Labi, tagad vismaz bija skaidrs, kā izmantot pusdienas pārtraukumu. Niks paņēma somu un sameklēja mierīgu vietu pie loga bibliotēkā.
Viņš izvilka no plaukta divas grāmatas un sāka norakstīt, cenšoties pēc iespējas pārveidot teikumus. Nu re! Nebija nemaz tik traki! Jau puslapa. Te vēl varētu pievienot tabulu, lai darbam piešķirtu profesionālāku izskatu.
Niks kopēja un turpināja rakstīt, līdz bija pierakstījis divas lapas. Tas noteikti nebija labs darbs, taču tas bija. Niks apmierināts skatījās pa logu pielijušajā skolas pagalmā, it kā cerēdams tur gūt iedvesmu nākamajām divām lapām, bet ieraudzīja tikai Denu, kura šodien skolā nemaz nebija. Taču nu viņš tur lejā stāvēja, gluži viens. Kāpēc Tamborētājs netupēja pie datora?
Niks vēroja Denu slēpjamies aiz tūju žoga, kas norobežoja skolas pagalmu no autostāvvietas. Viņš kaut ko turēja rokā. Binokli? Ne, fotoaparātu.
Niks samiedza acis, lai labāk redzētu. Dens kaut ko fotografēja autostāvvietā. Muļķīgā kārtā Niks nevarēja saskatīt, ko. To aizsedza skolas labais spārns.
Pēc brīža Dens nolaida fotoaparātu un paskatījās apkārt. Viņš aizstaigāja līdz pagalma vidum un ielūkojās pirmajā stāvā izvietoto klašu logos. Pie viena no logiem viņš apstājās un atkal fotografēja. Pēc tam iegāja skolā, nozuzdams Nika skatienam.
Vislabprātāk Niks būtu pielēcis kājās un noauļojis lejā pa trepēm, lai noķertu Denu un noskaidrotu, ko viņš tur darīja. Vienīgi Dens droši vien neatbildētu.
Taču nevarētu būt pārāk grūti atņemt viņam kameru un uzmest aci pēdējām uzņemtajām fotogrāfijām. Nē, to viņš nedarītu. Nē.
Tā vietā Niks apgrieza otrādi lapu, uz kuras gribēja strādāt tālāk.
DENS, viņš uzrakstīja kreisajā pusē un blakus pievilka vienlīdzības zīmi. Pēc ceturtdaļstundas uz lapas bija parādījies apbrīnojami daudz vienādojumu. Tie gan neatbilda aktuālajai matemātikas vielai, taču bija nesalīdzināmi interesantāki.
Dens = Sapujapu? Nē, Sapujapu ir pārāk jauks. Drizzel? Iespējams. Varbūt arī Blackspell.
ALEKSIS = nav ne jausmas. Varbūt ķirzaka? Gagnars? Vai tumsas elfs. Vulcanos? Varētu būt jebkurš. Viss var gadīties.
KOLINS = Lelants. Bet tad viņš šodien bija pārāk priecīgā noskaņojumā. Jutās neievainojams. Taču kas zina, kas notika naktī. Varbūt tomēr BloodWork? Vai Nurax?
HELĒNA = Aurora? Tad viņa ir beigta. Tirānija? Iespējams. Arwen's Child? Tas būtu smieklīgi.
Džeroms = LordNick? Bet kāpēc?
BRAIŅA = Feniela droši vien, jo ir nesimpātiska govs. Vai Arvven's Child. Vai Tirānija.
AIŠA = droši vien beigta, tāpēc arī tik bēdīga. Aurora?
RAŠIDS = Drizzel? BloodWork? Blackspell? Xohoo?
Sanervozējies Niks nometa zīmuli uz galda. Aiz katra minējuma bija jautājuma zīme. Nebija iespējams viennozīmīgi atšifrēt nevienu čaru. Tikpat labi viņš vēl ne reizi spēlē nebija saticis Kolinu, tāpat kā daudzos kapsētā apglabātos, tāpat kā Iekšējā apļa dalībniekus. Kas, piemēram, bija Beroxar un Wyrdana?
Nē, tam patiešām nebija jēgas. Jābeidz par to lauzīt galvu. Tad jau labāk vēl mazliet pastrādāt, lai pēc tam ar tīru sirdsapziņu varētu ienirt Erebos pasaulē.
Niks paņēma jaunu papīra lapu un turpināja rakstīt, pats īsti nesaprazdams, par ko ir runa. Kad atskanēja zvans uz stundu, viņam jau bija trīsarpus lapas. Tas nebūt nebija slikti, pārējo viņš sastrādās šovakar mājās, un tad atliks tikai ātri visu pārdrukāt uz datora. Gan jau būs labi. Gan jau.
Ar katru jaunu dienu manai realitātei zūd vērtība. Tā ir skaļa un nekārtīga, neparedzama un grūta.
Uz ko ir spējīga realitāte? Padarīt badīgu, izslāpušu, neapmierinātu. Tā izraisa sāpes, tā cīnās ar slimībām, pakļaujas smieklīgiem likumiem. Taču vissvarīgākais ir tas, ka tā ir iznīcīga. Tā vienmēr beidzas ar nāvi.
Nozīmīgas un stipras ir citas lietas: idejas, kaislības, pat neprāts. Viss, kas paceļas pāri saprātam.
Es neatbalstu realitāti. Es tai nepalīdzu. Es ļaujos vilinājumam aizbēgt no pasaules un atdodos nereālās pasaules bezgalībai.
14.
"Es tevi jau gaidīju."
Vēstnesis sēž uz krēsla viesnīcas istabā, kad tur vēlāk pēcpusdienā ierodas Sariuss. Saule ir zemu un met zeltainus starus cauri loga rūtīm.
"Stāsta, ka šodien ir bijusi interesanta diena. Pastāsti man par to, Sarius. Vai notika kas neparasts?"
Vēstnesis atbildē nepieņems "nē", tas nu bija skaidrs.
"Viena meitene, vārdā Aiša, piedzīvoja ko līdzīgu nervu sabrukumam."
"Vai tu zini, kāpēc?"
"Ne īsti. Viņa kaut ko atrada angļu valodas grāmatā un pārbijās. Es neredzēju, kas tas bija."
Atbilde, šķiet, Vēstnesim patīk.
"Vēl kas?"
Tjā, kas vēl?
"Redzēju Denu Smaitu kaut ko pa kluso fotografējam. Kaut ko autostāvvietā."
"Labi. Vai vēl kas?"
Sariuss padomā. Ko gan lai vēl pastāsta?
"Pastāsti man par Ēriku Vū. Vai par Džeimiju Koksu," Vēstnesis viņam palīdz atcerēties.
Viņš jau visu zina, saprot Sariuss. Un pārbauda mani.
"Viņi sarunājās."
"Par ko?"
"Nav ne jausmas."
"Cik žēl."
Vēstnesis ar vijīgu kustību pieceļas no krēsla. Mazajā istabiņā viņš šķiet pārcilvēciski liels. Pie durvīm viņš vēlreiz pagriežas, it kā kaut ko nupat būtu atcerējies.
"Es esmu noraizējies," viņš saka. "Erebos ir ienaidnieki, un viņi kļūst arvien stiprāki. Dažus tu pazīsti, vai ne?"
Sariusa galvā juku jukām jaucas domas. Viņš nestāstīs par Emīliju un Džeimiju, nekādā gadījumā. Varbūt par Ēriku? Nē, labāk ne. Taču kaut kas ir jāsaka, Vēstnesis kļūst nepacietīgs.
"Domāju, ka Vatsona kungam nepatīk Erebos. Viņš neko daudz nezina par šo spēli, taču mēģina iztaujāt cilvēkus."
"Vērtīga norāde. Paldies."
Vēstneša smaids ir gandrīz silts.
"Un nu pasteidzies! Tas, kurš man atnesīs zelta piekūna spalvu, tiks dāsni atalgots."
"Kāda zelta piekūna?" Sariuss grib zināt, bet Vēstnesis jau ir viņam uzgriezis muguru un pamet telpu, vairs ne vārda nebildis.
Sariuss taujā pēc ceļa. Pie maiznieka viņš noskaidro, ka ir jāiet vairāk uz dienvidiem un jāuzmanās no aitām. Galvenais ļaunums šajā pasaulē, nodomā Sariuss. Aitas!
Kāda lūdzēja, kam viņš uzdāvina zelta naudas gabalu, izstāsta, ka jāatrod rozā dzīvžogs. Tas ir grūti un ilgi, bet pēc mazliet vairāk nekā stundas Sariuss beidzot ir ieguvis pietiekami daudz informācijas, lai dotos ceļā cerams, pareizā virzienā. Te kaut kas viņu apstādina; kā parasti, traucē ārpasaule.
Mobilais.
Džeimijs.
Sariuss ignorē zvanu. Viņam ir ko darīt, jātiek laukā no pilsētas. Jācer, ka zobens ir pietiekami stiprs, lai varētu noturēties pret to zelta piekūnu.
Pēc stundas Sariuss jau ir gudrāks. Viņš dodas pilsētas vārtu sarga norādītajā virzienā. Uz dienvidiem. Viņš iet un iet, bet neatrod ne aitas, ne piekūnu. Toties piekūns atrod Sariusu. Pārsteigdams un bez mazākā brīdinājuma viņam no skaidrām debesīm uzbrūk milzīgs zelta putns, mirdzošs kā meteorīts. Sariuss slēpjas, bet izredžu nav: viņš ir klajā laukā, piekūns to sagrābj nagos, paceļ labu gabalu gaisā un tad palaiž vaļā. Sariusa josta kļūst pelēka, pēc tam melna.
Jālien projām, ātri, pirms nav par vēlu. Spalgie plēsīgā putna brēcieni un mokošais ievainojuma troksnis sajaucas kopā. Sariuss sakož zobus vēl taču ir arī dziedinošā dzira, tikai jātiek līdz inventāram, pirms piekūns viņu nogrābj otrreiz.
Taču pretinieks nedod viņam laiku, putns atkal ir uzvirpuļojis gaisā, izskatīdamies kā debesīs palaists pūķis, un ir gatavs nākamajam piķējošam uzbrukumam. Sariuss izvelk zobenu un redz žilbinoši spožo piekūnu, kas brāžas viņam virsū. Nav cerību izturēt nākamo uzbrukumu.