Sadursme ir nikna. Ievainojuma troksnis kļūst neizturams. Tomēr būtiski, ka tas joprojām ir dzirdams, tātad Sariuss vēl ir dzīvs. Tikmēr piekūns gatavojas trešajam uzbrukumam, kas būs pēdējais. Tagadējā stāvoklī Sariusu nogalētu pat oda kodiens.
Nē, lūdzu, lūdzu, nē. Sariuss steidzīgi atver inventāra somu lūk, dziedinošā dzira, ātri, putns vēl tikai ceļas debesīs, varbūt vēl pietiks laika, ātri…
Taču dzira iedarbojas lēni. Josta krāsu atgūst gabaliņu pēc gabaliņa, lēni, lēni noklust skaņa. Tikmēr piekūns ir uzlidojis pietiekami augstu un nomērķē. Kaut arī tam nav jēgas, Sariuss mēģina pielīst tuvāk netālajam kokam, bet putns jau sāk uzbrukumu.
"Vai man viņu apturēt?"
Vēstnesis. Kā allaž, uzradies no nekurienes.
"Jā, lūdzu, ātri!"
Vienreizīgi, Sariuss izdzīvos! Viņš jau zināja, ka uz Vēstnesi var paļauties.
"Taču tev manā labā kaut kas jāizdara."
"Protams, labprāt!"
Sariuss taču piekrita; kāpēc Vēstnesis vēl neaizvāc to dzīvnieku? Tas jau gāžas lejup un ir tik ātrs…
"Vai tu apsoli?"
"Jā! Jā! Jā!"
Vēstnesis gausi paceļ roku, un piekūns strauji pagriežas pa kreisi, vairākkārt savicina spārnus, ceļas augšup un pamazām izgaist Sariusa skatienam.
"Tad nāc līdzi!"
Dziedinošais dzēriens ir pilnībā iedarbojies, krāsa Sariusa jostā gandrīz atgriezusies, un troksnis pārtapis par klusu zumēšanu. Vēstnesis viņu aizved ēnā zem tuvākā koka zariem.
"Jo augstākā līmenī esi, jo grūtākus uzdevumus tev dodu. Tas taču ir skaidrs, vai ne?"
"Jā."
"Šoreiz tas būs Nika Denmora uzdevums. Ja viņš visu izdarīs labi, tu būsi septiņnieks un iekļūsi augstākā līmeņa sabiedrībā."
"Labi."
"Lūk, uzdevums: Nikam Denmoram jāuzaicina uz randiņu Braina Fārnama. Viņam jāparūpējas, lai tā jūtas labi un jauki pavada vakaru. Nikam jāliek noticēt, ka viņam patīk Braina."
Braina? Kāpēc? Kāds tam sakars ar Erebos? Sariuss vilcinās ar atbildi. Viņš nesaprot uzdevuma mērķi, un iztēle viņu pilda ar pretestību. Visi to ievēros. Uzzinās arī Emīlija, jo Braina neklusēs…
"Nu? Kāpēc tu neatbildi?"
"Es neesmu drošs, vai saprotu pareizi. Kāpēc Braina? Kāda tam jēga?"
Šķiet, ka saulei priekšā aiziet mākonis. Pasaule kļūst pelēka.
"Tu nerīkojies gudri, Sarius. Es ienīstu ziņkārību."
"Labi, viss kārtībā," Sariuss steigšus atbild. "Es to izdarīšu. Esmu ar mieru."
"Neatgriezies, pirms nebūsi paveicis uzdevumu."
Tāpat kā iepriekš, kad aizdzina piekūnu, Vēstnesis paceļ roku un pār visu nolaižas tumsa.
Braina! Niks ar rokām saberzēja seju un ievaidējās. Nu kāpēc tā nevarēja būt vismaz Mišela? Vai Glorija? Kāda no jaukajām, neuzkrītošajām. Bet nē, viņam jānoņemas ar Brainu un tās samākslotajām izdarībām.
Ja viņš izpildis prasīto, vairs nekad netiks no viņas vaļa, tas nu bija skaidrs. Turklāt Braina, kā jau parasti, visiem izklačosies, un Emīlija no viņa novērsīsies. Kaut gan, lai novērstos, vispirms ir ļapievēršas.
Niks neziņā blenza melnajā datora ekrānā. Kāda Vēstnesim vajadzība uzdot tik nesakarīgu un apgrūtinošu uzdevumu? Vai tas viņu gribēja sodīt? Vai varbūt pārbaudīt paklausību?
Pieņemsim, ka viņš to tiešām darītu: kā tāds randiņš varētu izvērsties? Sēdēt kafejnīcā un runāt par neko? Ēst burgerus makdonaldā? Sadoties rokās un pastaigāties gar Temzu? Vai Die's pasargi kino, kur Nikam būtu slēgti visi bēgšanas ceļi un viņš zaudētu samaņu Hrainas smaržu mākonī?
Okay kafejnīca un sarunas par neko. Tur vismaz starp viņiem būs galds. Viņš ļaus tai runāt, mās ar galvu un varbūt pat pasmaidīs. Lai tā jūtas labi un jauki pavada vakaru.
Viens līmenis par šīm pūlēm bija pārāk maz, viņš nosprieda un, paņēmis mobilo, pārsteigts konstatēja, ka patiešām ir saglabājis Brainas numuru. Viņš nospieda "zvanīt", bet tūlīt pat atcēla. Negribējās. Pietiks, ja to izdarīs rīt. Kāpēc sacūkot arī šo vakaru?
Varbūt labāk piezvanīt Džeimijam? Kā tad, lai tas viņam atkal piežūžo pilnas ausis ar savām aizdomām par Erebos.
Nē.
Vienīgais, ko viņš patiešām gribēja, bija spēlēt, bet šovakar uz to varēja necerēt. Jau atkal.
Niks pakampa iPod, ielika austiņas un domāja par Emīliju. Randiņš ar viņu, tas tik būtu uzdevums!
Visa tā padarīšana ar Brainu tiktāl bloķēja Nika smadzenes, ka pat ķīmijas mājasdarbs palika kaut kur fonā, un viņš tikai pēc vakariņām atkal par to iedomājās. Niks apsēdās pie datora, pārdrukāja pierakstītās lapas, sameklēja internetā vēl trūkstošo informāciju un dažas bildes un pievienoja failam. Tad viņš visu izprintēja un, par spīti veselajam saprātam, cerēja, ka Gantera kundze viņa kricelējumu novērtēs ar A. Nikam riebās ķīmija.
Un Braina, to nedrīkst aizmirst. Viņam riebās arī Braina. Viņš to uzrunāja nākamajā dienā pēc ķīmijas stundas, iepriekš pārliecinājies, vai pārredzamā tuvumā nav Emīlijas.
"Hei," viņš teica. Sejas muskuļi sāpēja no samocītā smaida. "Gribēju tev ko vaicāt."
Brainas acis pārvērtās divos lielos, zilos, gaidpilnos starmešos. "Jā?" viņa izdvesa.
"Kā tu skaties uz to, ka mēs šodien pēc skolas… satiktos? Mēs varētu, piemēram, aiziet uz kādu kafejnīcu."
"0! Jā, protams. Ārprāts!" Nikam šķita, ka pēdējo vārdu viņa vairāk teica sev, nevis viņam.
"Piemēram uz Cafй Bianco. Varam turp braukt uzreiz pēc skolas," Niks ierosināja.
"Nūū, patiesībā jau es labāk gribētu vēl mājās pārģērbties un tamlīdzīgi."
Ak vai, viņa vēl divas stundas taisījās krāsoties, iespīlēties visšaurākajos un īsākajos svārkos, kādi vien atrodami.
"Vai zini, Braina," Niks teica un paplatināja smaidu līdz ausīm, "manuprāt, tev tas nemaz nav vajadzīgs. Braucam pa taisno. Ja aiziešu mājās," viņš izbolīja acis, "var gadīties, ka nāvīgi noguris iekritīšu gultā un aizmigšu. Es pārāk labi neizguļos pēdējā laikā."
Vai viņa to uztvers kā atkāpšanos? Cerams, ne.
Braina ieķiķinājās un sazvērnieciski piemiedza ar aci. "Domā, ka es izguļos? Pa šo laiku vārds "miegs" man ir kļuvis par svešvārdu."
Viņi vienojās pēc mākslas nodarbības satikties pie metrostacijas. Niks cerēja, ka cilvēku drūzmā viņus neviens nepamanīs.
Pēc trim minūtēm viņš redzēja Brainu iepreti fizikas kabineta durvīm, sparīgi žestikulējot un kaut ko stāstot Glorijai un Sārai. Tas, ko viņa tur klāstīja, būtu bijis skaidrs tāpat arī tad, ja viņa visu laiku neatskatītos uz Niku.
Vēlāk, kad Niks viens pats sēdēja ēdnīcas tālākajā stūrī un bez apetītes stūma sevī tunča sviestmaizi, pie viņa pienāca Džeimijs. Šodien viņi vēl nebija sarunājušies, un ja Niks gribēja būt godīgs pret sevi tā bija galvenokārt viņa vaina. Ķīmijas mājasdarbs un randiņš ar Brainu viņam tik dziļi bija iesēdušies aknās, ka strīd,un ar Džeimiju nepietika spēka.
Taču kurš gan ir teicis, ka bija jānotiek strīdam? Viņi bija seni draugi, un tas, ka kaut kādā jautājumā nesaskan domas, taču nevarēja sagraut draudzību. Tieši to viņš tam taisījās paskaidrot.
Džeimijs bija bāls un izskatījās ļoti nopietns. "Žēl, ka tu vakar neatzvanīji," viņš teica.
"Bija daudz darāmā."
"Jā, kā tad."
"Kā vispār sviežas?" Niks mēģināja novirzīt sarunu uz mierīgākiem ūdeņiem. "Vai ar Darlīnu jau runāji? Tu taču gribēji."
"Nē. Nik, es gribu tev kaut ko parādīt."
Parādīt? Tas izklausījās labi. Nešķita, ka Džeimijs jau atkal taisītos viņu atrunāt no spēlēšanas.