrāka par tevi, Džeimij Koks, un tā bez problēmām tevi apmuļķotu.
Kaut arī daudzu nebija skolā slimības dēļ, ēdnīca bija pilna. Sava garā auguma dēļ un tāpēc, ka šodien prāts nenesās uz pieklājīgām manierēm, Niks piecu minūšu laikā bija dabūjis salātu šķīvi un nedefinējamas šķirnes makaronus. Ko tālāk? Parasti viņš apsēstos blakus Džeimijam vai Kolinam, bet tagad par to nevarēja būt ne runas.
Niks lūkojās apkārt un mazliet sašūpojās ar visu paplāti, pamanījis pie viena no mazākajiem galdiem Emīliju. Viņa pamāja, un viņš bija gatavs visu nomest zemē, lai varētu pamāt pretī, taču tā būtu bijusi tīrā izšķērdība Emīlija nemāja Nikam, bet Ērikam, kurš tajā pašā mirklī mainīja kursu uz viņas galda pusi. Pēc dažām sekundēm abi bija iegrimuši sarunā, it kā tikai nupat to būtu pārtraukuši.
Nika izsalkums nu bija aizmirsts, viņš uzmeta savu paplāti uz tuvākā brīvā galda un blenza uz ēdienu. Skolas rijamais. Vajadzēja uzgāzt Ērikam uz galvas.
"Vai te ir brīvs?"
Universs ienīda Niku Denmoru, tas nu reiz bija skaidrs. Klīrīgi smaidīdama, savu salātu šķīvi un ūdens glāzi uz galda nolika Braina.
"0, spageti!" viņa iesaucās, it kā tādus vēl nekad nebūtu redzējusi. "Labu apetīti!"
Tagad ēdiens tomēr noderēja. Niks varēja ar to piebāzt muti un izvairīties no nepieciešamības atbildēt uz meitenes jautājumiem.
"Kādu jezgu šodien Aiša sacēla! Vai tu redzēji, kas viņai bija rokā?"
Niks papurināja galvu un uzvirpināja uz dakšiņas nākamo makaronu devu. Tās slīka baltā mērcē, kas vāji atgādināja šampinjonu garšu.
"Ai, kāda starpība! Es jau nu gan tādu cirku netaisītu." Braina laikam cerēja uz apstiprinājumu no Nika, taču tas bija pilnībā koncentrējies uz saviem salātiem, kas savukārt burtiski peldēja etiķī.
Kāpēc viņš nevar būt tāds kā Kolins? Kolins uzšņāktu: Vecā, lasies! un viņam būtu miers. Taču Nīks negribēja redzēt aizvainojumu Brainas sejā, kā arī baidījās no paša sliktās sirdsapziņas.
"Hallo! Vai te kāds ir?" Brainas roka kā automašīnas logu tīrītājs vicinājās Nikam gar acīm.
"Jā. Sorry. Ko tu teici?" Kāds gan es esmu nolādēts mīkstais!
"Es tev kaut ko vaicāju," viņa teica, uzsvērdama pēdējo vārdu.
"A, piedod! Es esmu baigi noguris. Ko tu gribēji zināt?"
"Vai tu man neko negribi pateikt?"
Kā, lūdzu? Ko lai viņš gribētu teikt viņai?
"Vai tu runā par to, ka esmu aizmirsis tev pateikt paldies? Par to lietu? Okay, paldies. Esi apmierināta?"
Brainas smaids izdzisa. Viņa atmeta atpakaļ matus un saknieba lūpas.
Kas tad nu? Viņš taču bija turējies pieklājības robežās!
"Es brīnos, kas noticis starp tevi un Džeimiju," pēc pāris klusēšanas sekundēm Braina atsāka sarunu.
"Vai kaut kam jābūt notikušam? Nekas."
Viņa savilka zinīgu seju: "Ak tā! Kā tad, noticēju! Jūs esat salēkušies dēļ… nu tu jau zini, dēļ tās lietas. Vai tā ir?"
Niks neatbildēja, un Braina to uzskatīja par piekrišanu.
"Neņem galvā! Tev draugu pietiek, viņš tev nav vajadzīgs. Džeimijs jau nu galīgi nav nekāds krutais džeks. Redzēji, kas viņam šodien kājās?"
Braina visā nopietnībā ieķiķinājās. Viņa Niku iesaistīja arī visā nopietnibā sarunā par viņa labākā drauga ģērbšanās stilu. Niks uzsvieda dakšiņu uz ļumīgo makaronu paliekām šķīvī un atbīdīja krēslu.
"Es laikam būšu paēdis. Un, ja vēl kādreiz sagribēsi apņirgt Džeimiju, pameklē kādu citu."
"Eu, es taču tikai…"
Turpmāko Niks nedzirdēja, jo bija jau ceļā uz izeju. Vēl jātiek garām Emīlijai, taču tā viņu pat nepamanīja. Atbalstījusi zodu plaukstās un pieliekusi galvu mazliet sāņus, Emīlija klausījās Ērikā, kurš runāja kā uzvilkts.
Jātiek uz mājām, nodomāja Niks. Sitīšu pretiniekus, līdz nokūpēs cietais disks.
Vienīgais šķērslis bija vēl divas mācību stundas pēcpusdienā. Varbūt nobastot? Nikam noreiba galva, iedomājoties, cik tālu jau bija tikuši tie, kuru šodien nebija skolā.
Toties, ja viņš tagad izturētu, varbūt rit varētu atļauties vienu pseidoslimības dienu. Nē, nolādēts, rit jānodod mājasdarbs ķīmijā. Jau rīt!