"Okay. Kas tas ir?"
No aizmugurējās bikšu kabatas Džeimijs izvilka uz pusēm pārlocītu papīra lapu un iespieda Nikam rokās. "Vakar es to atradu iespiestu starp sava divriteņa bagāžnieka spieķiem."
Niks atlocīja papīru, un pirmajā mirklī viņam šķita, ka piedzīvo dйjа vu. Uz lapiņas bija uzzīmēts kapakmens, ne pārāk talantīgi, tomēr saprast varēja. Uzraksts uz kapakmens vēstīja:
Džeimijs Gordons Kokss,
miris ziņkārības un nevēlamas iejaukšanās dēļ.
Lai dus mierā.
Blakus burtiem autors bija piezīmējis asinis lielas lāses, kas ritēja lejup pa kapakmeni.
"Stulbs joks," Niks teica. "Vai nojaut, no kurienes tas uzradies?"
"Nē. Iedomājos, ka tu šo jomu labāk pārzini."
Niks netaisījās ļauties Džeimija provokācijām. "Rokrakstu es nepazīstu, es pat nevaru pateikt, vai to ir rakstījusi meitene vai…"
"Tie ir draudi, vai tu nesaproti?" Džeimijs viņu pārtrauca. "Nāves draudi, turklāt ļoti tieši. Man tiek norādīts neiejaukties un turēties pa gabalu no spēles, citādi…" Un viņš ar plaukstas malu novilka gar kaklu, attēlojot "galvu nost" kustību.
"Tu taču to netaisies ņemt nopietni?" Niks jautāja. "Tas ir tizls joks! Kurš gan tevi varētu gribēt nogalināt?"
Džeimijs paraustīja plecus. Viņš izskatījās gluži nomocīts.
"Kur vispār ir teikts, ka tam ir sakars ar… nu, tu jau zini, ar ko? Par to tu nemaz nevari būt drošs."
Stulbākais bija tas, ka Niks pats par to bija ļoti drošs. Apšaubāmās kvalitātes mākslas darbu neapšaubāmi bija radījis kāds, kurš kaut reizi bija veicis naksnīgu pastaigu pa Erebos kapsētu.
"Es taču neesmu idiots," nošņaukājās Džeimijs. "Par ko gan te, lūdzu, vēl varētu būt runa? Kā tev šķiet, kāda "nevēlama iejaukšanās" ar to ir domāta? Vai mana sūdzība skolas virtuvē par sāls trūkumu makaronu vārāmajā ūdenī?"
"Okay, bet tu taču netaisies to uztvert nopietni? Tās ir muļķības, ne vairāk! Kāds tevi grib nobiedēt, un tu patiešām ļaujies iebiedēties. Vecais, nevajag! Godīgi!"
Džeimijs ilgi viņā lūkojās, pirms atkal kaut ko bilda.
"Tad kas notika ar Aišu? Kāpēc viņa tā kliedza? Un meitene no septītās klases Zoije? Kas bija ar viņu?"
"Nav ne jausmas. Paprasi pašām."
Džeimijs rūgti pasmaidīja. "To jau es izdarīju. Es ar abām runāju un prasīju, no kā viņas tā pārbijās. Un tagad uzmini: viņas neko neatklāj. Mēmas kā zivis."
"Varbūt viņas jau sen ir sapratušas, ka kāds atļāvies muļķīgu joku."
"Nē, viņas baidās. Es vakar atklāju divus cilvēkus, kuri ir izlidojuši no spēles. Arī viņi nerunā, vismaz pagaidām vēl ne. Taču, manuprāt, viens apsver. Varbūt viņš aizies pie Vatsona kunga, vismaz es to ieteicu."
Nestāsti man, domāja Niks, lūdzu, klusē! Citādi ko es iesākšu, ja Vēstnesis man prasīs par tevi?
Niks uztraucies palūkojās apkārt vai viņus kāds nenoklausī jās? Nē, tuvākie galdiņi nebija aizņemti, un tie, kuri sēdēja tālāk, bija iegrimuši paši savās sarunās.
"Tu redzi? Tev pašam jau ir piemetusies vajāšanas mānija!" iesaucās Džeimijs. "Kāpēc? Paskaidro man!"
"Klusāk!" pašam negribot Niks nošņāca. "Man nav nekādas mānijas. Tu to vienkārši nesaproti. Tas ir ļoti sarežģīti un nenormāli aizraujoši, bet ir vienkārši salaist visu dēli, un tad būtu baigi žēl. Tāpēc var gadīties, ka daži cilvēki reaģē pārspīlēti, ja kāds viņiem grib izjaukt izklaidi."
"Izklaidi?" nočukstēja Džeimijs un pabāza Nikam zem deguna zīmējumu. "Tā ir izklaide?" Tad viņš atkal salocīja lapiņu un iebāza bikšu kabatā. "Es to iedošu Vatsona kungam. Kopš atgadījuma ar Aišu viņš ir ļoti norūpējies un jau runāja ar vairākiem skolēniem. Viņš gatavojas sazināties arī ar vecākiem. Varbūt šis mēsls var kaut ko palīdzēt. Varbūt viņš pazīs rokrakstu."
"Nepārspīlē taču!"
Kāpēc Džeimijs nesaprata, ka tā ir tikai spēle? Tāpēc jau tā bija tik fascinējoša, ka reizēm šķērsoja virtuālās robežas un ienāca realitātē. Bet neviens spēlētājs taču viņam tāpēc neko sliktu nedarīs.
"Gribu zināt, vai varu ar tevi rēķināties, ja konflikts saasināsies," Džeimijs teica. "Vai mēs vēl esam draugi?"
"Skaidrs, ka mēs esam draugi. Bet šitā panikošana viena vai divu idiņu rakstītu pseidodraudu vēstuļu dēļ ir smieklīga. Vari man ticēt. Ja iedosi zīmīti Vatsona kungam, viņš visu nevajadzīgi pārspīlēs un būs vēl sliktāk."
Džeimijs uzsita pa savu bikšu kabatu. "Ja tas sliktums trāpīs īstajiem cilvēkiem, tad būs tikai okay," viņš teica un piecēlās. Pirms aiziešanas Džeimijs vēlreiz paliecās uz Nika pusi. "Varbūt tu tomēr labāk gribētu izstāties? Pārtrauc! Intuīcija man saka, ka tur nekas labs nebūs."
Niks noraidoši papurināja galvu. "Tu ap šo… lietu taisi lielāku teātri, nekā nepieciešams. Tas man sagādā prieku, tas ir piedzīvojums, saproti?"
"Bet tu pat nevari skaidri un gaiši pateikt, ka runa ir par spēli!"
Niks nikni, neko neteicis, raudzijās Džeimijā. Ko gan tas varēja zināt par noteikumiem un viens no tiem bija klusēšana! Ja Džeimijs būtu no viņa paņēmis Erebos un kaut mazliet paspēlējis, arī viņš būtu sajūsmā.
"Ari Emilija priecātos, ja tu pārstātu. Viņa pati tā teica."
"Lai Emilija turpina rūpēties par Ēriku," Nikam paspruka, "un nejaucas manās darīšanās."
Džeimijs skaļi nopūtās. "Fuck, Nik!" viņš pateica, pagriezās un aizgāja.
15
Cafe Bianco aizņemti bija tikai tris galdiņi. Pazīstamas sejas nemanīja, un Niks atviegloti uzelpoja. Kopīgais brauciens ar metro bija bijis gana nogurdinošs Braina bija runājusi neapstādamās. Tagad viņi kaut ko iedzers, Niks samaksās par Brainas kolu, un tad uz mājām, lai nākamajā cīņā piedalītos jau septiņnieka statusā.
"…vakar gandrīz bija nervu sabrukums. Es domāju, ka viņa kādā cīņā ir dabūjusi pamatīgi trūkties."
Par ko viņa runāja? Niks pārjautāja un saņēma svelmaini pārmetošu skatienu.
"Vai tad tu neklausies? Zoije, tā resnā no septītās klases. Viņa tā kauca, ka puņķi bija izsmērēti pa visu seju." Braina pretīgumā sašķobījās. "Tad Kolins viņai kaut ko iečukstēja ausi un bija miers."
Šķita, ka Kolins savu degunu bija paguvis iebāzt visur.
Pasūtījumu pieņēma viesmīle ar trim pīrsingiem lūpā. Nikam par pārsteigumu, Braina vēlējās alu.
"Man garšo alus, tev ne?" viņa dūdoja.
"Hm," lūkodamies projām, Niks nenoteikti nokremšļojās. Cik ilgi viņam šeit jāsēž, lai Vēstnesis to uzskatītu par pilnvērtīgu randiņu? Ar piecām varonīgi pieveiktajām minūtēm laikam bija par maz. Nolādēts!
"Kolins ir kjыtijs," Braina teica uzspēlēti domīgi, "gandrīz neatpaliek no tevis, Nik."
Nikam izspruka nikna nopūta, ko viņš nekavējoties centās izlīdzināt ar platu smaidu. Viņai bija jājūtas labi, tāda bija noruna. Bet vajadzētu pamēģināt, vai Braina jutās labi, ja runāja arī par slidenākiem tematiem.
Niks vēlreiz pārbaudīja, vai starp kafejnīcas apmeklētājiem nebija parādījies kāds paziņa. Nē. Tātad jāmēģina.
"Es patiešām gribētu uzzināt," viņš lēni iesāka, "ar kādu vārdu spēlē Kolins. Vai ir kāda nojausma?"
"0, Nik," Braina atbildēja un uzlika uz viņa rokas karsti mitru plaukstu. "Šādām spēlītēm es neesmu pietiekami dumja."
"Ko tu ar to gribi teikt?"
"Es nepārkāpšu noteikumus. Tas vienmēr atklājas, un tad ir baigie sūdi. Tu pats zini."
Niks noturējās pretī impulsam atvilkt roku.
"Te taču mūs neviens nedzird."
"Nekad jau nevar zināt."