Tika atnesti pasūtītie dzērieni, un Niks varēja neuzkrītoši pārvietot rokas tālāk no Brainas.
"Kā tu to domā tad ir baigie sūdi? Izlido no spēles? Tie, protams, ir sūdi, tomēr…"
"Vai tu jau esi redzējis, kā novāc nodevējus?" Braina pārtrauca Niku pusvārdā. "Es redzēju. Viņi to savāca un… sodīja ar nāvi. Tā notiek ar visiem, kuri cīnās Ortolana pusē."
Braina sūca savu alu, neizlaizdama Niku no acīm, Nika skatiens tikmēr grima kolas glāzes dziļumos.
"Vai tu zini, kas ir Ortolans?" viņš jautāja. "Par to taču mēs drīkstam runāt, vai ne?"
"Vai tu šeit redzi ugunskuru?"
Acīmredzot viņa bija traka. "Ugunskuru? Par ko tu runā?"
Atbildes vietā Braina izvilka no somas saņurcītu lapeli. "Noteikumus es lielākoties nēsāju sev līdzi. Redzi, te ir rakstīts: ar spēlētājiem tu drīksti sarunāties spēles laikā pie ugunskura."
Viņa paņēma šķiltavas un uzšķīla liesmiņu. "Tagad mums jāspēlē," Braina čukstēja un ar pirkstu vilka līniju pār Nika plaukstas virspusi. Sajūta bija patīkama, ja vien pacentās aizmirst, ka to izraisīja Braina. Viņš aizvēra acis.
"Es varētu iedomāties, ka Ortolans ir burvis," Braina dvesa kaut kur Nika auss tuvumā. "Vai pūķis ar trim galvām. Katrā ziņā viņš ir varens. Iekšējā apļa spēlētāji saņem īpašu apmācību, lai vēlāk varēt u viņam stāties pretī."
Ja ne Brainas harēma smaržas, Niks būtu varējis iztēloties, ka viņa roku glāsta Emilija. ŠI doma sāpēja, jo lika atcerēties Emīliju un Ēriku, kurš tai visur vilkās nopakaļ. Niks atvēra acis. Šķiltavas liesma joprojām dega, un viņā ilgpilni lūkojās Braina. Nē, es tevi neskūpstīšu.
"Labi, tad ļausimies pārsteigumiem," viņš skaļi teica un paņēma savu glāzi.
Braina šķita uz mirkli zaudējam drosmi, tomēr tūlīt pat saņēmās un turpināja:
"Kas tad Džeimijam lēcies? Šodien rādīja tādu ģīmi… Nūjā, viņa feiss jau arī citreiz neizskatās īpaši iepriecinoši, nu, bet šodien…" Braina šķelmīgi lūkojās Nikā. "Vai viņš tev izstāstīja, kas noticis?"
"Nē."
"A, un es domāju, ka jūs esat ļoti tuvi. Tad jau tā nemaz nav? Tas man patīk. Viņš ir tik kaitinošs."
Viņai jājūtas labi, pie sevis atkārtoja Niks. Jājūtas labi! Šitai stulbajai govij!
"Turklāt Džeimijs nespēlē. Vai esi pamanījis, ka viņš pastāvīgi satusē ar Ēriku? Kolins Džeimiju sauc par "suši". Es jau Kolinam paskaidroju, ka "suši" tas taču ir japāniski, bet viņam šķiet nenormāli smieklīgi. Izskatās, ka Ēriks tagad ir kopā ar Emīliju, to garlaicīgo kazu. Godīgi, ari Kolins saka, ka vēl neesot redzējis otru tādu tūļu kā viņa. Nekad ne muti nepaver un izskatās tā, it kā nupat būtu zaudējusi mīļāko jūrascūciņu," Braina skaļi iesmējās. Jājūtas labi, viņai jājūtas labi.
"Ta laikam ir gaumes lieta, ko uzskatīt par tūļu un ko ne," Niks atteica un piespieda sevi pasmaidīt. "Kolinam un man parasti patīk ļoti atšķirīgas meitenes."
Šoreiz Braina palika atbildi parādā. Niks nosprieda, ka viņa bija sapratusi zemtekstu, taču nespēja par to raizēties. Viņam grūti nācās sagremot informāciju, ka Ēriks un Emīlija esot pāris. Vai tā tiešām bija? Jā tā, tad kā Braina to zināja? Cik stulbi, ka viņš tai nevarēja pajautāt. Cik stulbi, ka viņš bija mēģinājis Emīlijai iebarot Erebos. Kaut kāds izmisums!
"Nez vai mēs tagad nenokavējam kaut ko svarīgu," Niks nomurmināja, kad klusēšana sāka kļūt nepatīkama.
"Vienmēr ir kaut kas svarīgs," Braina noteica. "Vienalga, kad tu sāc vai beidz, jebkurā gadījumā tu kaut ko nokavē. Ari mani tas uztrauc. Cerams, ka tieši tagad netiek pasludināts termiņš nākamajām Arēnas cīņām."
"Vai iepriekšējā reizē tu piedalījies?"
Braina savilka lūpas tūtiņā. "Vai tu gadījumā nemēģini mani provocēt, lai pēc tam nosūdzētu? Noteikumus tu zini. Ja es tev pateiktu, ka tur biju, cīnījos divas reizes un ieguvu vienu līmeni, tad taču nebūtu īpaši grūti izdomāt, kas es esmu. Vai arī kas es neesmu. Vēstnesis man visu paskaidroja. Viņš jokus nesaprot."
"Jā, jā, ir jau labi."
"Vai tu vispār priecājies, ka es tev iedevu Erebos?" viņa vaicāja, nepaceldama acis uz Niku.
"Protams! Skaidrs! Tas ir satriecoši!"
Uzsvērti lēni Braina atglauda aiz auss matu šķipsnu. "Vai tev tā reizēm nešķiet baiga?"
Velnišķīgi baiga. "O, ir okay. Tā jau laikam jābūt, es domāju."
"Jā." Viņa grozīja plaukstās glāzi pa labi, pa kreisi un atkal pa labi. "Es tikai ļoti gribētu zināt, kā tā spēj lasīt manas domas."
Lasīt domas tas bija pārspīlēti, prātoja Niks, braucot ar metro uz mājām. Braina izkāpa iepriekšējā pieturā, protams, nepalaizdama garām izdevību pirms tam piekļauties un uzspiest viņam buču gandrīz uz pašām lūpām.
Spēle noteikti nespēja lasīt domas. Vismaz ne visas. Izņemot neaptveramo faktu, ka tā viņam par uzticību bija uzdāvinājusi Hell Froze krekliņu. Un bija runājusi par Emīliju, kaut gan iepriekš Niks par meiteni nebija bildis ne vārda.
Vagona durvis šņākdamas atvērās, un Niks izkāpa. Ārā krēsloja; cerams, ka mājās jau būs pagatavotas vakariņas. Niks nevarēja atjauties ilgi gaidīt uz ēdienu, jo nu jau viņš pārāk ilgi bija bijis prom no Erebos.
"Septiņnieks, Sarius! T\i izpildīji manu uzdevumu. Lūk, tava alga."
Vēstnesis pastiepj pirkstu pret vienu no tumšajām velvēm. Tās atgādina pagrabu krogā "Pēdējais šņāpiens", bet ir šaurākas un i/skatās tā, it kā jau daudzus gadus te neviens nebūtu spēris savu kāju. Mūra izliekumi ir zirnekju tiklu pieausti, visos kaktos aug \ikas, zaļganas sēnes.
Vēstneša norādītajā vietā Sariuss atrod jaunu zobenu un stulmeņus ar metāla purngaliem. Zobens zeltaini zvīļo; Sariusam gandrīz šķiet, ka no tā izstaro gaisma.
"Paldies."
"Es pateicos tev. Vai ir kādi jaunumi, ko vēlies man pavēstīt?"
Sariuss vilcinās. Par Džeimija plāniem ar skolotāju Vatsonu viņš nekādā gadījumā netaisās stāstīt. Vai pieminēt draudu vēstuli ar kapakmeni? Labāk ne. Sariuss no atmiņu dzīlēm izvelk kaut ko, ko viņam ir stāstījis kā Džeimijs, tā arī Braina.
"Šķiet, ka nesen kāda meitene, vārdā Zoije, cieta nervu sabrukumu, bet es neko daudz no tā visa neredzēju."
"Mani vairāk interesē, ar ko nodarbojas Ēriks Vū," saka Vēstnesis. "Es priecātos, jau tu vairāk uzmanības pievērstu viņa rīcībai. No tā, ko esmu noskaidrojis, saprotu, ka viņš nav mums labvēlīgi noskaņots. Un tagad ej!"
Divēju domu vadīts, Nīks dodas ārā no pagraba pa caurulei līdzīgu eju. Viņam nav ne mazākā prieka novērot, kā Ēriks lipinās klāt Emīlijai. Ko vēl ne! Viņš bija uz randiņu ar Brainu, tas jau bija gana briesmīgi.
Tumšais gaitenis kļūst plašāks un beidzas ar lāpu apgaismotu sienu un vārtiem. Vārti ir vajā.
Beidzot, nodomā Sariuss un tajā pašā brīdī paliek stāvam kā pienaglots.
Siena! Sariuss sper pāris soļu atpakaļ, lai pārliecinātos. Nē, viņš nekļūdās.
Kāds pa visu sienu ir uzzīmējis gleznu. Tā atgādina senus sienu gleznojumus, kādi nereti ir redzami baznīcās: freskas. Bildē ir atainoti divi. Viņi sēž pie galda, galvas kopā salikuši. Meitenei vienā rokā ir aizdedzinātas šķiltavas, otra ir uzlikta uz pretimsēdošā puiša rokas. Viņš ir liela auguma, garie mati sasieti astē, kas vilnī pāri mugurai…
Kāds ir fotografējis. Citādi tas nav iespējams, domā Sariuss. Un mēs izskatāmies pēc pārīša.
Viņš novēršas un izklūp cauri vārtiem. Sariuss dīvainā kārtā jūtas izģērbts un apdraudēts. Kaut gan tā ir tikai bilde. Taču kaut kas viņā raisa aizdomas, ka šī bilde izmērā 1:1 kādudien varētu karāties pie skolas sienas.
"LordNick ir atradis vēlmju kristālu."